Jā, esam dažādi. Respektēju ļaudis, kam Adventa laiks sākas par agru un līdz īstajam Svētvakaram it kā nodeldējas, priecājos par tiem, kam katra nākamā svece Adventa vainagā gaismojas ar jaunām sajūtām, jūtām, kuras izaug no iepriekš pārdzīvotā un dvēseli tuvina lielajam notikumam – Kristus dzimšanai. Vienādi cienu un mīlu tautiskos Ziemassvētkus, kad «sidrabiņa lietiņš lija Ziemassvētku vakarā», un vienādi sirdij tuvi kristīgie svētki ar Vispasaules dziesmu «Klusa nakts, svēta nakts». Esmu kopā ar tiem, kas mūsu dzidrajā latvju valodā – svin, svēta, līksmo, priecājas, arī skumst, pārdzīvo, ilgojas, ar savu dvēseli un citām satiekas, esmu kopā arī ar tiem, kas «gūst emocijas»… Īsāk sakot, nav tik svarīgi, kādos vārdos svētkus saucam, svarīgi, cik tie sirdī dziļi.
Pirmās adventes vaļā vēršana sanāca veselas «Odisejas» cienīga. Tagad esmu priecīgs, ka mūsu pašu OVV šo jauko pienākumu uzticēja man, kaut nešaubos, ka citi izjustu un dzīvotu notikumiem līdzi ne mazāk kā es. Kaut kā Ziemassvētku eglīšu iedegšanas un Pirmās adventes notikumi Ogres novadā gan secīgi, gan jūtīgi bija saplānojušies tieši tā, kā vajag un kā sanāca «Odisejai».
Ar bērnības smaržām mīļajos Mazozolos
Ceļojums sākas savlaikus: izbraucam tā, lai ap divpadsmitiem nokļūtu Mazozolu Kultūras namā. Bet nesteidzamies: jāļauj taču cilvēkiem atvilkt elpu no ceļa, kuru, piemēram, Adventa vainagu veidošanas lietpratēja Ieva Vecvagare mēro no kaimiņu – Madonas – novada Ērgļiem. Vēlāk ar līdzīgām starpnovadu saiknēm saskarsimies arī citur. Ieva ir «IEVZIEDU UN OGU» veikaliņa īpašniece manos jaunības dienu Ērgļos, viņiem arī burvīgais dāmu ansamblis «Ievziedi», ar kuru nācies kopā koncertēt. Tālab itin dabiski un notikumam piedienīgi, ieejot Kultūras nama zālē, saplūstam ar bērnības un Ziemassvētku smaržām. Apsveicināmies, vārds pa vārdam un kļūstam par savējiem, kas saprotas no pusvārda.
Kāds pa jokam izmet, ka agrāk gan bija smaržas: ienesām eglīti istabā, visa māja smaržoja kā paši Ziemassvētki. Iebilstam, ka agrāk arī maizīte pēc bērnības smaržoja maigāk un tikko cepts mazais sakasnītis ar kūstošu sviestu vidū šķita gardāks par pašu debesu mannu. Bet šeit cilvēki (dāmas vien) darbojas nopietni: ne vien lai uzpītu skaistāko Adventa vainagu, ne vien lai pašas iemācītos, bet apmācītu savus bērnus. Jokus saprot visi. Kādai mammai līdzi meitiņa, pavaicāju, vai viņu mamma paņēmusi līdzi, meitiņa attrauc, ka tieši viņa mammu šurp atstiepusi…
Laiks negaida. Ieva pastāsta, kādi dabas materiāli še vislabāk noderīgi: baltegle, priede, egle, tūja, mahagonija, īve… Saprotama lieta, ka tādam dabas dekoram kura katra svecīte neder vis, jāpiemeklē ne vien pēc krāsas, bet arī pēc smalkas gaumes… Kultūras nama vadītāja ar romantisku vārdu – Klinta Ieleja – šajā mākslinieciskajā gaisotnē iejutusies, kā mājas saimniecei pieklājas. Runātīga. Izrādās, ka esam jau pazīstami, ka arī viņai sava saikne ar šo pusi, ar Mazozoliem un Ķeipeni arī. Savukārt Ieva jau deviņus gadus dzīvo Ērgļos un sajūtamies kā tuvi radi: kā nekā reportieris Andris taču Ērgļu vidusskolas absolvents… Pilnai laimei arī mazā Gunīte te. Pašā skolmeistara ceļa sākumā biju viņai klases audzinātājs tajā pašā Mazozolu skolā, kura nesen svinēja savus (pirmos) 150 gadus… Tagad Guna jau labi sen kā liela un arī skolotāja: stāsta, ka ļoti laba un bērnus mīloša. Pasmejamies par zināmo, ka esam nākuši no Ogres… Bija laiks, kad Mazozoli ietilpa Cēsu apriņķa Ogres pagastā, ka skolā mums bija Vecogres pasta nodaļa, joprojām dzīva Ogresmuiža, tai garām tekošā Ogre, bet, pateicoties garām plūstošajai Līčupei un «Rīga–Ērgļi» bānītim, še bijusi gan pasta nodaļa «Līčupe», gan dzelzceļa stacija ar tādu pašu nosaukumu. Atvadāmies ar jaukiem sveicieniem un vēlējumiem Pirmajā adventē, svētīgu Ziemassvētku gaidīšanu ar pašu lielo Svētvakaru finālā. Mirklis paskrēja ātri, un esam jau steidzīgā ceļā uz Ķeipeni.
«Eridina» koncerts, Nītaureņu špāses, īsts baltiņš, eglīte
Daudzus stātus par Ķeipeni nevar sākt, ja nesākam ar Tautas nama vadītāju Inesi Daugavieti. Arī šoreiz. Nemaz nav pārspīlēti sacīt, ka Inese ir māksliniece, kas notur un pilnveido savu izaugsmi, bet nemitīgi rada mākslu ap sevi – šeit Tautas namā un plašā apkārtnē ap to. Jau esmu teicis, ka kultūras nama vadītājai pateicīgs liktenis (ja novērtē publika) un nepateicīgs, ja nenovērtē, kad katrs var vīzdegunīgi pateikt: tu tur nekā nedari un pie mums nekas nenotiek. Jāpiemetina, ka Inese, augdama pati, audzina citus (viņas meita Alise Līna deju skolotāja), Inese allaž spēj atraidīt pārākumu, kas mēdz izcelties savās acīs… Viņa nav slavas kāra, ir paškritiska un ir tāda… Kāda – tāda? Tāda, ar kuru var runāt, sarunāt, var nesarunāt, bet var runāt atkal. Grūti iedomāties kultūras cilvēku bez šādām labām īpašībām. Jābūt vērīgam. Arī šoreiz. Tautas nama zālē skrupulozais dekorējums allaž tik smalks, ka man, piemēram, ilgi jālauza galva: nu kā to visu var dabūt gatavu, nu kā? Bez tā, ka visam jātiek tik augstu klāt, viss tik skaists, līdz milimetram precīzs un gaumīgs. Bet tagad – kuš! Esam zālē un koncertā!
Uzstājas duets, grupa, mūziķi, mākslinieki – sauc, kā gribi, bet smalki profesionāls līmenis. Iveta Baumane-Pētersone, Roberts Pētersons ir vīrs un sieva: arī pati jaunākā ģimenes atvasīte ratiņos līdzi! Teikšu, kā ir, – tik gudrs bērns: visu koncertu nogulēja ratiņos bez neviena pīkstiena! Un kā nu ne? Pienākums un atbildība! Visi, kas dzirdēja, redzēja, paši bija klāt. Uzrakstīt to, kas jāredz, jādzird, nav iespējams. Bet šo to vienkārši nepieciešami pateikt. Instrumenti pazīstami, duetam piemēroti: elektroniska pastiprinājuma aprīkota akustiskā ģitāra, tamburīns, vijole. Kas tur liels? Apbrīnas cienīgs tas, ko var uz tādas ģitāras izspēlēt, kad smalkās stīgas pavada arī cienījamas basa pasāžas līdz sekundes simtdaļai noslīpētā ritmā, bet Roberta pirksti ņirb tik veikli, ka šķiet – uzstājas vesels orķestris. Ivetas vijole solo vietās ietrīsas līksmi, smeldzīgi kā naktsvijole.
Abi spēlē un dzied saskanīgā duetā. Daudziem ģitāras akordiem mijoties, arī basa gājieni iederīgi, precīzi, bet viss kopā skan eleganti, viegli – kā rotaļādamies… Nu, nevar nepieminēt, kāds darbs tur ielikts gadiem no vietas: tikai talants un pūles nes augļus: arī izdots dziesmu albums un koncertturnejās izbraukāta visa Latvija, bet Ziemassvētku koncertu tradīcija aizsākusies jau pirms astoņiem gadiem. Skan pašu un arī klasiskās Ziemassvētku melodijas. Te aizraujas elpa – no pārdzīvotā. Saprotams, ka koncerta noslēguma dziesma «Klusa nakts, svēta nakts» aizkustina visus. Arī tas ļoti pacilājoši, ka publika pieceļas kājās, bet visa zāle pārvēršas par varenu akadēmisku kori – ne tik daudz muzikāli, cik ļoti no sirds.
Vēl priekšā galvenais – lielās egles (man gan gribas teikt mīļāk – eglītes) iedegšana. Un te saspiežas laiks, jo četros jāpaspēj uz tādu pašu notikumu Madlienā, bet Taurupes Anniņai esmu apsolījis piecos pievakarē būt pie viņas. Neskatoties uz «Odisejas» noteikumiem, viss izdodas labāk, nekā cerēts. Ir viss, kā solīts: Nītaureņi ar bērniem sagriež tādu rotaļu deju karuseli, kāds ilgi nav piedzīvots! O, nē, pirms gada arī tikām Nītaureņu nagos! Un atkal kaut kas negaidīts, bet sirsnīgi tuvs: visilgāk aizkavējos pie mīļā zirdziņa – baltiņa, kam itin klasisks vārds kā no apgaismības laikiem – Hamlets, vienīgi slavenā «būt vai nebūt» vietā lepni un iedrošinoši skanošais BŪT! Un tā arī notiek, lepnajos federratos (būtu sniegs, būtu kamanas…) var pavizināties ikviens: pat, re, Ziemassvētku vecītis, lepni izslējis galvu, māj visiem ar roku – tā, it kā to baltiņu nestūrētu pats kučieris, bet visas pavēles, norādījumi būtu nodoti bārdainā veča pārvaldījumā. Šur tur pa malām dzird čukstamies, ka šis esot īstais Ziemassvētku vecis, nevis nogrimētais. Arī karstā tēja, kafija, maizītes un pīrāgi īsti! Ko tur! Viss, kā nākas, kad pagasts un kultūras darbinieki savu nesavtīgo roku likuši klāt! Vēl pieci mazi brītiņi, un Pils un Akas ielas krustojumā, paša barona Menāra pils pievārtē, Jāņu kalna pakājē līksmi iedegas pagasta greznākā eglīte. Skaisti un vareni!
Madlienā gaumīgi, jūtīgi un īsti
Katrai vietai īpaša savdabība, un Madliena nav izņēmums. Pavisam nav nepatīkami, ka allaž esam pagasta pārvaldes vadītājas Ingas Elmes sirsnības un vienkāršības aplaimoti, jūtam atkal, ka esam gaidīti. Arī Kultūras nama vadītājs Andis Bičevskis ar savu vareno augumu izceļas lielajā ļaužu pulkā, taktiski un veikli pašķirot sev ceļu, panāk pretī, lai sarokotos. Šoreiz mazāk norūpējies: var redzēt, ka viss labi izkārtots – ko tad vēl? Jauka, pacilājoša mūzika. Un atkal jāatkārtojas: skaņu meistara Mareka Liepas veikums izcils: katra dziesmas zilbīte, katra nianse tik tīra un nevainojama! Bet te pēkšņi kaut kas – īpaši mīļš un sirdi kustinošs. Mēdz teikt, ka katrs mazākais bērniņš ir jebkura sarīkojuma, koncerta, notikuma spožākais tēls kā – īstuma atspulgs dzidrā avotā. Deju kolektīva «Lienīte» vadītājas Danas Dātavas mazie ķipari – tādi mazi, maziņi, bet smaidoši, dzirkstoši kā brīnumsvecītes raisa prieku jebkurā (arī sadrūmušā) vaigā! Jauki atskaņotais pavadījums viegli cilā kājiņas ikvienam censonim, bet sejās atmirdz dejas saturam un raksturam piemēroti acu spīdumi! Visu cieņu Danai un visai «Lienītei»!
Egles vieta ārkārtīgi piemērota: krustojumā, kur satiekas visādu veidu Dieva bērni: izgaismotu tirgus būdiņu parāde, mīļais staltais dievnams, ļaužu trotuāri no tās un tās puses, turpat Kultūras nams un visu ļaužu kultūra vienuviet! Jau raksta sākumā teicu, ka vienādi cienu un mīlu tautiskos, kad «sidrabiņa lietiņš lija Ziemassvētku vakarā», un vienādi sirdij tuvos kristīgos svētkus. Un, re, arī Lielvārdes folkloras kopas JOSTA čigāni klāt ar pašu Lāci pavadā, kas, labsirdīgi rūkdams, lūko, kas te notiek, vai Madliena gana izpušķota un vai svinēt prot, bet vēlāk rāda savu lācīgo, bet iznesīgo dejot māku. Čigāniete cenšas zīlēt Madlienas ļaudīm gaišas dienas, Kaza, Vilks, zirgs, Garā sieva – visā savā skatuviskā mākslā dziļi iegājuši, muzikanti arī īsti un nelienēti. Ļoti labi pie sirds iet Nāves klātbūtnes pamatojums: Ziemassvētkos viņa jāsaprot pilnīgi otrādi, jo Nāve nenozīmējot miršanu, bet, gluži pretēji, dzīvību un gaismu. Ko tur? Lielisks Ilzes Vecmanes vadīto tēlu uzvedums! Āmen! Vēl mirklis, un lielā egle iedegas, kur dievnams, kur eņģelis un Madlienas ļaužu sadraudzīgais pulks!
Taurupē silti, cilvēcīgi, mīļi vienkārši, žilbinoši spoži!
Kā runāts, Taurupē pie pagastmājas esam paspējuši – kādas minūtes pirms noliktā laika – 17:00. Arī šeit raksturīga savdabība. Esmu ielāgojis Ogres novada pašvaldības Taurupes pagasta pārvaldes vadītāja Jāņa Stafecka vārdus: «Ja par kādu svarīgu notikumu nekas nav uzrakstīts, tas nav noticis.» Tagad sanāk ziņot kā Hašeka Šveikā: «Padevīgi ziņoju, Jāni, ka jaukais un svarīgais notikumus – noticis ir! Ja jāsaka, kas bija pirmās trīs centrālās figūras Taurupes Pirmajā adventē, tad bez svārstīšanās: pirmkārt, kuplais ļaužu pulks (tātad viņiem to vajag!), otrkārt, mūsu mīļvārdiņā sauktā Anniņa (Taurupes Kultūras nama vadītāja Anna Mažuika!), treškārt, tie visi, kas paši meklēja un atrada, kur pielikt savu roku. Tā kā taurupieši labi humora pratēji, tad pateikšu ar labsirdīgu smaidu, ka bija patīkami dzirdēt kaut kur no malas atzinīgo un visiem labi jaušamo izsaucienu: «Eu, Upenieks arī te, tam ar` nav miera!»
Šī citāta autors varbūt bija lāga vīrs un karavīrs Linards Gelmanis? Kas visādi centās uzmundrināt gan bērnus, gan lielos. Ar vakara vadīšanu, turēšanu uz viena līksmības viļņa lieliski galā tiek Anniņa pati: vienkāršiem vārdiem uzrunājot daudzos ļaudis, aicinot dziedāt līdzi dziesmām, ejot rotaļās, apdāvinot bērnus ar brīnumsvecītēm, kuru spožās dzirkstis iesvēta milzum lielās egles iedegšanu. Skaisti, apgaroti un sirsnīgi! Nākamajā dienā Anniņa pagūs pastāstīt, ka egles izpušķošanu apņēmušies komunālās daļas vīri, veikuši to godam un bijuši ļoti atsaucīgi. Un tagad Taurupē ir skaistākā egle pasaulē, tikai mazdrusciņ otrā vietā aiz Ķeipenes. Mīļais lasītāj, tu taču arī humoru proti!
Mājupceļā neviļus uzmetu aci skatam uz Taurupes pagastmāju: cik maz vajag, lai ar dažiem akcentiem ainava būtu skaista un gaumīga. Tūliņ Otrā advente un cik tur vairs līdz brīdim, kad «Gods Dievam augstībā, miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts».
