– Sveiki, labvakar! Prieks iepazīties. Kā tev iet, un kāda pagāja tava diena? Vai esat Hausera fans? – mesendžerī džinkst ziņa pēc ziņas. Tās veltītas man.

– Esmu! – laiski un lakoniski atsaucos, iztraucēta brīvdienas rītā.

– Tas ir pārsteidzoši, un man ir prieks jūs satikt. Liels paldies par mīlestību un atbalstu, – čivina Hausers.

– Vienmēr laipni! – atbildu. Tobrīd pieklājība ir mans otrais personvārds, un rakstītājs nav paguvis mani nokaitināt.

– Cik ilgi tu esi fans? Vai esi bijis uz kādu no maniem koncertiem? – viņš tērpina.

Oho, mēs jau pārgājām uz tu! Neatbildu.

– Es domāju, ka esat aizņemts vai grūti noticēt, vai tērzējat ar mani vai nē? – Hausers neatkāpjas, un es ievēroju, ka gramatika viņam klibo.

– Neesmu bijusi uz jūsu koncertiem, – atzīstos un gaidu, kad viņš sāks prasīt naudu. Neba par mākslu mēs tērzēsim. Tas nu ir klārs pat agrā brīvdienas rītā. Tikpat klārs kā tas, ka īstais Hausers pat nenojauš, ka kāds darbojas viņa vārdā.

– Esmu priecīgs par šo sajūtu, ka varu tieši sazināties ar dažiem saviem lieliskajiem faniem, kā jums šodien klājas. Es zinu, ka jūs varētu būt pārsteigts, ka kāds, piemēram, es, tieši sazinās ar saviem faniem, – vītero Hausers. Nospriežu, ka mākslīgā intelekta palīdzība, ko viņš, nepārprotami, izmanto šī teksta radīšanai, ir gana kvalitatīva, jo kļūdu čellista tekstā nav daudz. Dažs labs tautietis raksta draņķīgāk.

– Nē, nu jā... – izspēlēju tipisko latvieša teicienu, kas neko neizsaka un vienlaikus ir ar dziļu filozofisku naratīvu.

– Es zinu, ka esat pārsteigts, zinot, ka tas esmu es, protams, manas kā slavenības popularitātes un slavas dēļ. Es piekritu to darīt, jo tas ir svarīgi maniem faniem un sabiedrībai, jo es patiešām mīlu savus fanus, – Hausers kladzina kā teteris riesta laikā. Vai kā to putnu sauc. Rubenis laikam.

– Un es? Un man kas no tā? Un kāpēc tu man neizsaki komplimentus? – es klusībā uzmetu lūpu un uztaisu pašbildi. Diez vai Hausers to gribētu redzēt. Nav manos spēkos pamosties tikpat smukai, kā aizejot gulēt. Nolemju dziļdomīgi klusēt. Jo lielāka aktrise, jo lielāka pauze. Nezinu, vai to teikusi Džūlija Lamberte, bet šajā situācijā tam nav nozīmes.

Hausers neiztur pirmais: – Pastāsti par sevi. Esi precējusies, un tev ir bērni?

– Jā, mans vīrs ir slavens bokseris. Mums ir septiņi bērni. Laimīga laulība, – paziņoju.

– Wow, tas ir pārsteidzoši. Kā sauc tavu vīru? Es gribētu viņu zināt, viņš varētu būt viens no maniem mīļākajiem, kas zina, – gvelž viltus Hausers, izmantojot sazin kādu tulkotāju.

– Mans vīrs nav tavs mīļākais! – autoritatīvi noskaldu. Pirms tam ieskatos Vikipēdijā – drošs paliek nedrošs, ja nu nāktos nosaukt pseidovīra boksera uzvārdu, lai trāpu kādā mazāk zināmā un vēl dzīvā personāžā. Naivi un muļķīgi, jo Hauseru neinteresē mans ģimenes stāvoklis un viņam nenāktu ne prātā to pārbaudīt, teiksim, Vikipēdijā. Viņš turpina vīterot par un ap sevi.

– Šis ir mans privātais “Facebook” konts, īpaši maniem faniem. Šis ir mans mazais veids, kā pateikt no sirds paldies par jūsu atzīmēm “Patīk” un komentāriem manās personīgajās un fanu lapās. Es un mana vadība sakām lielu paldies. Daudz mīlestības no manis jums un jūsu ģimenei, – Hausers neapmulst un turpina būt neatlaidīgs. Dzin-dzin-dzin! Telefons džinkst.

Neatceros, ka būtu iepatīkojusi kaut ko pie Hausera ierakstiem feisbukā. Esmu klausījusies viņa koncertus, tas tiesa. Bet uzplijusies viņam ar savām sajūsmas izpausmēm – to gan ne.

– Jā, man patīk jūsu mūzika, – laiski atsaucos. – Manam vīram bokserim arī, jo dvēselē viņš ir Bārbija.

Hausers nenovērtē manu humora izjūtu. Vēlreiz uzmetu lūpu.

– Pievienojieties man manā privātajā oficiālajā telegrammas lapā, – Hausers vilina, atsūtījis kvadrātkodu.

– Nevaru pievienoties, – strupi atbildu un indīgi piebilstu, ka telegramma ir pa telegrāfa tīklu pārraidīts teksts, attēls.

Hauseram nospļauties uz manām pamācībām un plašo tēzauru.

– Labi, iedod man savu mobilā numuru, es tevi pievienošu, – viņš kļūst familiārs.

– Vīrs neļauj, – nekavējoties attraucu.

– Kurš saka, ka viņam tas jāzina? – Hausers un Gūgles tulkotājs kļūst pavisam nerātni. – Viņš to nezinās, pretējā gadījumā jūs viņam to pateiksit.

Va vellos, Gūgles transleiteris ir apguvis gramatiski izsmalcinātas nianses! Pateiksit! Ne katrs latvietis tādu darbības vārdu lieto.

– Protams, ka pateikšu. Mums nav noslēpumu, – aizvien esmu kārtīga mājsaimniece. Ja ne citādi, tad vismaz mesendžerī.

– Labi. Mēs varam šeit tērzēt, ja vēlaties. Es tikai vēlos draudzības saziņu ar jums, – Hausers piekāpjas.

Kāpēc ne! Manā pieredzē jau ir “draudzības saziņa” gan ar bagātiem ģenerāļiem, kuri bez manas finansiālās līdzdalības nespēj apsaimniekot savus miljonus kaujas laukā, gan ar mirstošām atraitnēm, kuras izvēlējušās mani par savu bankas kontu apsaimniekotāju, pretī prasot īslaicīgu finansiālu palīdzību, gan ar Āfrikas prinčiem, kuri par katru varas makti grib noslēgt darījumus ar mani.

Ar vienu no tādiem izvērtās skarba sarakste. Nesagaidot viņa naudīgo piedāvājumu, pavēstīju, ka atrodos cietumā un man nepieciešama nauda advokāta pakalpojumiem. “Fiksi sūti man naudu!” paģērēju. Šo nepieklājīgo pavēli princis ignorēja. Atkārtoju. Tad saņēmu atbildi, ka es esot merkantila un ka vispirms vajagot pārbaudīt jūtu stiprumu. Vēl viņš mani norāja, ka sievietes tā neuzvedoties. Sarakste beidzās, kad pavēstīju – nav naudas, nav ballītes.

Tā tas notiek. Tiklīdz izmantoju viņu pašu ieročus un taktiku, tā aizjūras miljonāriem vairs nešķietu ievērības cienīga. Kā tur bija? Kas atļauts Jupiteram… Nē, vērsis nebūšu! Un es atkal kļūstu par Jupiteru. Eju frontālā uzbrukumā. Izsitu kārtis Hauseram no rokām. Pārņemu iniciatīvu. Atklāti sakot, virtuvē gardi smaržo brokastis, un tās mani kārdina vairāk nekā iepriekš paredzams sarakstes noslēgums ar it kā čellistu. Kā tur bija? Labāk zīle rokā… Zīles vietā man ir gastronomiska bauda brokastu veidā.

– Varam sazvanīties videozvanā! Jo tu esi slavens, es gribu tevi redzēt. Un vispār – tu varētu maniem bērniem atsūtīt dāvanas, – atkal uzkāpju uz vecā grābekļa, zinot, ka naudīgiem vīriešiem nepatīk uzstājīgas sievietes. Tas jau ir pārbaudīts komunikācijā ar aizjūras prinčiem un tamlīdzīgiem naudasmaisiem. Dūjiņas viņiem vajag, dūjiņas. Tādas, kuras aplidot. Tādas, kuras tic pasakām. Tādas, kuras nedomājot atver savu sirdi un maku.

Viss. Arī Hausers pazuda. Tāpat kā mirstošās atraitnes, miljonāri ģenerāļi un dāsnie Āfrikas prinči. Atkal man pietrūka tik vien kā pacietības sagaidīt Hausera argumentus naudas diedelēšanai. Varbūt čellu nozaga. Varbūt palika pusceļā uz koncerta vietu. Varbūt nav ne ēdis, ne dzēris, iesprūdis “ViVi” vilcienā. Bezsirdīgs radījums esmu. Bezsirdīgs un skops.