Valsts kontrole (VK) savā revīzijas ziņojumā akcentē vairākas problēmas, piemēram, trūkst visaptverošas stratēģijas zemes dzīļu izmantošanai, nav pilnīgas, kvalitatīvas un savlaicīgas informācijas par valsts derīgajiem izrakteņiem, trūkst strukturētu datu un riskos balstītu pārbaužu, normatīvie akti par derīgo izrakteņu ieguves vietu rekultivāciju ir nepilnīgi. Latvijā jau 20 gadu nenotiek sistemātiska jaunu derīgo izrakteņu un citu zemes dzīļu resursu meklēšana un izpēte.

Institūciju sadarbība nepietiekama

Lai gan līdz 2020. gadam bija plānots digitalizēt 90% no ģeoloģiskās informācijas sistēmā pieejamajiem datiem, tomēr ierobežotā finansējuma dēļ pašlaik pieejami vien 10%. Tas būtiski ierobežo tālāku zemes dzīļu resursu meklēšanu un izpēti, un nenotiek plānveidīga jaunu resursu apzināšana. Tas var arī negatīvi ietekmēt teritorijas attīstības plānošanu. Piemēram, pašvaldību teritorijas plānojumos neiekļaujot potenciālās derīgo izrakteņu ieguves vietas, pastāv iespēja, ka tās vai to apkārtni apbūvē – tā racionāli neizmantojot dabas bagātības un radot dažādu teritoriju konfliktu situācijas.

Situāciju šajā jomā sarežģī arī tas, ka zemes dzīļu pārvaldība ir sadalīta starp vairākām institūcijām: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Valsts vides dienestu, Vides pārraudzības valsts biroju, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru, Ekonomikas ministriju, Būvniecības valsts kontroles biroju un arī pašvaldībām. Katrai iesaistītajai pusei ir savas atbildības jomas, jo, lai sāktu jel kādu ieguvi, uzņēmējam (tā var būt arī pašvaldība) jāizpilda virkne mājasdarbu, piemēram, jāveic vietas ģeoloģiskā izpēte un ietekmes uz vidi novērtējums, jāsaņem derīgo izrakteņu atradnes pase, ieguves limits un tehniskie noteikumi, jāiegūst ieguves atļauja vai zemes dzīļu izmantošanas licence, jāsaskaņo ieguves projekts. VK norāda, ka pērn bija spēkā 292 zemes dzīļu izmantošanas licences, 587 derīgo izrakteņu ieguves atļaujas un 139 dabas resursu lietošanas atļaujas.

Vairāki klupšanas akmeņi

Pašvaldības ir tās, kas izsniedz bieži sastopamo derīgo izrakteņu ieguves atļaujas, kontrolē zemes dzīļu izmantošanu un aizsardzību un pārrauga šo vietu rekultivāciju (tā nereti tā arī paliek uz papīra pat vairākus gadus pēc atradnes slēgšanas). Latvijā arī klibo otrreizējo materiālu izmantošanas apjoms (6% no kopējā patēriņa 2021. gadā), tas divas reizes atpaliek no Eiropas Savienības vidējā rādītāja (12%), jo valstī nav pietiekami veicināta otrreizējo izejvielu izmantošana un primāro – neatjaunojamo derīgo izrakteņu – ieguves mazināšana. Galvenais ekonomiskais līdzeklis pārstrādes tirgus attīstības veicināšanai ir dabas resursu nodoklis – tā uzdevums ir ne tikai veicināt ražotāja atbildību, bet arī radīt stimulus izmaksu atšķirību samazināšanai starp primārajām un otrreizējām izejvielām, apliekot ar nodokli derīgo izrakteņu ieguvi, akcentē VK.

Par dabas resursu ieguvi un lietošanu to ieguvēji aprēķina un maksā dabas resursu nodokli, ko administrē VVD un Valsts ieņēmumu dienests. 2021. gadā tas tika aprēķināts 4,1 miljona eiro apmērā (salīdzinājumam – 2019. tas bija 3,2 miljoni, 2021. – 3,7 miljoni eiro). Klupšanas akmens ir arī nepilnīgi iesniegtie pārskati vai pat vispār neiesniegtie, datu labojumi par ieguves apjomiem, termiņiem, konstatēti gadījumi, kad atradņu izmantošana notikusi virs noteiktā limita, daļā no tiem tas noticis pat vairāku gadu garumā.

Smilts un dolomīts

Arī Ogres novada teritorijā ir ievērojamas derīgo izrakteņu atradnes, lielākoties smilts-grants (vairāk nekā 100), bet tās ir izvietotas nevienmērīgi. Daudzu atradņu ģeoloģiskās izpētes pakāpe ir nepietiekama, to krājumi un materiāla kvalitāte novērtēti nepilnīgi. Nozīmīgākās ir «Madliena», «Zādzene I», «Zādzene II». Ir arī tādas, kas zaudējušas savu saimniecisko nozīmi, piemēram, «Ogres Kangari». Perspektīvā jauna atradņu vieta prognozēta Taurupes pagastā. Pērn šai grupai pievienojās smilts-dolomīta karjers «Granāti» Tīnūžos, pret kuru pērn skaļi protestēja apkārtējie iedzīvotāji, bažījoties tā darbības ietekmes dēļ palikt bez ūdens. Pašvaldība ar vairākkārtējiem piegājieniem galu galā lēma par atļaujas piešķiršanu uzņēmējam, liekot tam samaksāt 100 000 eiro drošības naudu un aizliedzot lietot spridzināšanas metodi. Toreiz pārmetumus saņēma arī bijušie Ikšķiles novada deputāti, kuri bija pieņēmuši tādu teritorijas plānošanas dokumentu, kur līdzās dzīvojamajai ir atļauta arī rūpnieciskā zona. Un tā ir problēma, jo, līdzīgi kā kūdra, smilts atradnes lielākoties atrodas apbūvētās teritorijās, lauksaimniecības zemēs vai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, norādīts Ogres novada attīstības programmā.
Novada teritorijā ir arī dolomīta krājumi, tos iespējams izmantot kā dabisko celtniecības materiālu, no tā iegūstot arī būvkaļķus un dolomītmiltus. Atradnes pamatā saistītas ar augšdevona Ogres, Daugavas un Pļaviņu svītu. Praktiska nozīme ir dolomīta slāņiem, kas atrodas līdz 10 metru dziļumā. Četras atradnes novada teritorijā – «Ogresgals», «Ogre-60», «Ogre-56» un «Ciemupe-Ķilupe» – rūpniecisko nozīmi ir zaudējušas. Papildu izpēte būtu vajadzīga prognozētajam ieguves laukumam «Ķilupe».

Māls, kūdra un sapropelis

Arī māls ir derīgo izrakteņu sarakstā. Jau 1958. gadā tā atradne ir izpētīta Kastrānē, tās derīgo slāņkopu (biezums pusmetrs līdz 7 metri) veido Ogres svītas māli, kas ir derīgi būvniecības vajadzībām: ķieģeļu un apdares flīžu ražošanai. Daļa šīs mālu atradnes teritorijas ir apbūvēta, bet iepriekšējo gadu ģeoloģiskie pētījumi novada teritorijā nav devuši jaunus atklājumus par perspektīvām lielām mālu atradnes vietām.
Ogres novadā ir arī diezgan lieli kūdras resursi: ir apzinātas 60 kūdras atradnes, taču resursu ģeoloģiskā izpēte ir salīdzinoši zema. Sīkāk izpētītas ir Žļaugu, Ozolēnu, Pečora, Gulbju, Vērenes un Sivenīcas atradnes ar kopējo platību 2800 hektāru, kurās kūdra izmantojama galvenokārt mēslojumam un pakaišiem, Sivenīcas – arī enerģētikai. Saimnieciski nozīmīgas ir arī Lielā Sūces, Čaulu un Saulrietu atradnes. Tā kā daļa no apzinātajiem kūdras resursiem nav izmantojami, jo tie atrodas zem vērtīgām mežaudzēm, lauksaimniecībā izmantojamas zemes vai arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, perspektīvā enerģētikā un lauksaimniecības vajadzībām varētu izmantot arī atradnes ar mazāku platību.
Lobes un Pečoru ezeru teritorijā ir atrasts sapropelis, detalizēti izpētīta Lobes ezera apkārtne, kur iegulu biezums ir līdz 5 metri. Lielākie krājumi atrodas Pečoru ezerā, taču tie ir ļoti maz pētīti. Abu atradņu sapropelis izmantojams dziedniecībai, mēslojumam, ķīmiskai pārstrādei un uzskatāms par novada resursu stratēģisko rezervi.