Tiek rīkotas sapulces, kurās attīstītāji kopā ar iedzīvotājiem apspriež jauno vēja parku ietekmi uz ainavu un iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Attīstītājiem ļoti patīk šāds jautājuma formulējums. Tāpēc ka ietekme uz ainavu un dzīves kvalitāti ir diezgan subjektīva lieta. Kas vienam nepatīk, otram ir vienaldzīgs, un vēl kādam varbūt pat tīkams. Un attīstītāji var uzjautrināti noraudzīties, kā lielākā daļa sabiedrības tiek sarīdīta ar mazāko – tiem, kam būs jādzīvo parka tuvumā, jo tie, maitas, redz, negrib pieciest sīkas neērtības kopīga labuma dēļ. Kāds ir šis “kopīgais labums” un vai tāds maz ir, paliek neizrunāts.

Neizrunāts paliek arī tas, cik pamatoti ir solījumi un cik patiesības ir viņu apgalvojumos:

• ka Latvija importē elektrību, jo nepietiekot ģenerējošo jaudu;
• ka saules elektrostacijas (SES) un vēja elektrostacijas (VES) uzlabošot Latvijas energosistēmas drošumu un neatkarību;
• ka Latvijai tas ir izdevīgi, jo tā kļūšot par elektroenerģiju eksportējošu valsti;
• ka ar SES un VES aizstāšot fosilo kurināmo;
• ka pret SES un VES iebilstot tikai fosilā kurināmā magnātu uzpirktie;
• ka saules un vēja enerģija esot vislētākā, dabai visdraudzīgākā un ilgtspējīgākā;
• ka SES un VES spējot apgādāt tūkstošiem mājsaimniecību;
• ka SES un VES komplimentāri papildinot viena otru;
• ka lielākas SES un VES jaudas nodrošinot labāku elektroapgādi;
• ka modernākas SES un VES būtiski uzlabošot situāciju;
• ka 90% vēja turbīnu sastāvdaļu esot pārstrādājamas;
• ..

Šo sarakstu varētu vēl turpināt. Taču palūkosimies, cik šajos apgalvojumos un solījumos ir patiesības un cik ir maldu, māņu vai klaju melu. Ja pats visu jau esat sapratis, varat tālāk nelasīt, ja ne – te mans viedoklis.

Vai Latvija importē elektrību, jo tai nepietiek ģenerējošo jaudu?

Viens no saules un vēja elektrostaciju attīstītāju argumentiem ir, ka Latvija nespējot pilnībā apgādāt sevi ar elektrību, tādēļ 20–30% importē, un viņi aizstāšot šo importu.

Tas neatbilst patiesībai, jo ģenerējošo jaudu Latvijā pilnīgi pietiek, lai sevi apgādātu ar elektroenerģiju visu laiku. Latvija dienā kopumā patērē aptuveni 1000 megavatu (MW), nakts stundās un brīvdienās patēriņš nokrītas līdz apmēram 600 MW. Daugavas kaskādes hidroelektrostaciju kopējā jauda ir 1550 MW, un pāris mēnešus gadā, kad Daugavā ir daudz ūdens, Daugavas hidroelektrostacijas pilnībā apgādā visu Latviju ar elektrību un vēl paliek pāri eksportam. Kad ūdentiņš Daugavā samazinās, Latvijas termoelektrostacijas (TES), kuru kopējā jauda ir pāri par 1100 MW, spēj aizpildīt šo iztrūkumu. Tāpēc apgalvojums, ka jāimportē tādēļ, ka trūkst un nevar saražot, ir nepatiess. Importē nevis tādēļ, ka nespēj saražot, bet gan tādēļ, ka importētā elektrība atsevišķos brīžos ir stipri lētāka nekā tā, ko tai brīdī varētu saražot paši.

Vai saules un vēja elektrostacijas uzlabos Latvijas energosistēmas drošumu un neatkarību?
Trīs ministrijas – Ekonomikas, Klimata un enerģētikas, Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija – apgalvo, ka ar SES un VES tikšot uzlabots Latvijas elektroapgādes drošums un neatkarība. Noklusējot to, ka gan saules, gan vēja elektrostacijas ražo neprognozējami nevienmērīgu, patēriņa pieprasījumam neatbilstošu enerģiju tās lielā mainīguma dēļ (1. att.).

Tātad viss ir tieši otrādi: elektroapgādes drošums tiek apdraudēts. Jo brīžiem, kad spīd saule un ir pietiekami spēcīgs vējš, elektrības tiek saražots tik daudz, ka tās apjoms var pat pārsniegt pieprasījumu, taču daudz biežāk, piemēram, naktīs un bezvējā, netiek ražots nekas, turklāt no viena stāvokļa uz otru dažbrīd notiek tik strauji lēcieni, ka elektrotīklam ir grūti tos kompensēt. Tādēļ arvien lielāka saules un vēja enerģijas iespiešanās elektroenerģijas ražošanā ne tikai neuzlabo, bet gluži otrādi – apdraud elektroapgādes stabilitāti un drošību.

Notiekošo varētu salīdzināt ar labi organizētu orķestri un kori, kam tiek pievienoti tūkstoši bērnudārznieku ar rotaļu vijolēm, taurītēm un bundziņām. Viņi neseko ritmam un diriģenta zizlim, dažbrīd iebļaujas pilnā rīklē, bet lielākoties haotiski kaut ko čabina vai vienkārši urbina degunu. Nodiriģēt jeb novadīt bez avārijām elektrotīklus SES un VES sabangotajā enerģijas okeānā ir tīri vai neiespējamā misija, ko pašreizējie elektrotīkli nespēj. Tāpēc ir nepieciešama ļoti dārga elektrotīklu pārbūve uz tā sauktajiem inteliģentajiem jeb viedajiem tīkliem (smart grids).

Izskatās, ka viedo tīklu nepieciešamība un būve varētu būt viens no patiesajiem iemesliem, kāpēc būtiski tika palielināti sadales tarifi.

Vai ar daudzām saules un vēja elektrostacijām Latvija kļūs par elektroenerģiju eksportējošu valsti?

Mūs kārdina, ka, sabūvējot daudzas SES un VES, mums elektrības būšot tik daudz, ka varēsim labi nopelnīt, eksportējot vērtīgo elektroenerģiju. Uz kurieni – uz Zimbabvi, vai? Jo arī mūsu kaimiņi, kas ir bijuši tikpat gudri un attīstījuši milzīgas saules un vēja enerģijas jaudas, nezinās, kur to likt. Brīžos, kas ir labvēlīgi šīs enerģijas ražošanai, tā pārpārēm tiks saražota arī pie viņiem. Un arī viņiem radīsies problēma, kur to likt. Līdz ar to cerības uz izdevīgu šīs pārpārēm saražotās, liekās saules un vēja enerģijas eksportu ir veltīgas. 

Un otrādi – tad, kad mums SES un VES ražos slikti vai neražos nemaz, visticamāk, arī kaimiņi saskarsies ar to pašu problēmu. Šāds dunkelflaute (situācija, kad nav ne vēja, ne saules) uz dažām dienām iestājās gandrīz visā Eiropā šā gada janvārī. Palīdzēt kaimiņiem varēja tikai tie, kam ir liekas bāzes enerģijas jaudas – ogļu vai gāzes termoelektrostacijas (TES) vai atomelektrostacijas (AES). Turklāt tirgus cena šajos brīžos kļūst gana augsta un enerģijas eksports – pievilcīgs.

Vai ar saules un vēja elektrostacijām varēs aizstāt fosilo kurināmo (dabasgāzi)?

Maza atkāpe. Enerģijas avoti iedalās bāzes enerģijas avotos (ogles, naftas produkti, gāze, vēl arī AES) un pārējos, pie kuriem pieder arī atjaunīgie energoresursi (starp tiem SES un VES). Tikai bāzes avoti var nodrošināt stabilu, nepārtrauktu elektroapgādi, jo tos var ieslēgt pēc vajadzības, tie spēj sekot mainīgam pieprasījumam un, pieprasījumam krītoties, pietaupīt kurināmo nākamai vajadzībai. Vēl šāda īpašība īstermiņā piemīt mūsu gadījumā hidroelektrostacijām, taču diemžēl ne visa gada garumā. Pasaulē ir tikai dažas vietas, parasti kalnainas, kur HES spēj kalpot par bāzes avotu visu gadu.

Enerģētikā pastāv dzelžains likums: vienu bāzes enerģijas avotu var aizstāt tikai un vienīgi ar citu bāzes enerģijas avotu. Turpretim gan SES, gan VES ražo atbilstoši tā brīža dabas apstākļiem, galīgi nerēķinoties ar pieprasījumu, tāpēc tie vienkārši nespēj nodrošināt pastāvīgu un drošu elektroapgādi, neiesaistot balansēšanā kādu no bāzes enerģijas avotiem.

Nejēdzīgākais ir tas, ka šie atjaunīgie energoresursi, nepārtraukti lēkājot (skat. 1. att.), piespiež šādā saraustītā režīmā strādāt arī balansējošām termoelektrostacijām. Dati liecina, ka gāzes TES, ko visbiežāk izmanto atjaunīgo energoresursu strauji mainīgā devuma kompensēšanai, jo savas elastības dēļ tās šim nolūkam ir vispiemērotākās, katastrofāli zaudē savu efektivitāti. Augsti efektīvajām CCGT gāzes TES, strādājot optimālā režīmā, lietderības koeficients ir aptuveni 60%, savukārt, strādājot balansēšanas jeb tā sauktajā pīķa režīmā, lietderības koeficients nokrītas vidēji līdz 25%. Līdzīgi kā automašīna sastrēgumstundā, braucot nepārtrauktā start-stop režīmā, patērē nesalīdzināmi vairāk degvielas uz nobraukto kilometru skaitu, nekā braucot pa ātrgaitas šoseju.

Rezultātā SES un VES saražotā elektrība gāzes patēriņu nespēj samazināt vai arī samazina ļoti nedaudz. Tāpēc ASV vides speciālists Maikls Šellenbergers secina, ka SES un VES būtībā tikai veic fosilās enerģijas “zaļo atmazgāšanu” (greenwashing).

Vai tiešām pret saules un vēja elektrostacijām iebilst tikai fosilā kurināmā magnātu uzpirktie aģenti?

Arī es, rakstot par SES un VES bezjēdzību, esmu saņēmis neskaitāmus apvainojumus un ticis pat apsaukāts par “Gazprom” aģentu, lai gan man nekad ar šo uzņēmumu nav bijis itin nekāda sakara. Dzīvojot Liepājā, lietoju sašķidrināto propāna-butāna gāzi, ko, cik man zināms, ieved no Mažeiķiem.

“Fosilo magnātu” un “Kremļa pakalpiņu” birkas karināšana visiem tiem, kas iebilst pret SES un VES nejēdzību, ir ciniskākie un nelietīgākie meli, lai slēptu faktu, ka vienīgā alternatīva fosilajiem un atjaunīgajiem energoresursiem ir kodolenerģija – AES. Jo VES un SES ar fosilajiem enerģijas avotiem sader kā cimds ar roku. Lielās degvielas ieguves un tirdzniecības kompānijas pat piedalās SES un VES parku attīstīšanā, ieguldot miljonus un tādējādi nodrošinot sev iepriekš pieminēto “zaļmazgāšanu”, lai brīžos, kad saule nespīd un vējš nepūš vai spīd un pūš nepietiekami, sāktos viņu pļaujas laiks.

Tēlotā pretstāve ir tikai teātris, domāts labticīgai un neizglītotai publikai, jo viņi būtībā nevis zaudē, bet gluži otrādi – iegūst. Kā raksta Šellenbergers, “SES un VES leģitimizē fosilo lietošanu, lai nodrošinātu nepārtrauktu elektroapgādi”. Viņu pļauju apdraud vienīgi AES.

Vai saules un vēja enerģija ir vislētākā?

No visām pusēm birst apgalvojumi, ka SES un VES enerģija ir ekstrēmi lēta, jo, lūk, kurināmais – saules un vēja enerģija – nākot par velti. Taču – kā gan tas nākas, ka tajās valstīs, kur SES un VES ieguldījums ir lielāks, arī elektroenerģijas cena ir augstāka (2. att.)?

Kā tad tā – solīja lēti, sanāca dārgi? Lieta tāda, ka šai enerģijai piemīt nepastāvība, tāpēc tā ir dārgāka nekā jebkurš cits enerģijas veids daudzo papildu izmaksu dēļ, kas saistītas ar tās uzticamības nodrošināšanu.

Lēta saules un vēja enerģija šķiet tikai tad, kad to apskata atrauti no vienota kopuma, pielietojot izlīdzināto enerģijas izmaksu analīzes sistēmu EROEI jeb EROI (iegūtā enerģijas attiecība pret ieguldīto). Taču, ņemot vērā to, ka SES un VES sava nemitīgā mainīguma dēļ nekādi nespēj sniegt drošu un uzticamu elektroapgādi, atjaunīgo energoresursu gadījumā patiesais EROI jārēķina visam kopumam, ieskaitot arī balansēšanas izmaksas. Tad reālā aina vairs neizskatās tik rožaina (3. att.).

Kāds teiks: pateicoties SES un VES, tagad tīklā šad un tad elektrību var dabūt par velti un reizēm tai ir pat negatīva cena. Ak, svētā vientiesība! Tas ir nevis tādēļ, ka SES un VES saražotu lēti, bet gan tādēļ, ka brīžiem šīs grabažas saražo nevienam nevajadzīgu elektrību, radot elektrotīkliem pārslodzes problēmas, kuru dēļ var avarēt visa sistēma un iestāties vispārēja notumse (blackout).

Mēģinot glābties no ļaunākā, sadales tīkli izmisumā ir ar mieru atdot par velti vai pat piemaksāt, lai gan SES un VES ir par to samaksāts pilns tarifs. Kas sedz starpību? Protams, ka mēs visi, patērētāji, jo pārējā laikā sadales tīkli pieliek starpību pie elektrības cenas, lai atgūtu zaudēto.

Tas ir tikai viens no iemesliem, kāpēc vidējā elektrības cena pakāpeniski pieaug.

Tāpat uz elektrības cenu pieaugumu lielu iespaidu atstāj nepieciešamība visu laiku attīstīt sadales tīklu kapacitāti, lai tie varētu kaut kā kompensēt SES un VES izraisīto haosu elektroapgādē. Viedo tīklu attīstība ir ļoti dārga. Turklāt tagad ir jāuztur vienlaikus divas sistēmas – jaunā SES un VES, taču nedrīkstam atteikties arī no vecās, jo tā garantē elektroapgādes drošību. Sava veida paradokss – SES un VES izspiež no tirgus TES, padarot to darbību neefektīvu un neekonomisku, bet tajā pašā laikā bez TES iztikt nevar, un, lai uzturētu TES pie dzīvības, vajag palielināt tām subsīdijas. Pat kaimiņos, Lietuvā un Igaunijā, pēdējā laikā ir attapušies, ka par spīti žilbinošajiem panākumiem VES parku izvēršanā viņiem ir akūti nepieciešams būvēt jaunas gāzes TES.

Tiem, kam piemīt loģiskā domāšana un kas ēd šokolādi (kam ir smadzenes, tiem šokolāde veicina domāšanu, kam nav – tie tikai uzņem liekas kalorijas), jau sen ir sapratuši, ka VES nav naudas drukājamā mašīna. Naudiņa ienākas tikai SES un VES īpašniekiem, bet ne elektrības patērētājiem.

Nožēlojami, ka peļņas lielākā daļa aizplūst tālēs zilajās, jo lielākoties, īpaši VES gadījumā, investori ir ārzemnieki.

Bet šī peļņa ir iespējama tikai daudzo nepamatoti un netaisnīgi piešķiro subsīdiju dēļ.  Noņemiet tās – un gan SES, gan VES izzudīs kā suga!

Turpinājums sekos.