Līdzās nepārprotamiem okupācijas pieminekļiem ir arī pieminekļi ar netiešu nozīmi. Tā, sabiedriskā spiediena ietekmē pavisam nesen Rīga tika attīrīta no diviem ar Krievijas impēriju saistītiem pieminekļiem: kanālmalu pameta Aleksandrs Puškins un Esplanādes stūri pretī Ministru kabinetam – Barklajs de Tolli.

Janvārī aktualizējās jautājums par pieminekli strēlniekiem Vecrīgas vidū. Pār tā pastāvēšanu negaisa mākoņi nesavelkas pirmo reizi. Deviņdesmitajos gados asā diskusijā iesaistījās vēsturnieki, mākslinieki un pilsētas vadība. Toreiz piemineklis tik cauri sveikā – to, mūsdienu valodā izsakoties, pārinterpretēja. Kurp pašvaldību vēlēšanu gadā virzīsies diskusija, ir grūti sacīt, un šajās pārdomās vien jāmin kādas lietas, pirms sarunas nenonāk pārlieku karstā punktā.

Principiāla nostādne

Vispirms gribētos, lai šādas diskusijas būtu cieņpilna domapmaiņa, nevis dažādu uzskatu paudēji iesēstos pretējos ierakumos un padarītu visu par skaļu, tukšu ļembastu. Jo šāda bērndārznieku pieeja reti nozīmē ko vairāk par politisku labumu panākšanu vienai pusei.

Turklāt jautājums šeit nav tikai par pieminekli, bet iekļauj veselu mūsu nesenās vēstures nozīmīgu posmu un tā dalībniekus. Tāpēc diskutētājiem būtu svarīgi iet dziļāk par klišejām un ziņu virsrakstiem.

Visbeidzot – gribētos, lai pieņemtais lēmums būtu ilgam laikam, nevis viendienītis. Citiem vārdiem sakot, būtu tik labi un visām pusēm noderīgi, ja veidotos argumentēta saruna un tiktu meklēts zelta vidusceļš ilgtermiņam, kad kaza paēdusi un vilks dzīvs. Vai otrādi.

Reiz bija piemineklis revolūcijas sargiem

Padomju Savienība bija lielinieku (boļševiku) apvērsumā tapusi kosmopolītiska valsts, kuras saliedēšana jeb, kā toreiz teica, internacionālā sadraudzība notika ar krievu valodas palīdzību. Tas nozīmēja uzsvaru uz visu krievisko, tai skaitā vēsturi un “lielo” krievu kultūru “brālīgo padomju tautu” saimē. Bija gan viena nianse. Savulaik Ļeņins bija uzsvēris Versaļas miera sistēmas tautu pašnoteikšanās principu, kas ēdās ar lielkrievu internacionālismu. Kur vien varēja, okupētās tautas mēģināja šo pretrunu izmantot savā labā. Tas gan nebija daudz, bet vismaz kāds ventilītis. Tā uz padomju naudas – rubļiem – bija nomināla vērtība visu 15 republiku valodā.

Viens no okupācijas varas īstenotās asimilēšanas krievu valodā un kultūrā pretrīkiem bija izcelt dažādus padomju vēstures idejai atbilstošus vēstures notikumus, kuros latvieši bija augsti padomju valsts un kultūras darbinieki vai karavīri. Ar to varēja veicināt arī okupētās latviskās identitātes kaut nelielu, bet uzturēšanu.

Labi noderēja disproporcionālā latviešu nozīme lielnieku apvērsumam sekojošajā pilsoņu karā un padomju sistēmas veidošana Krievijā. Tā kā pastāvēja uzskats, ka Ļeņina uzvarai izšķiroša bija latviešu strēlnieku drosme un pašaizliedzība, tad šo tematu, sākot no piecdesmitajiem gadiem, ļoti veicināja okupētās Latvijas vēsturē un kultūrā. Uz šī viļņa tika lemts Otrā pasaules kara laikā nopostītā Rīgas rātsnama vietā būvēt sarkano strēlnieku memoriālu, kura daļa būtu arī piemineklis “revolūcijas sargiem”, kā sarkanos latviešu strēlniekus nereti sauca.

Pieminekli pēc dažādām peripetijām atklāja 1972. gadā, un līdz neatkarības atgūšanai tas kalpoja dažādiem okupācijas ideoloģijai atbilstošiem pasākumiem – tur notika uzņemšana pionieros, apbalvošanas un svinīgas tikšanās.

Kas sarkanajos strēlniekos bija latviešiem ļoti nepieciešamā nacionālā nianse? Vispirms – stāsts nesākās ar “sarkanajiem”, jo latviešu strēlnieki uz vēstures skatuves iznāca pirms tam. Tāpēc saruna par sarkanajiem strēlniekiem prasījās pēc ievada “pirms tam”. Tad jau runa bija par latvju puišiem un vīriem, kas gribēja savu zemi atbrīvot no svešas okupācijas, par savas tautas dēliem, kam tēvzemes brīvība bija dārgāka par pašu dzīvību. Tas rīvējās ar sarkano strēlnieku naratīvu, tomēr bez “vecajiem” strēlnieki nevarēja iztikt. Kā ilustrācija šai pieejai ir 1982. gadā veidotā dokumentālā filma “Strēlnieku zvaigznājs”, kurā bija gana daudz nodevas strēlnieku sarkanumam, bet tajā pašā laikā neiztrūkstoši bija atsauce uz vecajiem strēlniekiem. Pat filmas pašā noslēgumā, kad tika uzskaitīti strēlnieku pulki, līdzās astoņiem veco strēlnieku pulkiem tika pieminēts tikai viens tipiski padomiskais – Kremļa apsardzes – pulks.

Tā nu sanāca, ka, lai arī visās padomju atskaitēs par pieminekli figurēja sarkanie strēlnieki, latviešiem tas jau toreiz bija ar nedaudz dziļāku, nacionālu un uz brīvību orientētu skatu. Tāpēc, minot strēlnieku pieminekļa tapšanu okupācijas laikā, nevar nepieminēt arī nozīmīgās detaļas.

Mākslinieciskais pienesums

Neesmu mākslinieks vai eksperts šajā jomā, tāpēc par to īsi: man nav ne pamatotas nepatikas, nedz arī partikulāras patikas. Vairāki citu izteikti argumenti iekļauj faktus, ka sākotnēji tas bija koordinēts arī ar plašāku pilsētas telpu, kas neizbēgami pazuda, reiz atjaunojot senā rātslaukuma pamatu – rātsnamu un Melngalvju namu. Tāpat jākonstatē atbilstošais sākotnējam uzstādījumam – piemineklī strēlnieku cepuru kokardes ir lielnieku zvaigznes, un viens no vīriem ir ar lielinieku ordeni. Turklāt šī tēlu grupa skatās uz rietumiem, jo no austrumiem taču nekāda apdraudējuma nevarēja būt.

Amizants ir fakts, ka tauta, kuras sirdī sprēgāja humora dzirksts, šo pieminekli sauca ne tikai par ugunsdzēsēju pieminekli, jo ugunsgrēka dēļ, kas izcēlās tā tapšanas laikā, amatu zaudēja vairāki ugunsdzēsēju bosi, bet arī par “trim, kas gaida ceturto”, jo okupācijas laikā iecienīta polša pudele maksāja četrus rubļus, tātad trim pudeles brāļiem vajag ceturto, lai samestos pudelei.

Pieminekļa dzīve turpinās

Atgūstot neatkarību, daudzus okupācijas varas cildinošos pieminekļus nonesa, reizēm vārda diezgan tiešā nozīmē. Piemēram, pretī Ministru kabinetam esošo padomju varas simbolu – Ļeņina pieminekli – novāca tūlīt pēc reakcionāru 1991. gada augusta puča izgāšanās.

Sarkano strēlnieku piemineklis tolaik palika, jo sarunā iesaistītas puses labi orientējās par Revolūcijas sargu ne tikai formālo tapšanas vēsturi un izmantojumu, bet arī atklāti nepateiktās zemūdens straumes. Tai diskusijai varētu pat likt plusa zīmi, jo tā veicināja sabiedrības izpratni un atrada vidusceļu.

Protams, ka sarkanie strēlnieki ir ļoti problemātisks vēstures jautājums. Viņi ne tikai necīnījās par Latviju, bet 1919. gadā cīnījās pret jau nodibināto Latvijas valsti. Uz sarkano strēlnieku sirdsapziņas ir ne tikai mūsu zemei un tautai visumā naidīgā lielinieku režīma pasargāšana, bet arī ne tik glaimojošās liecības par viņu pastrādāto Krievijas pilsoņu kara laikā. Un tomēr, kad runājam par sarkanajiem strēlniekiem, jāpatur prātā arī tas, ka ne visi viņi bija lielinieki, daudzi no viņiem, kad 1919. gadā ienāca Latvijā būtībā pret latviešu valsti, kaut kādā brīdī attapās un palika mājās, nekaroja pret savu valsti, bet par to. Visbeidzot – daudzi no strēlniekiem integrējās Latvijas armijā un ir mūsu varoņu skaitā.

Vai strēlnieku piemineklis būtu jānojauc? Ne obligāti, jo ir pamatoti iemesli, kāpēc tā tapšana un pastāvēšana ir vairāk par mūsu tautu un valsti nekā pret. Turklāt, ja nu to nojauc, vai taps kaut kas tā vietā? Jo negribētos, lai mūsu strēlniekiem nekā nebūtu. Var jau teikt, ka strēlnieku monuments ir Brāļu kapi, bet tā ir viņu atdusas vieta (turklāt ne visu, tikai kādas desmitās tiesas), bet kur būs viņu uzvaru svinēšanas vieta? Turklāt nav jau obligāti vajadzīgs piemineklis strēlnieku uzvarai pār vāciešiem, jo no šodienas skatpunkta vācieši vēsturē nav mūsu lielākā problēma, ja vispār. Bet ir vajadzīgs piemineklis strēlniekiem, 20. gadsimta pirmajai latviešu vienībai, kas cīnījās par Latvijas atbrīvošanu. Vai tas ir maz?

Kopsavelkot, esmu par pieminekli strēlniekiem. Ja var uzcelt labāku, lai top. Bet, kamēr tāda nav, varbūt esošo nevajadzētu aiztikt.