Sarunu veido vārdi, tomēr vārdu birums vēl nav saruna, tas var būt arī monologu kopums, sarunas imitācija. Var pamatoti apgalvot, ka vārdu veidotajai sarunai tikpat svarīga ir patiesuma un mīlestības raudze. Tam piekrītot, manuprāt, pat taisnai un rūpjpilnus vārdus saturošai sarunai svarīgs kritērijs ir arī tās nolūks un fons.

Sarunas unikalitāte

Mūsdienās daudziem liekas svarīgi uzsvērt cilvēku līdzību pārējai radībai. Tā esot pretēja kustība cilvēka pašiedomātajam svarīgākumam pār visu pārējo esošo. Man gan liekas, ka tas ir vairāk saistīts ar tādu kā dabas pacelšanu līdz līmenim, kurā tā jau kļūst par kaut ko elkam līdzīgu. Protams, radība ir zināmā saiknē ar cilvēku, un dabīga cilvēcības sastāvdaļa ir atbildība par apkārtni, tomēr es nepiekrītu cilvēka vienādošanai ar dabu. Manā ieskatā, cilvēks, kaut saistīts ar visu radību un par to nes līdzatbildību, tomēr stāv pāri dabai. Tas nav no cilvēka paša, bet Radītāja ielikts, un spēja sarunāties ir viena no atšķirībām starp cilvēku un pārējo dzīvo radību.

Te kāds uzreiz var iebilst par to, ka delfīna smadzeņu apjoms vairākkārt pārsniedz cilvēka smadzenes, ka skudras un bites spēj dzīvot augsti strukturētās kopienās, tādējādi atstājot cilvēku ēnā. Tomēr tikai cilvēks ir spējis, piemēram, tajā pašā vertikālajā sfērā ielauzties ar mākslīgiem lidaparātiem un izveidot sabiedrību, kas pielāgojas dzīvei gan svelmaini karstajā, gan arktiski aukstajā klimatā, turklāt ir pakļāvis daudzus dabas aspektus savam labumam. Vēl vairāk – ar sarunu cilvēks spēj to, ko pat visattīstītākie dzīvnieki nespēj, un bez pietiekama apjoma sarunu jau bērnībā, savas attīstības sākumposmā, cilvēks var neglābjami atpalikt savā attīstībā.

Tāpēc sarunas nolūks nav tikai izklaide, bet tai ir ārkārtīgi nozīmīga loma pat cilvēkam apkārt esošajā fonā.

Viens no sarunas foniem – valoda

Interesanti uzsvērt, ka sarunas patiesums stāv nedaudz aiz un pāri vārda patiesumam, jo arī it kā pareizu vārdu kopums rezultātā reizēm var būt nepatiess. Te svarīgs ir fons, un arī valoda var būt fons, kurā ar sarunu var būt, kā būt.

Šobrīd visai aktuāls ir jautājums par sarunas fonu latviešu valodai – vai latviski runājošajiem būtu jāveicina, pat jāpieprasa mūsu valodas vieta Latvijas publiskajā telpā? Varētu celt trauksmi par angļu valodas aizvien pieaugošo lomu, norādot uz kebabu apkalpotājiem, kas uz jautājumiem latviski nesapratnē mirkšķina acis, kaut ko bubinot angliski. Ir arī švauksti, kas dzimto latviešu valodu visādi kropļo ar anglicismiem. Tomēr tie ir konkrētu cilvēku vai grupu izglītotības vai vispārējās audzināšanas piemēri, par kuriem ir maza bēda, kamēr angliski runājošie Latvijā nepieprasa angļu valodas prasmi kā pašsaprotamu.

Apdraudējums mūsu valodai un pat tautai nāk no krievu valodas, kas nav tikai saziņas līdzeklis, bet mūsu zemes un tautas ienaidniekiem kalpo par parocīgu rīku. Protams, ne jau visi un katrs, kam krievu valoda ir dzimtā, ir Latvijas nedraugu vidū, bet tieši krievu valoda veido sarunu fonu, kur arvien pulsē Latvijai naidīga subkultūra. Tāpēc ir svarīgi ne tikai noslēgt mūsu pilsoņu kopuma integrācijai tik ļoti kaitīgo valsts uzturēto izglītības sistēmu krieviski, bet arī katram pašam ir jāveicina latviešu valodas vieta publiskajā telpā. Tas nekas, ka sarunas partnerim ir akcents un jāpameklē kāds vārds, – tas ar laiku un centieniem labojas. Svarīgi ir saprast, ka viņam ir nepieciešams atbalsts latviešu valodas apguvē, un svarīgi ir nostiprināt sapratni, ka paši latvieši ciena savu valodu.

Domāju, ne tikai es būšu pamanījis kaut kādas dīvainas, plaši izplatītas latviešu atrunas, kāpēc, tiklīdz jūtams sarunas partnera akcents vai pamanāma problēma uzreiz atrast piemērotāko vārdu, latvietis ir tas, kurš pāriet uz krievu valodu. Tas, lūk, esot, lai “nezaudētu krievu valodas prasmes”, tādējādi pāriešana uz krievu valodu esot pašu latviešu labā. Cik gan naivi un pat muļķīgi, jo sarunas ikdienas jautājumos nespēj dot ko patiesi nozīmīgu citas valodas lietojumam! Tādu atrunu paudējiem vispiemērotākais ir norādīt uz literatūras pulciņu pusi. Tomēr visbēdīgākais ir latviešu tik ļoti izplatītais paradums gānīties ar krievu izcelsmes rupjībām. Vai tad tiešām ir jāsaka lietas, kurām vajadzētu likt kaunēties, ja paanalizējam sacītā nozīmi?

Tā nu tik daudzus patiesus vārdus var salikt kopā, kamēr sarunas fons vairs nav patiess. Tas liek domāt un analizēt, lai saruna nezaudētu patiesumu aiz patiesu vārdu biruma.

Par nolūku

Ja saruna ir cilvēciska nepieciešamība un mēs spējam izvērtēt tās fonu, tad vēl paliek jautājums par nolūku. Vai sarunai jābūt tikai lietderīgai, vai arī tā drīkst būt izklaidējoša?

Manuprāt, sarunas nolūkam ir jābūt vismaz cieņai. Būtu jau labi, ja saruna būtu balstīta arī mīlestībā, bet šādi augsti kritēriji šķiet nesasniedzami, tāpēc es iestājos vismaz par cieņu. Un, ja ir savstarpēja cieņa, tad arī nav tik būtiski, vai saruna ir lietderīga vai tikai izklaidējoša.

Un, ja runājam par cieņu, tad tas ir kristietības pienesums, kāpēc par to vispār ir nozīmīgi runāt. Jo kristietībā Dievs cilvēku ir veidojis pēc sava tēla un līdzības. Tāpēc sarunā cilvēkiem ir nepieciešama savstarpēja cieņa. Protams, var pievienot lielāku vai mazāku cieņas devu, tomēr pilnīgi bez cieņas runāt ar otru cilvēku nozīmē pamazināt paša Dieva darbu, cilvēku radot.

No šīs cieņas izriet cilvēku tiesības uzrunāt citus cilvēkus, arī tad, ja tie ir varas amatā vai ar lielām naudas kaudzēm. Arī tiesība sevi aizstāvēt, uzsākt sevi attaisnojošu sarunu ir kas pašsaprotams. Protams, tas paredz godprātību un patiesumu izmantotajos vārdos, to fonā pāri par visu paturot cieņu.

Nepamatoti piemirsts aspekts

It kā jau pārdomas par sarunu šeit varētu arī beigt. Un tomēr – vēl par maz tā elementa, kas sarunu mūsu sabiedrībā saistītu ar kristietību. Tāpēc noslēgumā vēl par sarunas dievišķo aspektu.

It kā vienkārši konstatējumi – saruna ir iespējama, jo Dievs uzrunāja cilvēku vispirms, lai cilvēks varētu atbildēt Dievam un pats varētu Dievu uzrunāt lūgšanā –, tomēr tie ir ļoti svarīgi.

Cilvēkam nav jālauza galva par to, kā uzsākt sarunu ar Dievu, cilvēks var Dievu uzrunāt lūgšanā. Tam nav vienmēr vajadzīga konkrēta vieta un laiks, Dievs dzird un uzklausa katru lūgšanu. Gluži kā vislabākais tēvs Dievs zina jau iepriekš, bet Viņam patīk dzirdēt savas radības balsi, kad cilvēks uzrunā Dievu. Vai tā ir maza lieta?

Saruna – godīga un ar labu nolūku, iespējami labākā fonā – ir Dievā sakņota un mums pašsaprotama, kas arvien liecina par kristietības ietekmi mūsu civilizācijā. Un tas ir trešais arguments par pasaules vēsturē lielākā notikuma – Jēzus Kristus augšāmcelšanās – nozīmi arī plašāk nekā kristiešiem vien. Manuprāt, visiem.