Nāve ir neizbēgamība. Tā ir skārusi, skar vai skars katru dzīvo būtni. Jau senatnē cilvēki meklēja nāves pieņemšanas vai saprašanas atvieglinājumu vai pat iespējas to pārvarēt. Tā, senajā Ēģiptē cilvēkus mumificēja, ticot, ka miesas uzturēšanai ir nozīme pēcnāves dzīvē, mūžībā. Svarīgākais arī šodienai no šīs prakses ir tas, ka ar nāvi un pēcnāves realitāti (šī raksta kontekstā – ar augšāmcelšanos) saistītie jautājumi ir reliģiski. Proti, tajos nav nozīmes sasniegumiem un samaksai, bet gan kādai liecībai un cilvēku attieksmei pret to – ticībai vai noraidījumam.

Šeit apskatīšu augšāmcelšanos, jo atbilde uz jautājumu par nāvi (un augšāmcelšanos) ietekmē attieksmi pret dzīvi. Mūsu kultūras pamatā ir kristietība. Tajā viena īpaša cilvēka – Jēzus Kristus – augšāmcelšanās notikumam, kuru kristīgā pasaule tūlīt svinēs, ir pamats. Un šis pamats jeb izšķirošs vēstījums nav tikai kristiešiem, bet visiem un katram.

Nāve

Mūsu sabiedrībā saruna par nāvi nav īsti ierasta un pieņemta. Varbūt tāpēc, ka dzīvojam sekulārā – laicīgā – laikmetā. Varbūt tāpēc, ka sabiedrība dzīvo ilūzijā, ka mani jau sliktais neskars.

Lai arī ir patīkami dzīvot demokrātijā un tā sauktajā labklājības sabiedrībā, bet blakne tam ir vēlme izvairīties ne tikai no sliktā un sāpes izraisošā, bet pat no šādu lietu pieminēšanas. Un pēdējais nav labi godīgai pieejai dzīvei, tas ir, neatbilst kritiskas domāšanas principiem.

Daudzi cilvēki mūsu labklājības sabiedrībā, nevēloties konfrontēties ar sāpīgo un nepatīkamo (patiesībā – ļauno), izvairās runāt par nāvi. Var jau saprast, jo nāve sāp. Ir grūti pateikt, cik konkrēti nāve sāp mirstošajam, jo nomirušie par to vairs nevar liecināt, bet nāve sāp palicējiem.

Un tomēr – pretēji labklājības sabiedrības pieņemtajam par nāvi runāt vajag, jo tā ir neizbēgama. Pa rokai man uzskatāmas šodienas reālijas. Proti, pašlaik mūsu reģiona un, jā, arī globālā traģēdija, kas notiek tepat līdzās, – Krievijas izraisītais un uzturētais karš Ukrainā. Nupat internetā redzēju ukraiņu puiku ar savu trešās dzimšanas dienas kūku. Tikai viņa sejā nebija prieka, jo viņam aiz muguras bija abu viņa vecāku – Krievijas nelietīgi izraisītajā karā kritušu – kapu pieminekļi.

Šo zēnu nezinu, arī viņa kritušos vecākus ne, bet pats fakts, ka viņam vairs nav vecāku, ar kuriem kopā svinēt savu trešo dzimšanas dienu, ir traģisks. Tā vietā, lai kopā ar mammu un tēti spēlētos savā trešajā dzimšanas dienā, viņš ir spiests jau tik agrā vecumā saskarties ar nāvi. Lai Dievs viņam palīdz dzīves ceļā, bet viņš šobrīd ļoti uzskatāmi parāda mums, komfortā dzīvojošiem un no nāves izvairīties gribošiem miera cilvēkiem, – nāve var skart mūs ļoti tieši.

Labā vēsts par augšāmcelšanos

Kristietībā no nomirušajiem atvadās ar cilvēciskām sāpēm, bet arī ar cerību, ka aizgājējs un pavadītāji reiz tiksies. Turklāt ne tikai pēc nomiršanas, bet arī augšāmceļoties. Proti, kristīgā mācība runā par to, ka pasaules beigās visi mirušie augšāmcelsies.

Pats par sevi augšāmcelšanās fakts liekas patīkams – nāve nav galapunkts, bet tikai tāda kā pārsēšanās stacija. Tomēr tūlītējam priekam arī vēl nav pamata, jo tā jau ir – visi augšāmcelsies, taču tam sekos pastarā tiesa. Proti, visi stāsies Dieva tiesas troņa priekšā. Tas savukārt var nebūt tik iepriecinoši, ja šajā dzīvē par Dievu nemaz nav domāts, ja šajā dzīvē baznīcai ar lielu loku garām iets. Tomēr ne jau baznīcā iešana var būt izšķiroša, bet gan tas, ka baznīcā paskaidro un māca, kā dzīvot, lai pastarā tiesā rezultāts būtu labs.

Nu, gluži kā laicīgajā tiesā, arī pastarajā tiesā viss būs atkarīgs no pareizā, proti, labākā, advokāta, kādu piedāvā baznīcā. Jā, tieši te var iegūt labāko advokātu pastarajai tiesai, lai par mūžīgo dzīvību nebūtu lieku uztraukumu. Jo, ja pastarajā tiesā augšāmceltais saņem nelāgu spriedumu, tad no mūžības ellē diez vai liels prieks būs sagaidāms. Bet, šķiet varu sajust, ka kādam no lasītājiem ir vēlme kaut ko uzzināt vairāk.

Augšāmcelšanās kā iepriecinājums jau tagad

Tas, kas kristīgai baznīcai būtu jādara, – būtu jāgaida Jēzus Kristus atnākšana. Tad arī visi cilvēki celsies augšām un būs pastarā tiesa. Diemžēl visas kristīgās baznīcas un draudzes to nedara, jo ļoti daudzas draudzes dažādu iemeslu dēļ neseko Bībeles norādēm, bet mēģina izpatikt baznīcēniem vai valdībai, vai abiem diviem, tikai ne Dievam, kas Bībeli ir rakstījis un tajā sacīto ir domājis nopietni.

Tas tad nu liek katram godprātīgam meklētājam jautāt, vai noskatītā draudze un baznīca gaida Jēzus Kristus atnākšanu un tai gatavojas, vai arī dara ko citu. Nereti tas kas cits” var būt tīri cilvēciski labs un patīkams. Tomēr, ja tā visa pamatā, ko dara konkrētā draudze un baznīca, nav Jēzus Kristus gaidīšana, tad, visdrīzāk, ar nāves izpratni un sagatavošanos augšāmcelšanās brīdim būs pagrūti. Un kāpēc tas ir svarīgi tieši tagad?

Tāpēc, ka Lieldienās kristīgā baznīca svin Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Un tā nav vienkārši kāda cilvēka augšāmcelšanās, jo vesela rinda cilvēku ir piedzīvojuši atgriešanos pēc īsākas vai nedaudz garākas klīniskās nāves, tādu kā augšāmcelšanos. Nē, Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir patiesa atgriešanās pēc nomiršanas. Proti, Jēzus Kristus nebija klīniskā nāvē, bet gan patiešām miris. Turklāt ne tikai miris, bet arī apglabāts. Un tomēr – pār viņa palikšanu mirušo pasaulē nāvei nebija varas, un Jēzus Kristus augšāmcēlās.

Jēzus Kristus ne tikai pats pārvarēja nāvi un atgriezās dzīvībā, bet viņa atgriešanās dzīvībā – augšāmcelšanās – ir ar nozīmi katram cilvēkam. Citiem vāriem, Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir ne tikai viena cilvēka atgriešanās no nāves, bet gan pilnvērtīga nāves uzvarēšana, kas tagad var attiekties uz katru cilvēku. Proti, kad minēju, ka cilvēki gan augšāmcelsies, bet vēl jau priekšā būs pastarā tiesa, tad Jēzus Kristus augšāmcelšanās ne tikai parāda, ka tā būs, bet augšāmcelto Jēzu Kristu piedāvā katram cilvēkam par advokātu, pašu labāko iespējamo (un arī vienīgo!) advokātu pastarajā tiesā. Un šī Lieldienu vēsts tiek sludināta katram.

Augšāmcelšanās ir Dieva dota atbilde cilvēka pašai svarīgākajai problēmai – nāvei. Turklāt ar Jēzu Kristu tā dāvā drošību pastarajā tiesā. Tā no visām šajā mazajā pārdomu sērijā apskatītajām ir vismazāk pašsaprotama, bet arvien kristietībā pieejama katram. Tieši tāpēc Jēzus Kristus augšāmcelšanās, ko jau šonedēļ svinēs kristieši visā pasaulē, ir lieliska iespēja un ziņa ar nozīmi ne tikai kristiešiem vien. Manuprāt, visiem.