2022. gada 28. aprīlī ASV Kongress apstiprināja likumu “Ukraine Democracy Defense Lend-Lease Act of 2022”. Tas paredzēja: “Nodrošināt prezidentam pastiprinātas pilnvaras līgt līgumus ar Ukrainas valdību par aizsardzības preču (defence articles) aizdošanu vai nomu (lend or lease) šai valdībai, lai aizsargātu Ukrainas civiliedzīvotājus no Krievijas militārā iebrukuma, un citiem mērķiem.” Tātad likums pilnvaroja prezidentu aizdot vai iznomāt Ukrainai, piemēram, pretgaisa aizsardzības sistēmas “Patriot”, kas pēc kara tai būtu jāatdod ASV.
Lendīzes likumu prezidents Baidens parakstīja 2022. gada 9. maijā. Saskaņā ar šo likumu prezidentam 60 dienu laikā bija jāizstrādā aizsardzības preču aizdošanas vai nomas darbības mehānisms vai jāpilnvaro atbildīgā persona. Tas netika izdarīts ne līdz 9. jūlijam, ne arī pēc tam. Lendlīzes likuma darbības termiņš beidzās 2023. gada 1. oktobrī. Šis likums palika neiedarbināts, Baidens to vienkārši noraka.
Kopš kara sākuma ieroču piegāde Ukrainai ir notikusi saskaņā ar trim citiem likumiem: USAI (“Ukraine Security Assistance Initiative”), FMF (“Foreign Military Finansing”) un PDA jeb “Presidential Drawdown Authority”. Prezidentam nav budžeta pilnvaru, viņš nevar tērēt naudu bez Senāta un Kongresa atļaujas. Senāts un Kongress piešķir prezidentam budžetu, ko nedrīkst pārsniegt, taču var neiztērēt, ja prezidents atbilstošu rīkojumu neparaksta līdz 30. septembrim jeb fiskālā gada beigām.
Baidena vilcināšanās dēļ gan 2022., gan 2023. gadā netika iztērēta visa Ukrainai piešķirtā nauda. Tie bija vairāki miljardi dolāru.
Pirms pusotra gada es rakstīju: “Putinam karš ir vajadzīgs, lai apmierinātu impēriskās ambīcijas un novērstu uzmanību no pašmāju problēmām. Globālistiem šis karš ir vajadzīgs, lai būtu novājināta Krievija un noasiņojusi Ukraina, saukta arī par pasaules labības klēti.
Jo tad aiz pirmajiem diviem apokalipses jātniekiem – sērgas un kara – varētu palaist trešo jātnieku – badu –, lai ceturtajam – nāvei – būtu vērienīga pļauja. Izskatās, ka tieši šāds scenārijs tiek gatavots, novilcinot ieroču piegādi Ukrainai un vienlaikus iznīdējot tradicionālo lauksaimniecību un tās vietā piedāvājot siseņu un miltu tārpu fermas.”
Kas pa šo laiku ir noticis? Ukraina turpina pašaizliedzīgi cīnīties nu jau vairāk nekā divarpus gadus. Rietumu sabiedrotie turpina atbalstīt Ukrainu, taču izstiepj šo palīdzību ilgā termiņā, lai gan pēc daudzu analītiķu domām karš varētu būt izbeigts dažās nedēļās, ja vien Ukrainai nepieciešamā militārā palīdzība tiktu piešķirta uzreiz, nevis pa pilienam. Bet Apvienoto nāciju organizācija ir apliecinājusi gan savu pērkamību un liekulību (Krievija joprojām ir ANO Drošības padomes locekle, turklāt ar veto tiesībām), gan arī to, ka tā nespēj veikt savu pamata funkciju – miera uzturēšanu. Prieks, ka Argentīnas prezidents Havjers Milejs to ir pateicis no ANO 79. Ģenerālās asamblejas tribīnes.
Un te mums būtu jāsaprot trīs svarīgas lietas, lai neapmaldītos trīs priedēs un lai aiz kokiem mēs spētu ieraudzīt mežu.
Pirmā: demokrātu partijas nemainīgais plāns ir sniegt Ukrainai palīdzību “as long as it takes” – tik ilgi, cik nepieciešams. Tātad palīdzība arī turpmāk tiks sniegta, taču tāpat kā līdz šim – mazās devās. Demokrātu partijā visi par to ir vienisprātis. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja uzvar Harisa, Ukrainu gaida vēl četri lēnas noasiņošanas gadi.
Otrā lieta: republikāņu līdera Trampa Ukrainas postulāts ir: “You got to settle, whatever it takes”. Gan Tramps, gan Venss un Roberts Kenedijs domā, ka ir jānoslēdz miera līgums, lai ko tas maksātu.
Taču ir vēl trešā lieta: republikāņu partijā ir ļoti daudz visaugstākā līmeņa politiķu, kuru viedoklis Ukrainas jautājumā radikāli atšķiras no tā, ko pauž Tramps, Venss un Kenedijs.
Par pilnīgu Krievijas sakāvi ir senators Džons Kornins, lendlīzes likuma autors; Maikls Džonsons, Pārstāvju palātas spīkers; Maiks Rodžers, Pārstāvju palātas Bruņoto spēku komitejas priekšsēdis; Maiks Tērners, bijušais NATO Parlamentārās asamblejas prezidents; Maiks Makkols, Pārstāvju palātas Ārlietu komitejas priekšsēdis; Maiks Bousts, Pārstāvju palātas Veterānu komitejas priekšsēdis; Maiks Penss, ASV 48. viceprezidents; Maiks Pompeo, bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors, vēlāk 70. ASV valsts sekretārs, cilvēks, kas spīdoši noformulēja Trampa parakstīto deklarāciju, kurā teikts, ka ASV nekad neatzīs Krimas aneksiju. Izcilā ārpolitika, kas tika īstenota Trampa prezidentūras laikā, lielā mērā ir Maika Pompeo nopelns.
Nesen intervijā Pompeo teica: lai gan “pastāv riski, ka palīdzība var nesasniegt mērķi” (šādi bijušais diplomāts runā par korupciju Ukrainā), tomēr “vienīgais risinājums” ir dot Ukrainai tik daudz ieroču, lai Ukraina uzvarētu, jo: “Krievija kā agresors ir jāsakauj, tas ir ģeopolitiski svarīgi. Tas būs signāls arī Ķīnai, Irānai un visiem tiem, kas atbalsta totalitārismu un terorismu.”
“Pasaulei ir jāsaprot, ka grūtos apstākļos labas gribas cilvēki ir apvienojušies un devuši pretsparu nelikumīgai agresijai, ko Putins ir vērsis pret Ukrainu,” sarunas nobeigumā teica Pompeo.
Tātad: kas notiks gadījumā, ja tiks ievēlēts Tramps? Iepriekšējās prezidentūras laikā viņš sāka letālo ieroču piegādi Ukrainai, sakāva Vāgnera grupu Sīrijā un sāka intensīvu naftas ieguvi, īsā laikā panākot to, ka pasaulē naftas cena kritās par pusi, sagādājot Putinam miljardos lēšamus zaudējumus. Tagad Tramps sola jau pirmajā dienā izdarīt divas lietas: slēgt dienvidu robežu un atsākt Baidena un Harisas pārtraukto naftas ieguvi, jo viens no viņa saukļiem ir “Drill, baby, drill”. Tā ir ļoti laba ziņa ne tikai amerikāņiem, bet arī ukraiņiem, jo viens no galvenajiem Krievijas federālā budžeta pīlāriem ir ienākumi no naftas un gāzes eksporta.
Taču galvenais – republikāņu partijā ir ļoti spēcīgs Ukrainas lobijs, kas šo karu grib nevis izstiept līdz pilnīgam spēku un resursu izsīkumam, bet izbeigt, turklāt izbeigt ar Ukrainas uzvaru. Tāpēc es ļoti labi saprotu savus amerikāņu draugus, kas balsos par Trampu, lai gan nebūt ne visi no viņiem ir tā sauktie “trampisti”.
Sergejs Ļubarskis, ukraiņu izcelsmes amerikānis, uzņēmējs, politiskais analītiķis un vietnes “Protect Ukraine Now” dibinātājs, savus apsvērumus nesen formulēja šādi: “Ja man būtu jāizvēlas starp divām iespējām – iespēju ļaut Ukrainai vēl četrus gadus lēni noasiņot, lai beigās kristu, jo tai nav pietiekamu militāro resursu un cilvēku, vai iespēju īstenot Vansa piedāvāto miera plānu, lai cik ļoti šis plāns man nepatiktu, – es tomēr izvēlētos sliktu mieru, jo tas ir labāks par to, ko turpinās darīt Harisa. Taču man ir pamatotas cerības, ka republikāņu uzvaras gadījumā mums izdosies nosvērt Trampu par labu Maika Pompeo, nevis Džeimsa Vensa plānam.”
Senatore Tulsija Gabarda, kas 2020. gada prezidenta vēlēšanās kandidēja no demokrātu partijas, bet šā gada augustā pievienojās Trampa komandai, gaidāmās vēlēšanas raksturo īsi: “Tā nav izvēle starp demokrātiem un republikāņiem, tā ir izvēle starp tirāniju un brīvību. No šās izvēles ir atkarīgs, vai spēsim nosargāt savu valsti.” Īstenībā no šās izvēles ir atkarīgs ne tikai Savienoto Valstu, bet arī Ukrainas, Latvijas un visas Rietumu civilizācijas liktenis.
Īsa uzziņa: Krievija karam tērē apmēram 100 miljardus dolāru gadā. Divos ar pusi kara gados Ukraina no ASV ir saņēmusi militāro palīdzību par apmēram 30 miljardiem dolāru. Afganistānā Baidena un Harisas nekompetento lēmumu dēļ talibu rokās nonāca ASV militārā tehnika vairāk nekā 80 miljardu dolāru vērtībā. Septembra beigās ASV Pārstāvju palātas budžeta komiteja paziņoja, ka Baidena administrācijas darbības laikā (tas ir nepilnos četros gados) federālās valdības kļūmīgu vai nelikumīgu maksājumu summa ir sasniegusi 1 triljonu dolāru (1 000 000 000 000 jeb miljons miljonu vai tūkstotis miljardu).
Precīzu un detalizētu informāciju par to, kad, cik un kādus ieročus Ukraina ir saņēmusi no ASV un kad, cik un kādus no citiem ārzemju partneriem, kā arī to, cik lieli ir abu pušu smago ieroču zaudējumi kopš 2022. gada 24. februāra, var uzzināt vietnē “Protect Ukraine Now”.
