Tātad, kas īsti bija kurelieši un kāpēc mēs viņus šodien pieminam. Oficiāli šī kustība tika izveidota ar 1944. gada jūlijā izdotu Latvijas Aizsargu organizācijas vadītāja pulkvežleitnanta A. Dzenīša rīkojumu, uzdodot Rīgas Aizsargu pulka sastāvā izveidot speciālu militāru vienību Daugavas labā krasta starp Ķegumu un Pļaviņām aizsardzības stiprināšanai pret strauji uzbrūkošo Sarkano armiju, kā arī partizānu/diversantu grupu atstāšanai ienaidnieka okupētajā teritorijā. Šis plāns bija saskaņots ar vācu okupācijas iestāžu augstāko vadību. Taču faktiski grupas vadītāji bijušā Latvijas armijas ģenerāļa J. Kureļa un viņa štāba priekšnieka, Latvijas armijas kapteiņa un Brīvības cīņu varoņa K. Upelnieka vadībā loloja pavisam citus plānus un oficiālās versijas aizsegā sāka darbu pie latviešu militārās vienības veidošanas, kurai vēlāk būtu jākļūst par atjaunotās Latvijas armijas pamatu, cerot uz 1919. gada situācijas atkārtošanos kara beigās. Šim nolūkam Upelnieks, būdams fanātisks latviešu nacionālpatriots, jau pirms oficiālās vienības dibināšanas izveidoja sakarus ar Latvijas Centrālo padomi (LCP) un Ulmaņa valdības sūtni Zviedrijā L. Siliņu. Rezultātā Kurelis kļuva par LCP militārās komitejas formālo vadītāju, bet Upelnieks par viņa vietnieku un faktisko vadītāju.
Tika izveidoti sakari arī ar Latviešu leģiona augstākajiem latviešu kaujas virsniekiem, un vēlāk leģendārais leģiona pulka komandieris pulkvedis V. Janums pats aktīvi iesaistījās iepriekšminētās LCP militārās komitejas darbā. Tāpat tika izveidoti labi sakari ar vācu 16. armijas 212. izlūkgrupas komandieri, abvēra leitnantu Haselmani, kurš palīdzēja vienību apgādāt ar ieročiem un arī vēlāk aktīvi sniedza dažādu veidu palīdzību kureliešiem, īpaši atsevišķajam Rubeņa bataljonam, kam pieskarsimies vēlāk. Haselmaņa patiesās lomas noskaidrošana varētu būt liels izaicinājums mūsu vēsturniekiem, jo šobrīd ir arī pietiekami daudz pagaidām vēl dokumentāli neapstiprinātas informācijas, ka viņš jau 1943. gadā ticis savervēts darbam angļu izlūkdienestā. Ja tas atbilst patiesībai, tad, visticamāk, ka viņš kureliešiem palīdzēja ne tik daudz vācu interesēs, bet gan angļu interesēs, kuru plānos būtu varējis būt šīs latviešu militārās vienības, līdzās Latviešu leģiona 19. divīzijai, izmantošana iespējamā sabiedroto desanta atbalstīšanai gadījumā, ja tiktu nolemts tādu izsēdināt Kurzemē. Te vietā būtu piebilst, ka visi šie notikumi risinājās pirms tam, kad sabiedrotie mūs vēl Jaltas konferencē nebija nodevuši Staļina pārvaldīšanā. Tāpēc šāda versija kļūst salīdzinoši ticama, īpaši tāpēc, ka tā izskaidro arī daudzus vēlākos notikumus kureliešu kustības vēsturē.
Skrīveros dod zvērestu
Vienības oficiālā dibināšana notika 1944. gada 9. augustā Skrīveru apkaimē pie «Robežu» mājām, kad netālu no raksta sākumā minētā pieminekļa atrašanās vietas aptuveni 200 latviešu karavīru nodeva zvērestu Latvijas valstij. Vienības pirmo kaujas bataljonu nosauca Skrīveru vārdā, un tā komandēšanu uzticēja pulkvežleitnantam Graudiņam. Nedaudz vēlāk Bebru pagastā tika izveidota atsevišķa rota, kuru vadīja bijušais Latvijas armijas un Latviešu leģiona 15. divīzijas leitnants Roberts Rubenis. Vienības sastāvs vēlāk stipri pieauga, un, kad tā septembra beigās devās uz Kurzemi, tā jau iepriekš aptuveni 150 cilvēku bija nosūtījusi nacionālās pretestības cīņas veidošanai krievu okupētajā Vidzemes daļā. Uz Kurzemi vienība devās vairāku simtu vīru sastāvā, un tai līdzi bija pat bēgļu gaitās devušos vietējo iedzīvotāju ziedoti lopi, kas ļāva tai vēlāk Strazdes muižā ierīkot savu gaļas pārstrādes darbnīcu, tādējādi nodrošinot to ar pārtiku, jo šie latviešu karavīri ar vietējo iedzīvotāju aplaupīšanu nekad nenodarbojās.
Sapņo par valsts atjaunošanu
Pēc ierašanās Kurzemē un apmešanās Strazdes muižā vienības sastāvs strauji pieauga gan ar vietējiem iedzīvotājiem no bijušo aizsargu un Latvijas armijas karavīru vidus, gan ar dezertējušajiem latviešu leģionāriem, kuri nevēlējās 15. divīzijas sastāvā doties uz Vāciju. Vēlākie notikumi rādīja, ka tieši viņi bija tie, kuri veidoja kureliešu galveno kaujasspējīgo pamatu. Īpaši daudz leģionāru ienāca iepriekšminētajā Rubeņa rotā, kura bija pārdislocējusies no Bebriem uz Ventspils apriņķa Usmas pagastu un Ilziķu ezera krastā bija izveidojusi labi nocietinātu apmetni. Skaitliskajā ziņā tā bija kļuvusi par spēcīgu, labi apbruņotu bataljonu četru kaujas rotu sastāvā un dažādām palīgvienībām, ar kopējo skaitu aptuveni 650 cilvēku. Novembra vidū kureliešu militāro vienību kopējais skaitliskais sastāvs bija sasniedzis aptuveni 3000–3200 cilvēku. Kaut arī no vācu varas iestādēm šis skaitlis tika slēpts, tomēr ar laiku tās saprata, ka kurelieši izveidojušies par bīstamu militāro spēku, kuri nav lojāli vācu okupācijas varai, bet gan sapņo par neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu. Šajā laikā Kureļa štābs un vienības pamatspēki jau bija pārcēlušies uz Ventspils apriņķa Puzes pagasta Stiklu (tolaik sauktu par Anahiti) apkaimi, aptuveni 17 km attālumā no Rubeņa bataljona dislokācijas vietas. Atsevišķas kureliešu vienības bija izveidotas arī Talsu un Kuldīgas apriņķī.
Liktenīgā padošanās
Pieaugot vācu okupācijas varas satraukumam par tik lielas latviešu militārās vienības izveidošanos, kā arī saņemot informāciju no Kureļa štābā iesūtītajiem SD aģentiem, vācu SS un policijas augstākais vadītājs Latvijā ģenerālis Jekelns izdeva rīkojumu par kureliešu pakļaušanu tieši vācu SD vadītājam Fuksam, vienlaikus cenšoties piemuļķot Upelnieku, kurš bija kļuvis par faktisko kureliešu vadītāju, ar solījumiem, ka Berlīnē jau esot praktiski atrisināts jautājums par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Upelniekam pieprasot rakstiskas garantijas, tādas, protams, netika sniegtas. Pieaugot savstarpējai spriedzei, īpaši jautājumā par dezertējušo leģionāru izdošanu vācu drošības iestādēm, 8. novembrī sarunas tika pārtrauktas, bet 14. novembra rītā liela vācu militārā grupa SS obergrupenfīrera Junklausa vadībā ieradās Stiklos, aplenca Kureļa štābu un tur dislocētās latviešu vienības un pieprasīja kureliešiem nolikt ieročus. Vācieši raidīja arī vienu mīnmetēja šāviņu, kurš nogalināja divas latviešu sievietes un ievainoja trīs karavīrus. Tas radīja apjukumu, kura rezultātā Kurelis nolēma padodies. Tika arestēti visi latviešu virsnieki, izņemot pašu Kureli, kuru nodeva Latviešu leģiona ģenerālinspektora Bangerska aizbildniecībā un nosūtīja uz Vāciju faktiskā mājas arestā. Aizturētos karavīrus divos piegājienos ar kuģiem nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni Vācijā, no kurienes lielāko daļu vēlāk nosūtīja uz fronti Latviešu leģiona sastāvā, bet 34 karavīri mira mocekļu nāvē Štuthofā. Arestētie kureliešu virsnieki tika aizvesti uz Liepājas kara ostas cietumu, kurā 19. novembrī notika falsificēta kara tiesas prāva, kurā astoņiem kureliešu vadītājiem ar Upelnieku priekšgalā tika piespriests nāves sods, kuru nekavējoties naktī uz 20. novembri turpat arī izpildīja. Tika nošauts arī Rubeņa bataljona leitnants Filipsons, kurš kā parlamentārietis 14. novembrī tika sūtīts uz sarunām ar Jekelnu, taču, neskatoties uz savu statusu, arī tika arestēts, un aresta laikā vācieši pret viņu izturējās ar īpašu cietsirdību, tādējādi atriebjoties par milzīgajiem vācu zaudējumiem 18. novembra kaujā pret Rubeņa bataljonu.
Rubeņa vīri nepadodas
Pilnīgi atšķirīgi notikumi norisinājās Rubeņa bataljona dislokācijas vietā Ilziķos, kur arī 14. novembrī ieradās vācu SD vienība 70 vīru sastāvā ar uzdevumu atbruņot un likvidēt latviešu bataljonu, kura spēku un kaujas gatavību vācieši nebija novērtējuši. Rezultātā pēc nelielas zibenīgas sadursmes, kuras rezultātā vācu vienības vadītājs tika likvidēts, vācieši paši nonāca ielenkto lomā. Taču Rubenis, joprojām cerot uz iespējamām sarunām ar vāciešiem, ielenktās vācu vienības labticīgi atlaida ar visiem ieročiem. Militāru un drošības apsvērumu dēļ bataljons tajā pašā dienā pameta līdzšinējo dislokācijas vietu un sāka pārcelšanos – gar Usmas ezera austrumu malu uz lielajiem Abavas mežu masīviem Lielrendas apkārtnē. 17. novembrī tur notika vēl viena vācu ģenerāļa Jekelna un latviešu leitnanta Rubeņa tikšanās, kuras gaitā Jekelns kārtējo reizi izvirzīja ultimātu padoties, kuru Rubenis noraidīja. Kļuva skaidrs, ka liela sadursme ir neizbēgama, un latviešu karavīri sāka gatavoties kaujai. Bataljona komandieris valsts svētku priekšvakarā nostādīja savus karavīrus svinīgā ierindā, teica svētku uzrunu, ko var pielīdzināt slavenajai latviešu strēlnieku 5. Zemgales pulka komandiera J. Vācieša uzrunai Piņķu baznīcā pirms Ziemassvētku kaujām. Beigās nodziedāja valsts himnu. Lūk, kā to apraksta bataljona karavīrs K. Vīnakmens: «Katrs karavīrs jūt sevī svētu pienākumu un Dzimtenes mīlestību, un neesmu dzirdējis vēl nekad tik izjusti dziedātu mūsu svētāko dziesmu, kā šeit uz vientuļās meža stigas zem sirmajām Kurzemes eglēm.»
Vadību pārņem Aleksandrs Druviņš
18. novembra rītā vismaz pieckārtīgā skaitliskā pārsvarā esošie vācu SS un SD spēki sāka masīvu uzbrukumu, tajā iesaistot arī izlūkaviāciju un smagos mīnmetējus. Taču viņi nebija rēķinājušies, ka viņiem pretī stāv nevis kāda partizānu vai «sarkano bandītu» grupa, kā paši esesieši mēdza dēvēt kureliešus, bet gan Austrumu frontē rūdīti latviešu leģionāri ar savu kaujās pieredzējušo un militāri labi izglītoto latviešu virsnieku Rubeni priekšgalā. Latviešiem, prasmīgi organizējot aizsardzību, izdevās apturēt vācu uzbrukumu un, pārejot pretuzbrukumā, faktiski smagi sagraut vācu spēkus. Vēl naktī uz 19. novembri ar prasmīgu mīnmetēju uguni tiek likvidēta pēdējā vācu rota, kura turpināja pretoties latviešu spēkiem pie «Novadnieku» mājām. Diemžēl kaujā nāvīgus ievainojumus gūst varonīgais bataljona komandieris Roberts Rubenis, kurš mirst tajā pašā naktī. Bataljona vadību pārņem Latvijas armijas virsnieka vietnieks Aleksandrs Druviņš.
Vācu puses zaudējumi šajā kaujā ir tik iespaidīgi, ka uz divām nedēļām iestājās zināms pamiers, jo viņi nespēja saorganizēt jaunu uzbrukumu. Šajā laikā latviešu bataljons pārvietojās gar Abavu uz rietumiem un ieņem pozīcijas Zlēku-Cirkales līnijā. Jauns vācu uzbrukums sākās 4. decembrī, un pēc iepriekšējās negatīvās pieredzes kaujās tiek iesaistīts arī kāds vācu vērmahta kaujas bataljons. Smagajos bargās ziemas klimatiskajos apstākļos kaujas izvērtās ļoti asiņainas, un tās ilga līdz pat 9. decembrim, kad pēdējiem vācu ielenkumā nonākušajiem latviešu spēkiem izdevās ar kauju no tā izlauzties. Kaujā krita arī minētā vācu vērmahta bataljona komandieris Helds un smagi tika ievainots arī latviešu bataljona komandieris Druviņš, kuru gan izdevās sekmīgi evakuēt no kaujas lauka. Pēc kara viņš dzīvoja Suntažos un strādāja Ogres meža tehnikumā. Interesanti, ka šo kauju laikā tika likvidēts arī Salaspils koncentrācijas nometnes komandants Krauze.
Atriebjas iedzīvotājiem
Apzinoties smago situāciju ar munīcijas un pārtikas apgādi, kā arī kaujā ciestos zaudējumus, tika pieņemts lēmums bataljonam sadalīties mazākās vienībās. Zināmu lomu spēlēja arī tas, ka vācu okupācijas vara, atriebjoties par saviem smagajiem zaudējumiem un nespējot kaujas laukā pieveikt kureliešu spēkus, veica asiņainu izrēķināšanos ar apkārtējo māju iedzīvotājiem, kuru vidū bija arī daudzi kara bēgļi no Vidzemes, Latgales un Zemgales. Kopā 9. decembrī vācieši Zlēku apkārtnē noslepkavoja aptuveni 80 nevainīgu mierīgo iedzīvotāju, kā arī gūstā kritušos latviešu karavīrus, ieskaitot divas setiņpadsmitgadīgas Rubeņa bataljona sanitāres, no Vidzemes puses nākušās Āriju Stiebriņu un Veltu Vasku.
Kopumā šajās novembra un decembra kaujās Rubeņa bataljons zaudēja aptuveni 45–52 cilvēkus, bet vācu pusē kritušo skaits tiek lēsts aptuveni 250–300 vīru, kas kopā ar ievainotajiem un apsaldētajiem ir 1,2–1,5 tūkstoši vīru dzīvā spēka zaudējums. Kāda aculieciniece man vēl 80. gados stāstīja, ka vācieši ar smagajām automašīnām veduši ārā no kauju zonas savus kritušos četras dienas.
Daļa ziņu neatbilst patiesībai
Diemžēl par tālākajām kureliešu vienību kauju gaitām dokumentāli apstiprinātu vēstures materiālu ir ļoti maz, un te paveras liels darba lauks arī mūsu vēsturniekiem. Taču arī no esošās informācijas varam daudz ko izlobīt. Runājot par Rubeņa bataljonu, vairāk zināms par tās 2. rotas likteni, kura pēc decembra kaujām aptuveni 70 vīru skaitā apmetās pie Usmas ezera, netālu no Sarkanarmijas izlūkvienības «Sarkanā bulta» nometnes. Šis fakts vairākās vēlākajās publikācijās, sevišķi latviešu trimdas grāmatās, ticis kļūdaini interpretēts, ka daļa kureliešu esot iekļāvušies «Sarkanajā bultā». Taču šī informācija neatbilst patiesībai, jo viņi nekad nav bijuši tās sastāvā un nekad nav kopā arī veikuši kādas militāras operācijas. Viņiem vienīgi bija savstarpēji kontakti, kuri kureliešus gan nepaglāba no sarkano diversantu nodevīgās rīcības, kas izpaudās solījumos pārvest pāri frontes līnijai, bet rezultātā kurelieši tika ievilināti krievu lamatās, kur daudzi gāja bojā. Atlikusī rotas daļa devās uz Saldus-Skrundas apkārtni, kur vēlāk iekļāvās nacionālo partizānu rindās, lai cīnītos pret krievu okupācijas varu.
Runājot par pārējām kureliešu vienībām un to tālākajām kauju gaitām, noteikti jāpiemin tas, ka līdzšinējās publikācijās dominē vispārējs pieņēmums, ka kureliešu pamatspēki 14. novembrī Stiklos esot atbruņoti, bet cīnīties turpinājis tikai Rubeņa bataljons, kurš savas cīņu gaitas beidzis 9. decembrī. Taču tas ir maldīgs un realitātei neatbilstošs secinājums, jo nosacīti kureliešu spēkus varam sadalīt trīs daļās – štābs un pamatspēki Stiklos, Rubeņa bataljons Usmas pagastā un pārējās vienības, kuras bija izkaisītas gan Talsu, gan Kuldīgas apriņķos un par kurām līdz šim nav praktiski rakstīts nekas. Kā lielāko no tām var minēt kureliešu Ēdoles rotu, kuras viens vads bija dislocēts Gudenieku pagastā. Šīs vienības vadībā, tāpat kā Rubeņa bataljona gadījumā, bija pieredzējušie Latviešu leģiona virsnieki, virsleitnants Vilis Strautnieks un leitnants Ludvigs Znutēns, kura vadībā 1944. gada 16. novembrī Rendas pagastā tika pilnībā iznīcināta 40 vīru liela vācu marodieru vienība, kura laupīšanas laikā bija noslepkavojusi vietējo māju saimnieci un viņas pusaudža vecuma dēlu. Kurelieši sevi uztvēra kā Latvijas likumīgās varas pārstāvjus un tāpēc arī uzņēmās vietējo iedzīvotāju aizsardzības un valsts varas realizācijas funkcijas. Par šiem notikumiem varam lasīt arī «Ilustrētās Pasaules Vēstures» žurnāla 2021. gada novembra numura publikācijā. Tāpat maz zināms fakts, ka arī kureliešu štāba atbruņošanas laikā 14. novembrī ne visi tam pakļāvās un aptuveni 30 karavīru lielai grupai izdevās no aplenkuma izkļūt.
Atgriežoties pie Rubeņa bataljona cīnītāju turpmākajām kauju gaitām, jāpiemin tas, ka atsevišķos informācijas avotos minēts, ka Kurzemes mežos 1945. gada vasarā cīņu pret krievu okupācijas varu esot turpinājuši aptuveni 400 kureliešu. Visticamāk, ka lielākā daļa viņu bijuši tieši no Rubeņa bataljona, kuri bija iekļāvušies nacionālo partizānu rindās, no kuriem pēdējie savu pretestību okupācijas varai Zlēku apkārtnē izbeiguši tikai 50. gadu otrajā pusē. Tāpat ir arī aculiecinieku sniegtā informācija, ka 1945. gada 7. marta kaujā, vietā, kur PSRS okupācijas gados Abavas stāvkrastā Cirkales apkaimē uzstādīts piemineklis ar apgalvojumu, ka tajā vācu spēkus esot sakāvusi «Sarkanā bulta», patiesībā tā esot bijusi kāda latviešu leģionāru vienība. Visticamāk, ka arī tā ir bijusi kāda no kureliešu vienībām, kaut arī dokumentālu pierādījumu tam nav.
Atdod godu cīnītājiem
Nobeigumā gribētos pāris vārdos raksturot kureliešu cīņu vēsturisko vērtējumu kopumā. Atbalstu uzskatu, ka šīs vienības kā Latvijas likumīgajai varai LCP personā pakļauts militārs spēks uzskatāmas par oficiālajiem Latvijas Bruņotajiem spēkiem, kuras kā vienīgās visā 2. pasaules kara laikā zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem cīnījušās pret abām okupācijas varām par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Savukārt šo cīņu komandieris Roberts Rubenis būtu uzskatāms par sava laika Oskaru Kalpaku, kurš būtu pelnījis līdzīgu valstiskas cieņas apliecinājumu. Diemžēl pagaidām šo cīnītāju piemiņa tiek uzturēta faktiski tikai sabiedriskā kārtā ar ieinteresēto entuziastu pūliņu palīdzību. Iespējams, tas tāpēc, ka pašreizējai politiskā vairākuma varai neērta liekas šo cīnītāju neatraujamā sasaiste ar tai neērto latviešu leģionāru vēsturi. Kā patīkams izņēmums jāmin Ogres novada vadītājs E. Helmanis, kuram pateicoties, pavisam nesen Lielvārdē Puškina iela pārdēvēta par Roberta Rubeņa ielu, bet A. Upīša iela Ogrē – par Aleksandra Druviņa ielu. Roberta Rubeņa vārdu varam redzēt iegravētu arī latviešu leģionāru piemiņas memoriāla sienā Lestenē.
* Raksta tapšanā izmantota informācija no Haralda Biezā grāmatas «Kurelieši», Visvalža Lāča grāmatas «Latviešu zemes un tautas vēsture, 2. daļa», Rubeņa fonda vadītāja Andreja Ķeizara sniegtā informācija un paša raksta autora savāktā informācija
