Kāds sakars ar vērtībām. Tiešs un tēlains. Vistuvāk vērtības definīcijas precizitātei, šķiet, trāpījis lieliskais vārda skaidrotājs Tēzaurs: vērtība ir «pieredzē izveidojies priekšstats, zināšanu kopums par priekšmetu un parādību pozitīvajām vai negatīvajām īpašībām, kas saistītas ar vajadzības, noderīguma izpratni». Jā, arī ar vajadzības un noderīguma izpratni, kas amatpersonām, politiskiem kantoriem mēdz būt stipri atšķirīga.

  Latvijas valsts basketbola izlasei neizdevās kvalificēties Parīzes olimpiskajām spēlēm. Basketbolā notika tas pats, kas hokejā: pagājušajā gadā gluži neticamā bronza! Basketbolam līdzīgi neticamā 5. vieta pasaules čempionātā, milzu līdzjutēju ovācijas pie Brīvības pieminekļa, saviļņojuma asaras līdzjutēju, sportistu acīs, un izlases krekls uz Eduarda Smiltēna kamiešiem īpašos lepnības vējos kameru tuvumā – ar acīs lecošu «vajadzības, noderīguma izpratni». Smiltēnu nevar nepieminēt, jo citādi pazūd vērtības un viltus vērtības pretnostatījums. Šogad nepaveicās ne hokejistiem, ne basketbolistiem. Šķiet, taisnīgākie analītiķi un soģi nepārspējamie latvju fani: pēc zaudētās spēles vēl ilgi, ilgi skanēja, bungoja: «Mūsu zeme – Latvija!» Kā staigādama Smiltēna pēdās, tribīnēs bezkaislīgi sēdēja premjere Evika Siliņa, protams, valsts izlases spēlētāju kreklā…  Nu lai! 

Cilvēcisko vērtību pārākums bieži vien aizkustina vienkārši un sirsnīgi. Video kadros tik dabiski un sirdij vajadzīgi: komandas kapteinis Dairis Bertāns apkampjas ar mazo mīļo dēlēnu, kas, apvijies tētim ap kaklu, raud gaužas asaras – žēlojot tēti, komandu un visu pasaulīti par notikušo, nevis zaudējumu. Komanda stipra, tētis spēcīgs, jauns, un Latvija mīļa, jo tāds ir sports: vienmēr uzvarēt nevar, visi cīnījās vareni, bet, sasodīts, nekrita tie trīnīši, nu nekrita! Turklāt pretinieki bija jaudīgi, bet arī mūsējie – ne mirkli nenodrebēja. Ja atkal par galveno, tad vērtība nemaldās, ja tā ir īsta, un zina, ka lielāks atbalsts vajadzīgs nevis tad, kad uzvara iekrīt rokās, bet tad, kad sāpīgs kritiens un jāpieceļas.

Pirmo reizi mūsu komandas vīri, skatītāji, kurus saukt par karsējiem, patriotiem šoreiz par maz, viņi visi bija citā, daudz augstākā, dimensijā, apvienojušies vienā lielā tautiskā Dvēselē: himnu «Dievs, svētī Latviju!» dziedāja bez pavadījuma, bez fonogrammas – svinīgi, jūtīgi, pacilāti! Mēs esam viena no retajām nācijām pasaulē, kas savu tautas lūgsnu var nodziedāt kaut nakts vidū – vienalga, kādā mažorā, kādā tempā un bez pavadījuma, mūzikas terminoloģijā – a cappella! Mājās cēlāmies kājās un dziedājām ar visiem kopā. Šādu mirkli piedzīvoju trešo reizi mūžā – pirms tam jau pasen Krapes Tautas namā 18. novembrī un pie pieminekļa Taurupē Lāčplēša dienā pagājušajā gadā, kad himnā iztikām ar balsīm vien. Tā ir vērtība, pareizāk sakot, virsvērtība – patriotisma tīrradnis. 

Ir arī surogātveidīgas «vērtības». «Progresīvie» ar partnerības «cilvēktiesībām» nav mierā, tāpēc vāc parakstus par īstām laulībām… Gar acīm ņirb raksti, virsraksti: ««Lampa» piezīdusies nodokļu maksātāju makam». Ar pavisam nesmādējamu apetīti: vēl nezinot visus tēriņus, taču kopā jau saskatīti 116 000 eiro! Par ko? Par muldēšanu? Pēc izmaksām «Lampas» vērtība makro, jēga – mikro! Ārlietu ministrijas augstprātība, nekautrība apbrīnas cienīga: «Ministrija ir pārliecināta, ka «Lampa» ir viens no pateicīgākajiem formātiem un, iespējams, ar labāko publiku, ar kādu runāt un kuru mudināt uz kopīgu līdzdarbošanos ceļā uz Latvijas lielo ārpolitikas mērķi – dalību ANO Drošības padomē.» Pat pasmaidīt nav spēka: klau, no jūsu vīterošanas ANO nevienam pašam uz galvas nepakustēsies ne matiņš! 

Pašmāju haoss saprotams. Kariņa lidojumu anekdote jau apaugusi ar bārdu, tālab vaina nevis jāatzīst, bet jānoveļ. Novelt var tikai uz apakšnieku, nevis priekšnieku Kariņu, šoreiz uz Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, kas sola tiesāties. «Krustpunktā» Siliņa smīdina: Kariņš esot uzņēmies atbildību! Nebija neviena žurnālista, kas varētu paprasīt, vai kungs atzinis savu vainu, izšķērdēto naudu atmaksājis Valsts kasē? Kas tās par vērtībām, kas tik akli un apnicīgi ilgi maldās, lokās? Iespējams, ka galvenā – sveikā sprukšanas vērtība – kā amatam piederoša dienesta pakāpe?