Neliels atskats vēsturē. Vera Zozuļa ar kamaniņu sportu sāka nodarboties 1972. gadā, sešpadsmit gadu vecumā, kad jau bija paspējusi apgūt šuvējas arodu. Divus gadus vēlāk viņa kļuva par PSRS čempioni kamaniņu sportā, tad sekoja vēl vesela virkne panākumu – gan Latvijas un PSRS čempionātā, gan starptautiskajās sacensībās. Veras Zozuļas rēķinā ir arī trīs medaļas pasaules čempionātos – sudrabs 1977. gadā, zelts gadu vēlāk un bronza 1981. gadā. Pa vienai zelta un bronzas godalgai arī Eiropas čempionātā. Trīs reizes izcilā sportiste piedalījusies arī olimpiskajās spēlēs – neskaitot Leikplesidu, 1976. gadā viņa startēja Insbrukā, kur ieņēma devīto vietu, un 1984. gadā Sarajevā, kur izcīnīja piekto vietu. Vera Zozuļa arī uzvarēja 1981.–1982. gada Pasaules kausa kopvērtējumā.

1985.gadā Vera Zozuļa sāka strādāt par treneri un turpina to darīt arī tagad. No viņas audzēkņiem lielākos panākumus izdevies sasniegt Annai Orlovai un Mārtiņam Rubenim. Anna ir pirmā kamaniņu braucēja pasaulē, kas piedalījusies sešās olimpiskajās spēlēs. Viņa ar panākumiem startējusi arī Pasaules kausa izcīņā un pasaules čempionātos. Savukārt Mārtiņš, tagadējais Latvijas kamaniņu braucēju izlases inženieris un treneris, 2006. gadā kļuva par pirmo sportistu neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē, kurš izcīnījis medaļu ziemas olimpiskajās spēlēs (bronzas godalga Turīnā 2006. gadā). Tagad Vera Zozuļa strādā Murjāņu Bērnu un jaunatnes sporta skolā, bet dzīvo Ulbrokā. Brīvajā laikā viņai patīk pastaigāties gar jūru un skatīties TV sporta raidījumus.

– Savulaik jūs bijāt viena no populārākajām mūsu valsts sportistēm. Atceros – kad biju mazs bērns, ļoti priecājos par jūsu uzvaru olimpiskajās spēlēs. Kā šobrīd klājas Verai Zozuļai?

– Klājas tāpat kā visiem pārējiem – normāli. 

– Kādas noskaņas jūsos valda – esat vairāk optimiste vai pesimiste?

– Skatos uz dzīvi pozitīvi. Viss ir kārtībā – tā, kā jābūt.

– Cik bieži jums sanāk braukt uz Siguldu? 

– Nesen tikai sākās sezona. 10. novembrī mums būs startu treniņi, kuros liksim uzsvaru tieši uz šī elementa attīstīšanu. Pa trasi šoreiz nebrauksim, bet tikai trenēsim starta uzrāvienu, brauciena iesākšanu. Gatavojamies sacensībām ar bērniem no Ulbrokas vidusskolas, daži audzēkņi mums ir arī no Ropažiem. Var teikt, ka viss notiek, darbs rit uz priekšu.

– Kā vērtējat mūsu jauno censoņu panākumus? Cik daudzsološi ir viņu rezultāti, un vai jaunā kamaniņu braucēju paaudze aug pietiekami spēcīga? 

– Mums šobrīd ir kopumā trīs grupas – Ulbroka, Saulkrasti un Sigulda. Ja sportistiem izdodas tikt iekšā izlasē, tad varam viņu startu vērtēt atzinīgi. Savukārt izcīnīta medaļa jau apliecina, ka ar treniņu procesu un sportista sagatavotību viss ir kārtībā.

Foto: FIL

– Kā šobrīd paiet jūsu dienas? Raugoties nedēļas griezumā, cik bieži jums no Ulbrokas ir jābrauc uz Siguldu un cik daudz laika sanāk pavadīt, trenējot bērnus?

– Kad sākas sezona, mēs trīs reizes nedēļā braucam uz Siguldu. Pārējā laikā trenējam audzēkņu fizisko bāzi Ulbrokas sporta kompleksā. Kamaniņu braucējiem jābūt arī pietiekami spēcīgiem.

– Ar kuru savu audzēkni jūs lepojaties visvairāk?

– Nevaru izdalīt kādu vienu. Visi ir mīļi un sirdij tuvi.

– Savulaik apguvāt šuvējas profesiju. Kādi ceļi jūs aizveda uz kamaniņām? Vai šis sports jau toreiz bija labi zināms?

– Tajā laikā bija attīstīts gan bobslejs, gan kamanas. Cēsīs, kādreizējā “Cīrulīšu” trasē, 1974., 1975. un 1976. gadā notika kamaniņu sacensības. Jau tolaik tas bija pazīstams sporta veids. Atceros, tolaik Jānis Ozoliņš un Rolands Upatnieks kamaniņās cīnījās par augstām vietām, vēlāk Upatnieks pievērsās bobslejam un palīdzēja šo sporta veidu pacelt jaunā, augstākā līmenī. Tagad kamaniņu sports bāzējas Siguldā.

Es pati jau kopš bērnības aktīvi sportoju, daudz ko darīju un izmēģināju. Vienu dienu nejauši satiku cilvēku, kas trenējās kamaniņās. Bet vispār mani šajā sportā iesaistīja Vizma Millere, kuras diemžēl jau vairs nav starp mums, – lai viņai gaišs ceļš mūžībā. 

– Vai jau pašā sākumā sajutāt, ka āķis lūpā un kamaniņas ir jūsu sporta veids, vai arī bija jāpaiet ilgākam laikam, līdz sapratāt, ka patīk braukt ar kamaniņām?

– Pašā sākumā mani drīzāk piesaistīja treneris Valdis Tiliks. Patika viņa attieksme ne tikai pret mani, bet pret sportistiem vispār, simpatizēja viņa darba stils. Tā mēs progresējām un gājām uz augšu. Nevar teikt, ka es kamaniņu sportā biju vienīgā. Bija vairāki citi sportisti, piemēram, Dainis Bremze, Aigars Kriķis, Astra Rībena. Varu nosaukt vēl ļoti daudzus, kuri bija aktīvi un izcēlās ar labiem rezultātiem. 

– Ko darāt savā brīvajā laikā? Ja jums vispār tāds ir…

– Darba grafiks man ir tāds pats kā vairākumam, tas nozīmē, ka sestdienas un svētdienas man ir brīvas. Pārējā laikā vadu treniņus Siguldā vai Ulbrokā. Varētu teikt: viss kā normālam cilvēkam.

– Jūs esat dzimusi Talsos, bet sevi uzskatāt par Stopiņu iedzīvotāju. Kā dzīves ceļš jūs atveda līdz Ulbrokai?

– 1967. gadā mani vecāki nopirka māju Stopiņu pagastā. Man tolaik bija desmit gadi. Tā mēs šeit palikām un iedzīvojāmies. 

– Vai kādreiz jautājāt vecākiem, kāpēc viņi izvēlējās dzīvot tieši šajā vietā, nevis, piemēram, Rīgā? Gribējās vairāk pie dabas?

– Viss bija vienkārši – tētis atrada labu māju par pieņemamu summu, arī pārējie apstākļi apmierināja, tāpēc nopirka.

– Vēlāk jūs arī pati iegādājāties savu māju Ulbrokā.

– Tā kā sevi uzskatīju par Ulbrokas iedzīvotāju, šeit arī paliku.

– Vai Ulbrokā jums ir bijusi arī kāda darbavieta?

– Kādu laiku strādāju par fizkultūras skolotāju Ulbrokas vidusskolā, vēlāk par vecāko treneri Latvijas kamaniņu braucēju izlasē. Pēc tam darbojos Murjāņu Sporta ģimnāzijā, un arī tagad strādāju Murjāņu Bērnu un jaunatnes sporta skolā. 

– Kā jums patīk Ulbroka? Tomēr jau kopš bērnības šeit dzīvojat!

– Viens otrs saka, ka, piemēram, Mārupe ir vislabākā vieta un no turienes viņš ne soli prom nesperšot. Citiem atkal ļoti patīk Ādaži. Es, piemēram, no Ulbrokas netaisos nekur citur iet, jūtos šeit ļoti labi, un neko vairāk vai citādāk man nevajag.

– Tā sakot, cik cilvēku, tik viedokļu!

– Protams! Tāda ir lietu kārtība. Kur kāds jūtas piederīgs, tur viņš paliek.

– Vai vietējie iedzīvotāji zina, ka Ulbrokā dzīvo olimpiskā čempione Vera Zozuļa, un jūs ar cieņu sveicina? Jūs tomēr esat pazīstama un nopelniem bagāta augsta ranga sportiste!

– Viņi izturas pret mani kā pret savu cilvēku. Ja ceļā gadās kāds bijušais vai esošais audzēknis, viņi parasti saka: “Čau, trenerīt!” Tas ir pilnīgi normāli. Es neceļu sevi augstāk par audzēkņiem, nesaku: lūdzu, uzrunā mani par treneri Veru un saki “labdien!”. Es esmu parasts, normāls cilvēks, kas neprasa nekādu īpašu attieksmi.

– Nesen mediju telpā izskanēja ziņas par Daugavas stadionā uzbūvēto starta estakādi, netrūka arī tās kritizētāju.

– Tā paredzēta pavisam citam sporta veidam – bobslejam. Ja runājam par kamaniņām, tad tām šī estakāde nav domāta. Mums tomēr ir lielas atšķirības – kā snovbordam un slēpošanai. Šo starta estakādi būtībā uzprojektēja bobsleja izlases galvenais treneris Sandis Prūsis.

– Vai ar Siguldas trases piedāvātajām iespējām ir pietiekami, lai nodrošinātu normālus treniņu apstākļus mūsu sportistiem?

– Es domāju, ka jā. Trase ir pietiekami labi aprīkota.

– Vai joprojām sportojat un brīvo laiku veltāt arī sportiskām aktivitātēm?

– Diemžēl vairs neesmu sportiski aktīva, bet strādāt gan turpinu. 

– Vai Ulbrokā jums ir arī piemājas dārziņš, kas vasarā prasa savas rūpes?

– Man patīk dabas skaistums. Kā saka dēls, man ir mazdārziņš. Tas nav liels, audzēju tur puķes. Ar to man pilnībā pietiek.

– Vai esat no tiem, kam patīk, ka puķes zied dārzā, nevis nogrieztas stāv vāzē?

– Es tiešām dodu priekšroku dzīviem ziediem, kas priecē skatu dārzā, tāpēc tos negriežu.

– Varbūt mīlat vasarā no rīta ar kafijas krūzi iziet dārzā, apstaigāt to, vērojot, kas jauns ir izplaucis?

– Lai to izdarītu, man nemaz nevajag iet ārā! (Smejas.) Manai mājai ir trīs metrus liels logs, pa kuru redzu visu, ko vien vēlos.

– Varbūt jums ir vēl kādi hobiji?

– Man patīk gatavot un doties pastaigās. Es labprāt staigāju gar jūru.

– Kurā vietā jūs to parasti darāt?

– Manai draudzenei ir vasarnīca Saulkrastos. Savulaik tur pavadīju diezgan daudz laika. Tagad es staigāju, kur vien man gribas. Aizbraucu uz Vecāķiem vai Carnikavu, dažreiz arī uz Kurzemes pusi. Vienkārši – ja man sagribas kaut kur nokļūt, es kāpju iekšā mašīnā un braucu.

– Ko tieši jūs gūstat no jūras? Atpūšaties, relaksējaties vai, tieši otrādi, smeļaties spēku?

– Es pat nezinu, neesmu tā domājusi. Man vienkārši patīk šādi pārgājieni.

– Tātad sanāk ilgāku laiku pavadīt pie jūras, ja jau dodaties pārgājienos?

– Jā, es varu staigāt ilgi, un man tas iet pie sirds. 

– Vai darāt to viena pati, staigājot savā nodabā un, teiksim, kaut ko pārdomājot?

– Pārsvarā es braucu turp kompānijā ar vēl kādu cilvēku.

– Cik liela ir jūsu ģimene?

– Man ir dēls Kristaps. Viņš apprecējās, un tagad viņam ir sieva. Visi dzīvojam kopā. Mums ir arī kaķis.

– Varbūt rudenī mēdzat konservēt dažādus dabas dotos labumus, līdz pilns pieliekamais?

– Man ir pagrabs, un es patiešām daudz ko gatavoju ziemai.

– Vai jūs neskumdina rudens atnākšana, kad dienas kļūst arvien īsākas, vakari kļūst tumšāki un garāki un vasaras siltumu nomaina drēgnums? Bet varbūt tieši šis gadalaiks jūs kaut kā īpaši piesaista, teiksim, ar krāsainajām lapām?

– Es esmu vasaras cilvēks, man nepatīk rudens un ziema. 

– Neuzmācas tumšas, depresīvas domas, par ko daudzi sūdzas laikā līdz Adventam?

– Tā nu gan nav. Kāda depresija, ja ir darbs un varu braukt strādāt! Starp citu, es savā dzīvē nepazīstu tādu vārdu “depresija”. 

– Varbūt lasāt arī grāmatas?

– Savulaik to darīju, turklāt ļoti daudz. Īpaši aizrāvos ar grāmatu lasīšanu laikā, kad biju treniņu nometnēs. Taču patlaban lielāko daļu uzmanības paņem televizors, kas man kļuvis mīļš. 

– Cik ilgi varat nosēdēt pie TV ekrāna, un kādiem raidījumiem lielākoties dodat priekšroku?

– Es pārsvarā skatos sportu un ar to saistītus raidījumus. Piemēram, olimpiskās spēles es varēju skatīties ilgi un dikti. Nesen bija arī teniss, kuru man patika vērot.

– Jūsu laikā bija daudz sportistu, kas startēja visaugstākajā līmenī, tajā skaitā olimpiskajās spēlēs. Jums sanāk tikties ar sava gadagājuma sportistiem vai vismaz attālināti kontaktēties? Varbūt sazvanīties?

– Mēs joprojām draudzējamies ar Ingrīdu Amantovu. [Ingrīda Amantova kopā ar Veru Zozuļu startēja arī Leikplesidas olimpiskajās spēlēs, kur izcīnīja bronzas medaļu, – aut.]. 

– Vai izcīnītās medaļas joprojām glabājat kā relikviju? Varbūt laiku pa laikam mēdzat paņemt rokās un atcerēties jaunību?

– Tās aizvien atrodas pie manis. Taču es nejūtu nekādu nostalģiju, nedzīvoju atmiņās. Tas reiz ir bijis, un ir labi, ka tā. Es tikai priecājos. 

– Tas ir jauki! Lai arī turpmākās dienas allaž nes prieku! Pateicos par interesanto sarunu!

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.