Vai bērnam obligāti būtu jāaizpilda visa brīvā diena ar kādām aktivitātēm?

Nebūtu, jo ir jāatstāj arī brīvais laiks, kurā nav nekādu plānu. Protams, tas ir arī atkarīgs no bērnu vecuma posmiem. Mazākiem bērniem vecākam vajadzētu palīdzēt to plānu sastādīt brīvlaika dienai, kopīgi izdomājot, ko tad varētu darīt. Varbūt bērnam ir kāds tā saucamais “wish list” – saraksts ar lietiņām, ko vienmēr ir gribējies izdarīt, un tagad beidzot ir tāda iespēja to īstenot. Vismaz mūsu bērni kādreiz mācību gadu laikā saka, “O, kā varētu padarīt to vai šo”. Varbūt kādam lasītājam arī bērns mēdzis tā teikt. Piemēram, kāds sākuma skolas skolēns gribējis vairāk lego palikt, pazīmēt un pakrāsot.Tad nu brīvlaika dienā vecāks var atgādināt, ka tagad to var darīt.  Bet, protams, vajag arī kādu brīvu vietiņu, kad nav nekādu plānu. Turklāt, ja ikdienā nesanāk vairāk laika pavadīt kopā, tad tieši brīvlaikā var kaut ko īpašāk izdomāt. Zinu, ka ir ģimenes, kas dodas kādos ceļojumos, bet īpašas lietas var izdomāt, arī paliekot tepat uz vietas.  Tās var būt kādas īpašākas brokastis vai vakariņas, vai kāda pastaiga, ekspedīcija, piemēram, uz kādu purva taku vai kaut uz Siguldu, lai atklātu kādu skaistu vietu šajā zelta rudenī.

Ar lielāku bērnu var pārrunāt, kādi viņam ir plāni. Varbūt viņš vēlas satikt draugus, doties uz kino vai kādu boulinga spēli. Varbūt bērns ir ieplānojis, ka varētu pa veikaliem pastaigāt. Šīs ir lietas, ko vajadzētu pārrunāt un vecākiem būt lietas kursā.

Bet par ko tad liecina bērna gaušanās, ka viņam ir garlaicīgi? 

Tas nozīmē, ka "man nav ko darīt" un man "apkārtējā vidē nav nekādu lietu, kas varētu interesēt". Otrs, tas varētu nozīmēt, ka bērns caur to pasaka, ka viņš vienkārši grib pabūt kopā ar tevi kā vecāku un kaut ko kopā padarīt. Es kādreiz esmu tādos brīžos teikusi – “Hei, nu nāc, es tevi samīļošu un paņemšu klēpī.” Samīļot un paņemt klēpī var gan sākumskolēnu, gan ceturtklasnieku. Tad viņš pēc kāda laika, kā saka, jau grib atbrīvoties no mana apskāviena un doties prom, jo ir jau kaut ko savā galvā izdomājis. Turot klēpī savu bērnu, jūs varat viņam arī piedāvāt dažādus variantus, ko viņš varētu padarīt.

Es, starp citu, uztaisīju sociālajā vietnē “Threads” aptauju par to, ko vecāki dara, kad bērni viņiem tieši saka par garlaicību. Tur bija ļoti dažādi atbilžu varianti, protams, atkarībā no bērnu vecuma. Lielākiem vecāki saka – izdomā pats! Mazākiem bērniem, kā vecāki puspajokam rakstīja, teikuši – izsūc grīdu vai noslauki putekļus. Un tad pēkšņi bērnam pašam rodas daudz dažādas idejas, kā aizpildīt laiku. Šo es sauktu mazliet par melno humoru, jo patiesībā jau tie ir jēgpilni darbi un patiešām brīvlaikā ar bērnu var pārrunāt sakārtot beidzot drēbju skapi vai grāmatu plauktu un mācību lietas. To var arī izplānot, ka, piemēram, bērns katru dienu pusstundiņu pakārto kaut ko nelielu, lai nebūtu visa istaba uzreiz jākārto.

Ja bērns saka, ka ir garlaicīgi, viņam vienkārši tajā brīdī nav tādu impulsu apkārt no vides uz kaut kādu konkrētu darbību vai aktivitāti. Tāpēc viņš nāk pie vecākiem un prasa pēc viņu uzmanības. Vēl man jādomā par to, ka cilvēks jau meklē šo dopamīnu jeb laimes sajūtu. Kad esam ierīcēs, mēs to visai ātri dabūnam. Ieejam Instagramā vai Facebookā, ieraugām, ka kāds mums sirsniņu ielicis vai padalījies ar mūsu rakstu, mums uzreiz izstrādājas šis dopamīns. Un mēs jūtamies labi. Mēs, pieaugušie citreiz, ja tas mums kādu laiku pietrūkst, mēdzam nodomāt, ka nu man ir garlaicīgi. Un ko mēs tad darām? Domāju, ka lielākā daļa pieaugušo tieši tad ņem telefonu. Interesanti būtu uztaisīt kādu aptauju, cik no mums pieaugušajiem lasītājiem pasniedzas pēc telefona tad, kad skatās filmu vai kādu sporta spēli? Tas noteikti notiek brīdī, kad vairs nav tik interesanti. Ja jūs bērniem gribat teikt, lai nepavada tik daudz laika datorā vai telefonā, atcerieties, ka arī viņi grib šo dopamīnu saņemt, tāpēc mums pieaugušajiem vajag būt empātiskiem pret bērnu un palīdzēt citreiz izdomāt, ko tad viņš varētu darīt. 

Ja datorlaiks un telefonu laiks ir izaicinājums, tad ar bērnu var jaukā gaisotnē pārrunāt tādu kā aicinājumu, ka tehnoloģijas tiek izmantotas vai nu lai ko radītu vai lai izklaidētos. Bieži vien caur tām mēs tiešām gribam tikai izklaidēties. Ierosinu ar bērnu uztaisīt tādu kā pētījumu, ka piemēram, uz lapas paši saraksta, cik tad laika tiek pavadīts izklaidēs, cik kaut ko vajadzīgu darot. Ja tu montē video vai apstrādā bildes, tu kaut ko radi, bet ja tu ej "snapčatos" vai "tiktokā", tā būs izklaide. Pieaugušais noteikti var būt tas, kurš mudina bērnu izmantot ierīces mērķtiecīgi radošām aktivitātēm. Piemēram, var uzfilmēt kādu video "do it yourself" vai uztaisīt kādu plakātu par sev tuvu tēmu iekš "Canva" aplikācijas. 

Evelīna vadot apmācības par Montesori pedagoģiju. Foto no personīgā arhīva

Vai mums vispār vajag izjust garlaicību? 

Ir dažādi pētījumi, kas runā par to, ka mums vajag garlaicību. Garlaicībā labais esot tas, ka varam šajā procesā trenēt un attīstīt radošumu un arī pašmotivāciju, un tā ir iespēja arī norimties un apstāties, padomāt, ko es domāju. Jā, tā garlaicība patiesībā mudina meklēt veidus, kā sevi izklaidēt un attīstīt jaunas prasmes. Tādēļ varam teikt, ka garlaicība ir laba lieta un nevajadzētu no tās baidīties. Bieži vien, skatoties mākoņos vai izejot kādu pastaigas aplīti, neklausoties austiņās mūziku, tev ir iespēja domāt. Tieši šādās pastaigās, līdzīgi kā esot dušā, var rasties visādas feinas idejas.

Mūsu smadzenēs, kad garlaikojamies, rodas brīva vieta un laiks, lai mēs varētu radoši padomāt, sajust sevi un savas domas. Tā kļūst par tādu kā prāta atpūtas zonu, kur var rasties labas idejas. Bērniem, protams, var rasties arī palaidnīgas idejas tādos brīžos. Es ieteiktu vecākiem padomāt par to vidi, kurā ir jūsu skolnieks. Vai tā ir tāda, kas viņam varētu palīdzēt tajā garlaicībā? Vai mājās ir pietiekami daudz bērnu grāmatas? Varbūt vajag ieplānot aiziet uz bibliotēku un paņemt ko jaunu. Nevis vienu, bet daudzas. Un ne tikai lai bērns paņem, bet arī tu kā vecāks paņem kaut ko, ko varētu ar bērnu kopā lasīt. Lai tam bērnam stāv uz galdiņa kaut vai sešas grāmatas, kuras viņš, apsēžoties uz dīvāna, var paskatīties un sākt šķirstīt.

Varbūt redzamā vietā var nolikt vairāk galda spēļu. Varbūt jums mājās radošo aktivitāšu lietas un spēles ir visai nepieejamā vietā noliktas. Kādreiz, piemēram, mēs mēdzām nolikt tās uz skapja augšas, un tad mēdzām rotēt tās, jo teritorija vienkārši neatļāva izlikt rotaļām visu uzreiz. Rotējot atklājās, ka kaut kas sens un aizmirsts tika no bērna novērtēts – “O, šitā foršā spēle!” Vecākiem vajadzētu padomāt par vidi, kur bērns brīvlaikā būs mājās, lai piesaistītu papildus uzmanību. Varbūt var izlikt kādu pavārgrāmatu, lai pašķirsta un tad uzticēt, piemēram, kādu naudas summu, lai bērns uztaisa ģimenei vakariņas vai brokastis. Lai viņš pats uztaisa iepirkumu sarakstu, pats iepērkas veikalā un pagatavo! Tas būtu ļoti labs treniņš bērnam, kurā vajadzētu gan pašķirstīt kādu pavārgrāmatu, kaut ko internetā pameklēt un izdomāt, ko pagatavot. 

Ļoti labas idejas, ko vēl iesākt reizēs, kad bērni tomēr nerimst čīkstēt par garlaicību?

Mūsu bērni jau ir palieli – 9, 13, 15 un 16 gadi. Man grūti pat tagad atcerēties, kad viņi pēdējā laikā būtu teikuši, ka ir garlaicīgi. Mēs šobrīd dzīvojam laukos un te ir tik daudz ko darīt. Viņi citreiz pat sūdzas, ka ir par maz tas brīvais laiks, ka nevar visu paspēt izdarīt, ko gribētos. Ja es kādreiz redzu, ka kāds staigā un nevar atrast sev vietu un kaut ko domā, es pieeju klāt, samīļoju, apjautājos. Tad bērns atkal ir uzlādējies pie manis un dodas tālāk atrast nodarbi.

Evelīna kopā ar saviem bērniem. Foto - Andris Sproģis

Skolēnu brīvlaikā pie mums ciemojas māsīca, un tad tiek spēlētas daudz galda spēles, kādi īsi video apskatīti, aplūkotas kopīgās vasaras bildes. Nesen bija ekspedīcijā uz mežu. Arī makšķerēšana mūsmājās notiek, jo mums ir trīs dēli un viņiem tā ļoti patīk. Tad viņi ziņo, ko nomakšķerējuši, atnesuši un citreiz arī pagatavo. Es par to ļoti priecājos, ka tieši dzīvojot laukos ir iespēja iemācīties un attīstīt prasmes, kuras pilsētā būtu grūti attīstīt. 

Tātad, ja nāk bērns un čīkst – pirmais, ņemam vērā bērna vecumu - jo mazāks, bērns, jo viņam ir vajadzīgs lielāks atbalsts no mums. Gribu iedrošināt, lai pieaugušie izturas ar cieņu un empātiju pret šiem bērnu “man ir garlaicīgi”. Bērns mēģina atrast sev vietu, un galīgi nevēlas, lai pieaugušais šādā brīdī vienkārši “uzbrauc virsū” un aizsūta tīrīt māju, tā vietā, lai palīdzētu izdomāt, ko darīt. Lasītājiem varbūt ir savi vakara rituāli, bet mums, piemēram, ģimenē ir tāda kopā sanākšana uz vakara aplīti, kurā pārrunājam, kā pa dienu ir gājis, ieskicējam nākošo dienu. Mūsu gadījumā mēs šo izmantojam arī kā iespēju, lai pārrunātu, ko tad varētu darīt nākošajā dienā. Tas var notikt arī pie brokastīm. Arī tad var paņemt lapu un sarakstīt visu, kas nāk vien prātā. Tad var savilkt idejas pie dienām, vai dienas pie idejām klāt. Tāda “prāta vētra” ir vērtīga.

Ja vecākiem ir jāstrādā, tad tur, protams, var būt aktivitātes, ko dara pats bērns. Es brīvlaiku aicinu uztvert kā iespēju, kad var kopā ar bērnu veselīgi apspriest dažādas idejas. Pieaugušajiem ir darba pilnas rokas un mums apzināti jāieplāno šāds garlaikošanās laiks, kad telefons un dators nav, bet izejam ārā un iesēžamies šūpuļtīklā.

Reiz redzēju vienu ideju, ko varētu nosaukt par “garlaicības burku”. Tajā iekšā ir saliktas lapiņas ar sarakstītām aktivitātēm, ko var darīt garlaicības uznākšanas brīdī. “Tur var būt, piemēram, lapiņa ar “izlasi 10 lapas no grāmatas” vai “uzzīmē, ko tu redzi pa virtuves logu”, “uzraksti stāstu par mūsu mājdzīvniekiem, “atrodi visām zeķēm pārus” , “izsūc savā istabā grīdu” vai “uzbūvē no lego policijas iecirknī”,  “uzraksti omei vēstuli”, “uzcep ģimenei keksiņus” vai “veic 100 pietupienus”. Tur var būt tik dažādas aktivitātes! Mūsdienās, kad ir mākslīgais intelekts, vecāki jau var arī tam pajautāt, lai iedod konkrētai vecuma grupai, piemēram, 50 idejas, ko iesākt rudens brīvlaikā! Un noteikti šo laiku izmantojiet kopīgu atmiņu veidošanai – pastaigās, sarunās, filmu vakarā!