TLMS «Tīna» vadītāja Ilze Kupča-Ziemele, kura šajā studijā darbojas jau no pirmās dienas, atceras, ka pēc tam, kad ar Tīnūžu Tautas nama vadītājas Valdas Kuršas svētību tika ienestas stelles, bija skaidrs – jāsāk aust! Tika pieaicināta skolotāja Astra Rubene, dalībnieces pašas apmaksāja gan pedagogus, gan pirka materiālus. Ilze, kura Latvijas Universitātē ieguvusi rokdarbu skolotājas diplomu un savulaik bija mācījusies aušanu, teic, ka sen nebija to darījusi un jau piemirsusi, tāpēc arī atsvaidzināja zināšanas kursos. Pirmā gada noslēgumā jau bija iespējams izveidot nelielu izstādi ar vienkāršiem Tīnūžu rokdarbnieču darbiem.
Čaklo amatnieču veikumu novērtēja arī pašvaldības vadība un, ja tā var teikt, ņēma savā paspārnē, ļaujot izveidot studiju un Ilzei Kupčai-Ziemelei, kurai bija atbilstoša izglītība, piedāvājot kļūt par tās vadītāju. Studijas nosaukums «Tīna» zināmā mērā radās, atvasinot to no Tīnūžu nosaukuma. «Izdomājām arī leģendu, ka Tīnūžu muižā savulaik kalpoja ļoti čakla latviešu meitene Tīna un tāpēc arī studijai ir Tīnas vārds,» smaida Ilze.
Studijas dalībniecēm izdomas netrūkst
Arī šobrīd TLMS «Tīna» pamatnodarbe ir aušana un tautas tērpu darināšana, sākot no etnogrāfiskajiem, beidzot ar arheoloģiskajiem, sākot no zeķēm, beidzot ar vainagiem. «Tīnas» audējas oficiāli tiekas reizi nedēļā, Ilzes vadībā apgūstot, kā stellēs ielikt brunčus, etnogrāfiskās segas – to, kas attiecas uz kultūrvēsturisko mantojumu. Bet, kā jau čaklām un radošām personībām, aptuveni 20 studijas dalībniecēm, no kurām aktīvas audējas ir desmit, padodas ne tikai aušana, bet arī citi rokdarbi – izšūšana, adīšana, tamborēšana, knipelēšana, un viņas labprāt cita ar citu dalās savās prasmēs un zināšanās. Turklāt studijas dalībnieces ik pa laikam iesaistās dažādos projektos – viņas ir izšuvušas priekšautus, darinājušas cepures, restaurējušas krēslus un piedalījušās dažādās izstādēs ar noteiktu tematiku.
«Varbūt «Tīnai» vēl nav lielas gadu bagātības, bet, domāju, ir pieredzes bagātība gan etnogrāfisko tautas tērpu darināšanā, gan arī mēs ātri spējam pievērsties kam jaunam. Piemēram, priekšautiem izvēlējāmies tēmu, ka tie ir Tīnūžu muižas kalpoņu priekšauti, kas izšūti ar tautas dziesmām par putniem, jo tēma toreiz bija putni. Pieredzējušās rokdarbnieces izšuva ar roku, bet tās, kuras nevarēja to izdarīt tik ātri, to izdarīja ar šujmašīnu, vadot to ar roku, ne mašīnizšūšanā,» atceras studijas vadītāja, piebilstot, ka pērn bija arī cepuru izstāde par godu Jānim Jaunsudrabiņam, kura vārdā nosaukts ceriņš. «Tīnas» meistares uzrunāja Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja vadītāja Ilze Līduma. «Tad izdomājām, ka varētu darināt ceriņu ziedus uz salmu cepurēm. Šos darbus vēl neviens nav redzējis – tos varēs apskatīt izstādē nākamgad, 4. maijā,» Ilze ieskicē nākotnes plānus. Savukārt «Covid-19» periodā rokdarbnieces adīja cimdus un darināja tautiskus tērpus lellītēm, vēlāk sarīkojot arī lellīšu izstādi, bet pērn Sabilē notika skaista Vislatvijas cimdu izstāde, kur varēja skatīt arī krāšņos «Tīnas» meistaru cimdus.
«Tīnas» vadītāja stāsta, ka rokdarbnieces faktiski, lai īstenotu kādu projektu, tiekas daudz biežāk nekā oficiālo reizi nedēļā, nereti arī sestdienās un svētdienās. Viņa lielu paldies teic arī «Tīnas» atbalstītājiem – Valdai Kuršai, Kultūras mantojuma centra «Tīnūžu muiža» vadītājam Kasparam Špēlim un saimniecisko lietu pārzinātājam Valentīnam Špēlim.
Tautas tērpa valkāšanas tradīcijas jāmācās
Ilze stāsta, ka no rokdarbniecēm, kuras sāka darboties «Tīnā» pirms desmit gadiem, ir viņa pati un Vilhelmīna Čalpa, bet nedaudz vēlāk pievienojās Natālija Logina. Abām iepriekš minētajām meistarēm Latvijas Nacionālais kultūras centrs šogad valsts svētkos izteicis Atzinību par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu dzīves laikā. Pārējie dalībnieki «Tīnai» pievienojās daudz vēlāk, pēc tam, kad kopā ar Kasparu Špēli tika organizētas Ievas Pīgoznes lekcijas «Gribu savu tautas tērpu», kas notika pirms iepriekšējiem Dziesmu un deju svētkiem, sagaidot Latvijas simtgadi. «Es arī tajās lekcijās nedaudz pastāstīju, ka ir šāda studija Tīnūžos, ko vadu. Toreiz ļoti daudzi atnāca un mums pievienojās,» atceras Ilze un smaidot piebilst, ka daudzām dalībniecēm jau ir tapis savs tautas tērps, bet ne visām. «Tīnas» vadītāja atzīst, ka audējas vairāk vēlas aust praktiskas lietas, jo faktiski daudzām jau nav īsti, kur to tautas tērpu uzvilkt, būtībā tik vienreiz uz Dziesmu un deju svētkiem. «Manā ģimenē ir mazliet citādi – tautas tērpu velkam visos Jāņos, arī reizēm, dodoties uz Brīvdabas muzeja gadatirgu vai kādām amatu dienām, arī ejot ķekatās Ziemassvētkos. Citās ģimenēs nav šādu tradīciju, tās ir jāmācās,» saka Ilze, piebilstot, ka arī tautas tērpa izmaksas ir lielas. Pašvaldība nodrošina telpu, elektrību, siltumu, iegādātas arī dažas stelles, bet materiālus dalībnieces pērk par saviem līdzekļiem, kopīgi sametoties velkiem, kas nepieciešami brunču vai segu aušanai, bet vilnu, ko ieauž, katra iegādājas pati. Tiesa gan, uzaustais paliek audēju īpašumā. Vadītāja teic, ka lūdz trīs – četrus gadus šos darbus nelietot un pataupīt izstādēm, kas Latvijā notiek samērā bieži, lai arī citi var redzēt un novērtēt amatnieču radīto skaistumu.
Tērpu skatei jāgatavojas laikus
«Arī es pati visu laiku mācos un papildinu savas zināšanas gan arheoloģisko tērpu darināšanā, gan aušanā pie dažādiem Latvijas meistariem, un šajās zināšanās ik reizi dalos ar studijas dalībniecēm. Mums ir arī sava biedrība – kultūrizglītības centrs «Ziemelart», un Ogres novada pašvaldības projektu konkursā «Radoši – Aktīvi – Darbīgi – Izglītojoši – Ogres novadam» («R.A.D.I. Ogres novadam») uzrakstījām projektu «Amatu darbnīcas – ceļā uz arheoloģisko tērpu». Mums piešķīra finansējumu – 10 darbnīcām par arheoloģisko tērpu darināšanu. Pasniedzēji bija no Rīgas, piemēram, Dagnija Pārupe, un citām Latvijas vietām – no Jūrmalas bija metālmākslinieks. Mēs desmitreiz pulcējāmies un darinājām dažādas tehniskas lietas, kas skar arheoloģiskos tērpus. Ogres novadam raksturīgi lībiešu arheoloģiskie tērpi, jo gan Ikšķilē, gan Ogrē visi senkapi ir lībiešu. Ceru, ka līdz nākamajiem Dziesmu un deju svētkiem sakārtosim vismaz vienu vai divus lībiešu tērpus, lai varētu piedalīties Tautas tērpu skatē,» stāsta I. Kupča-Ziemele, piebilstot, ka jau šobrīd ir ieguldīts ļoti daudz darba un tās ir arī ļoti lielas izmaksas pašam amatniekam, jo ir nepieciešami bronzas sakausējuma metāliņi, ko pats nevar saražot, kas jāpērk. Piemēram, vienai villainei tikai vienos metāliņos vien izmaksas ir no 500 līdz 1000 eiro. Vēl jāsagatavo dzija, jāuzauž, līdz ar to tas ir darbietilpīgi gan laika ziņā, gan arī dārgi izmaksu ziņā. «Trakajiem, šī vārda pozitīvajā nozīmē, pieder pasaule,» smaida Ilze un turpina: «Lībiešu tērpus tomēr darināt ir lētāk nekā latgaļu, kur arheoloģisko tērpu izmaksas var pārsniegt vairākus tūkstošus eiro. Latgaļu arheoloģiskā villaine vien izmaksā aptuveni trīs – četrus tūkstošus eiro, un aušana aizņem ap gadu. Etnogrāfiskie tērpi ir daudz pieejamāki, un ir vairāk arī materiālu. Nesen izdota jaunā LNVM brunču grāmata, kur Ogres brunči – zilie ar sarkanām svītriņām, izrādās, nemaz nav Ogres brunči. Tie esot no Valmieras apkaimes, kur atrodas ciems Ogre. Taču Ikšķilei ir savi brunči, ko būs jānoauž.»
Sākot no tautiskām segām, beidzot ar mazuļu lietām
Iespējams, lībiešu arheoloģiskos tērpus varēs redzēt arī kādā no nākamajām «Tīnas» izstādēm, bet šajā ir citi – gan jauni, gan senāki darbi. Ir daži tautas tērpu komplekti, ir jaunrade – Natālijas Loginas Ikšķiles tautas tērpa versija, kur ievēroti visi etnogrāfiskie noteikumi. Tautas tērps tapis, iedvesmojoties no etnogrāfiskās Ikšķiles jostas. I. Kupča-Ziemele piebilst, ka LNVM brunču grāmatā redzamie brunči ir no jaunākiem laikiem, jau vairāk pielāgojoties pilsētas modei. Izstādē ir segas, grīdas celiņi, lakati, vainagi, izšūti krekli, mazuļu lietas – dažādi adījumi, ir šūta kleita, daudz cimdu, zeķu un jostas. Ir arī lellītes, priekšauti un muižas mēbeļu komplekts – krēsli, ko amatnieces restaurējušas – pārvilkušas krēslu audumu, ko pašas izšuvušas un apdrukājušas. Kaspars Špēlis palīdzējis atrast fotogrāfijas, kā Tīnūžu muižā izskatījušās mēbeles, un «Tīnas» rokdarbnieces centušās radīt ko līdzīgu. Kā tas izdevies, ikviens pats var novērtēt, apmeklējot izstādi.
«Tīna» gaida arī jaunas dalībnieces, taču I. Kupča-Ziemele teic, ka tām, kuras vecākas par 30 gadiem, vajadzētu būt jau ar zināmām iemaņām – vismaz noadītam kādam zeķu pārim vai cimdiņiem, jo, kļūstot vecākam, zūd gan pirkstu veiklība, gan acu dzidrums un, ja līdz šim nekas nav darīts, varbūt arī nevajag..., jo rokdarbi prasa milzīgu koncentrēšanos un pacietību. «Kā liecina mana pieredze, rokdarbnieces, kuras rokdarbiem pievēršas vēlīni, pie mums ilgi neuzkavējas. Savukārt jaunākas dalībnieces var būt arī bez priekšzināšanām. Tās iestrādes, kas ieliktas jaunībā, saglabājas visam mūža. Varbūt tobrīd, kad sāk dzimt bērniņi, vairs nav laika aktīvi nodoties rokdarbiem, bet daudzas amatnieces vēlāk, kad bērni paaugušies, pie tā atgriežas. Un kāpēc gan neprecēties pašas darinātā tautas tērpā? Kāpēc neprecēties savā vainagā? Varbūt var uzaust jostu nākamajam vīram? Mēs palīdzēsim!» smaida Ilze, piebilstot, ka viņai dzīvē ir paveicies – viss, ko Ilze dara, ir sirdslieta.
Dievs devis laimi – strādāt sirdsdarbus
Tas ir gan darbs Ogres teātrī, kur Ilze Kupča-Ziemele ir kostīmu māksliniece, gan Ogres Mākslas skolā, kur viņa ir pasniedzēja. «Teātris un studija ir ļoti saistīti. Pēdējā izrādē «Putila un Matī» bija jāiedziļinās somu etnogrāfijā, kas būtībā nav nemaz tik tālu no latviešu etnogrāfijas. Bērniem Mākslas skolā stāstu, kur strādāju, jo viņiem tādā veidā rodas priekšstats, ko tad pēc tam darīt ar Mākslas skolas izglītību,» saka I. Kupča-Ziemele.
Jautāta, vai ir kāds veids, kā atpūsties no mākslas, viņa smaidot teic, ka to nemaz nevajag, bet ir gan – un tie ir ceļojumi. Ilze apceļojusi teju vai visu Eiropu un tagad pievērsusies Āzijas iepazīšanai – nesen pabijusi Indonēzijā un Vjetnamā, un, arī esot otrā pasaules malā, viņa pēta etnogrāfiju, atzīstot, ka arī tur mēdz būt tādi paši raksti un toņi kā dzimtenē. Ilzei jau izveidojusies savdabīga kolekcija saistībā ar etnogrāfiju un, iespējams, tā sniegs ierosmi kādai jaunai izstādei. «Tas nozīmē, ka no mākslas nevar atpūsties un varbūt arī nemaz nevajag. Mani darbi ir kā citiem cilvēkiem vaļasprieki. Dievs man devis to laimi strādāt darbus, kas man ļoti patīk. Es nekad neeju uz darbu sakostiem zobiem. Vienmēr var atrast jaunus izaicinājumus gan teātrī, gan skolā, gan studijā. Varu teikt, ka esmu laimīgs cilvēks. Sev un citām rokdarbniecēm nākamajos desmit gados varu novēlēt, pirmkārt, lai ir brīva Latvija, otrkārt, veselību, un tad jau viss būs. Lai sadzimst daudz mazbērnu, lai ir jaunā paaudze, kas gribēs pārmantot mūsu prasmes,» saka Ilze, aicinot apmeklēt izstādi, kas Tīnūžu Tautas namā ir pieejama vēl līdz nākamā gada 18. janvārim.
