“Arī pašlaik veidoju jaunu darbu. Tas, iespējams, būs apskatāms jau šā gada beigās,” kādā brīdī sarunā ar aprinkis. lv teic Pauls Jaunzems. Vēl vienu jaunu darbu viņš gribot dabūt gatavu līdz nākamajai vasarai, jo “ik palaikam redzu, ka vajag ekspozīcijā kaut ko pamainīt, un to var ieraudzīt tikai ar laiku”.

– Varat atklāt topošā darba nosaukumu un vēstījumu?

– Topošā darba nosaukums ir “Nakts putns”, taču, par ko tas vēstīs, – tas jums gan būs jābrauc skatīties pašiem, jo parasti izvairos atklāt darba stāstu, kamēr tas vēl ir procesā. Kāpēc? Tā kā pamatā strādāju ar tiešās kalšanas metodi, arī vēstījumu, kuru veidoju akmenī, stāstu pa tiešo. Ja vairākas reizes dienā kādam šo stāstu pastāstīšu, tas jau būs izstāstīts, tāpēc bažījos par to, ka man vairs neatliks, ko pavēstīt ar pašu darbu un nebūs interesanti strādāt. Cita lieta, kad darbs ir pabeigts, – tad varu atklāt tā stāstu arī mutvārdos.

Protams, varu atklāt, ka topošajā darbā ir iekodēts tas, kā es pašreiz sajūtu pasauli un laikmetu. Patiesībā jau tas atspoguļojas visos manos darbos, un skatītājs visā ekspozīcijā var apjaust, kā es redzu, domāju, kā jūtu pasauli un laikmetu. Katrā manā darbā ir iestāstīts konkrēts stāsts un tēma, bet “Nakts putna” stāstu atklāšu tikai tad, kad tas būs pabeigts. (Smaida.)

– Jūsu parks, šķiet, ir ļoti populārs tūrisma objekts.

– Jā, ik palaikam te iegriežas veselas tūristu grupas, kuras brauc no visas Latvijas. Beidzamajā laikā esmu pamanījis, ka ļoti daudz tūristu ierodas arī no tālienes; šogad vairāki viesi bija pat no Latīņamerikas – no Venecuēlas, Čīles, Brazīlijas –, pavasarī te viesojās fotogrāfs no Dienvidāfrikas, bija atbraucis arī mans kolēģis no Dienvidkorejas. Acīmredzot internets palīdz izplatīt informāciju par šo vietu, arī rīdzinieki šo uztver kā nozīmīgu kultūrvietu – cilvēki nāk, bildē, sūta fotogrāfijas draugiem, publicē tās soctīklos, iesaka apmeklēt šo vietu saviem draugiem.

– Liekas, ka tieši šī atgriezeniskā saite māksliniekam varētu radīt gandarījumu.

– Protams! Tāpēc tad, kad ir kāda pieteikta ekskursija, vedu cauri ekspozīcijai, padziļinātā stāstījumā atklāju katra darba ideju un to, ko esmu gribējis pateikt. Protams, katram skatītājam var būt sava asociācija par maniem darbiem, jo katrs ierauga kaut ko savu; taču, manuprāt, cilvēkiem ļoti saistoši varētu būt dzirdēt arī autora viedokli. Tāpēc, ja esmu šeit uz vietas, labprāt eju klāt apmeklētājiem aprunāties un vienmēr uzdodu jautājumu, vai viņi kaut ko grib uzzināt par akmeņiem, un saku, ka labprāt atbildēšu uz viņu jautājumiem.

– Jūs mēdzat diskutēt ar apmeklētājiem, kuru domas, iespējams, radikāli atšķiras no jūsu idejas?

– Pēc ekskursijas tiešām dažbrīd izvēršas diskusijas, jo mēs katrs esam atšķirīgi un katrs arī citādāk uztveram apkārt notiekošo, un tas ir tikai normāli. Jo, ja visi domātu un visu uztvertu vienādi, tā būtu idiotu pasaule. (Smejas.) Reizēm ir oponenti, kuri kaut ko iebilst, taču man patīk, ka cilvēkiem ir savas domas, sava pozīcija. Tāpēc parasti diskusijas ir ļoti interesantas. Reiz man bija pailgāka saruna ar vienu puisi no Bolderājas. Vienubrīd viņš saka: “Man jums vēl pēdējais jautājums: kāpēc jūs taisāt tādus milzoņus?!” (Smejas.) Mana atbilde bija vienkārša: daba man ir iedevusi tādu formas izjūtu, ka vajag strādāt ar apjomīgām, lielām masām, ar atvēzienu. Knibināšanās ar sīkformām – tas kategoriski neatbilst manam raksturam. Katram māksliniekam jau ir sava formas izjūta, bet, manuprāt, svarīgi ir tas, lai mākslinieks balstītos dabas dotās formas izjūtā, lai tas nav monstrozi un mākslīgi izdomāts. To esmu ievērojis visā savā darba pieredzē, un man šie darbi sanāk tādi. Ja kādam nepatīk – piedodiet, tās ir viņa problēmas. (Smejas.)

– Kur jūs atrodat akmeņus saviem darbiem – tepat Latvijā vai vedat no tālienes?

– Visi darbi tapuši no Latvijā atrastiem akmeņiem, un, atskaitot divus vai trīs, visi ir atrasti grants karjeros, kur darbu gaitā zemē dažādos dziļumos ik palaikam parādās kāds akmens. Nav tik viegli tos atrast; ir neskaitāmas reizes jābrauc ekspedīcijās, kamēr laimīgi sagadās, ka satiec kādu akmeni, kurš vēl nav aizvests un atbilst konkrētajai iecerei. Protams, tad vēl jāorganizē transports atvešanai un arī citi darbi. Reizēm tas ir ilgstošs process, un teikšu atklāti – akmens sagāde ir smagākais posms visā skulptūras tapšanas gaitā. Kad akmens jau ir šeit, sākas dievišķais un radošais process, kuru varu kontrolēt.

– Kuras ir labākās stundas darbam?

– Patiesībā esmu vairāk atkarīgs no laika apstākļiem, nevis no tā, ir vai nav iedvesma, jo visas skulptūras veidoju tepat, zem klajas debess. Arī mani akmeņi dzīvo zem klajas debess, un es tos neslēpju nekādās nojumēs vai būdās, jo negribu traumēt ainavu – piemēram, lai slēptos no lietus. Tāpēc visi laika apstākļi ir piemēroti, atskaitot lietu. Visi pārējie – sals un vēji – ir piemēroti. Citreiz arī ziemā, kad esmu iededzies, dažkārt mēdzu strādāt pat divdesmit grādu salā, bet, ja esmu kārtīgi saģērbies, tad neko nejūtu, jo akmens kā tāds magnēts ir tevi pielipinājis, un tad netieku no viņa nost. (Smejas.)

– Vai vienmēr izdodas ar akmeni vienoties par konkrēto ieceri?

– Es teiktu, ka skulptūru parkā dīvainā kārtā neviens darbs nav veidots tā, ka akmens būtu pateicis, ko lai no viņa taisa. Protams, tā var būt, ka akmens rada impulsu un izpauž ideju. Tomēr vienmēr primāri ir ideja un stāsts, kas man ir iekritis sirdī vai emocionāli uzrunājis. Un tad kādā brīdī ir klikšķis, iztēlē atnāk vīzija, kurā redzu tēlniecisko formu un veidolu un to, kā šo stāstu varu izstāstīt. No šā brīža sāku meklēt piemērotu akmeni, lai tajā savu stāstu izstāstītu. Tā ir veidoti visi mani darbi, un šo stāstu es vēstu tādā kā divsarunā ar akmeni. (Domā.)

Protams, ne vienreiz vien tā ir gadījies, ka kaut kādās niansēs kaut kas ir jāimprovizē, jo iztēlē man ir konkrēts tēls un forma, taču akmens masa dažādu iemeslu dēļ neļauj to izveidot. Tad ir jāieslēdz improvizācija – protams, saglabājot koptēlu un stāstu. Reizēm gan nav tik viegli: ja risinājums nerodas, tad akmeni uz pāris nedēļām atstāju mierā un neeju pat tuvumā, bet mēģinu to ieraudzīt ar distancētu skatienu. Ja nepalīdz arī laika distance, darbu nofotografēju, ieskenēju datorā un tur modelēju risinājumu. Droši vien visērtāk būtu darbu uzmodelēt plastilīnā vai mālā, bet to es nedaru, jo baidos, ka, pat ja uztaisīšu tikai nelielu modeli, man būs garlaicīgi turpināt to stāstīt akmenī. Un vēl man ir svarīgi, veidojot darbu, uzturēt to stāstu tādā uzkarsētā emociju līmenī, un to temperatūru nedrīkstu pazemināt un palaist vaļā. Tā ir jānotur, kamēr darbs ir gatavs.

– Šķiet, tas nav ne viegli, ne vienkārši…

– Nav gan, jo diendienā pa virsu slāņojas domas, notikumi un pārdzīvojumi. Tāpēc nedrīkst pazaudēt pirmatnējo domu un emociju. Taču nekad nav tā, ka parādās ideja, es no rīta ķeru kaltu un āmuru un skrienu strādāt. Parasti šo ideju, kas mani emocionāli ir uzrunājusi, kādu laiku nobriedinu un tikai tad sāku to īstenot. Turklāt pirms pieskaršanās akmenim man ir īpašs rituāls, jo ir svarīgi sevi noskaņot, lai akmens būtu man labvēlīgs. Galu galā – tas pirms nonākšanas šeit ir dzīvojis savu miljoniem gadu ilgo dzīvi, un tagad es ar savu dzīvi gribu ieiet viņa dzīvē un to mainīt. Tāpēc man ir svarīgi, lai akmens ļautos, lai mēs būtu vienotā noskaņā un vibrācijā. (Klusē.) Kādreiz tas neizdodas, un tad nevar saprast, kāpēc. Varbūt akmens nemaz negrib, ka es caur viņu stāstu… Tāpēc tikai tad, kad noķeru to izjūtu un saņemu akmens akceptu, tikai tad ņemu rokā kaltu un āmuru un sāku kaut ko darīt.

– Varbūt tas ir atkarīgs arī no darba tēmas?

– Noteikti! Piemēram, man ir divi darbi, kas veltīti Ukrainas tematikai. Vienu no tiem – “Iemauktus” – veidoju uzreiz pēc Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā 2014. gadā. Neslēpšu, ka visā šī darba veidošanas gaitā man tas bija emocionāli smagi, pārdomas par tām norisēm sita augstu vilni. Šī tēma mani skar dziļi personīgi, jo mans tēvs bija ukrainis… (Domā.) Bet ir arī darbi, kas ir rotaļīgāki un vieglāki, kuru tēmā iekļautas dabas norises. Uzmanīgāks skatītājs šeit, skulptūru parkā, noteikti pamanīs, ka apkārtējā vide dzīvo šajos darbos. Darbi dzīvo upes krastā, un daudzām skulptūrām ir pulētas virsmas, kas sasaucas ar ūdens spoguļojošo virsmu. To arī ir teikuši skatītāji – ka viņi redz, kā daba dzīvo manos darbos, ka vide tiek integrēta tēlnieciskajās formās. Man vispār šķiet svarīgi mākslā balstīties uz intuīciju un izjūtām, nevis kaut ko mērīt centimetros un balstīties uz tehnisku aprēķinu.

Patiesībā jau viss, kas notiek apkārtējā pasaulē, visi procesi kaut kādā veidā rod atspoguļojumu radošajās izpausmēs. Manuprāt, katram māksliniekam ir būtiski svarīgi savā radošajā daiļradē raksturot laikmetu, kurā viņš dzīvo, jo viss apkārt notiekošais rada atbalsi – darbos, skulptūrās. No tā nevar aiziet.

#SIF_MAF2024
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.