Greznība vai nepieciešamība

Svešā mēlē kā vienu no pirmajām lietām apgūstam sasveicināšanos. Kāpēc tā? Varbūt šādas tukšas pieklājības frāzes ir zaudēts laiks un uzreiz jāķeras pie biznesa? Piekrītot, ka sasveicināšanās ļoti bieži ir gana standartizēta un bezpersoniska, tomēr nepiekritīšu, ka tā nebūtu vajadzīga.

Kādai anekdotei, kurā uz jautājumu “kāpēc zilonim ir aste?” atbilde ir “lai viņš nebeigtos negaidīti”, ir liela līdzība ar sasveicināšanos. Tikai te ir runa ar kaut kā sākšanos. Proti, tā vietā, lai tikko satikts cilvēks klātu vaļā, kas uz mēles un sirds, tu velti kādu mirkli un elpas vilcienu, lai parādītu, ka satiktais cilvēks nav kārtējais priekšmets, kuru visefektīvāk ir pielietot bez liekas vilcināšanās, bet kaut kas vienlīdzīgs man pašam. Citiem vārdiem, te ir vietā runāt par cieņu.

Jāatzīst, cieņu uz maizes neuzsmērēsi. Tāpēc sarunā par to pārejam sfērā, kur ne vienmēr viss ir latos un santīmos, piedodiet, eiro un centos, mērāms. Un tomēr – dzīvot tikai ar lietām, ko var uz maizes uzsmērēt, cilvēks nevar. Tāpēc sasveicināšanās ir minimāla formula, ar kuru tuvoties citam cilvēkam.

Labrīt, labdien un labvakar

Šodiena arvien retāk sastopamajā sveicinu saliktenī, kas sākas ar vārdu “labs”, ir kaut kas ļoti interesants.

Kāda gan man būtu daļa par satiktā cilvēka rītu, dienu vai vakaru, lai es to vēlētu labu? Bet vai tas man daudz prasa? Un galvenokārt – kāpēc lai es nevēlētu cilvēkam kaut ko labu tieši šeit un tagad? Varbūt laba vēlēšana vienmēr nav pašmērķīga vai līšana šī cilvēka dzīvē, bet gan kaut kas no nesavtīgā, kaut kas no mūsu sabiedrībā veicināmā.

Vai tā nav ļoti sirsnīga lieta, ka tā vietā, lai vienaldzīgi paietu garām kādam cilvēkam, vēlam viņam ko labu? Mūsu kultūrā nav pieņemts, satiekot pazīstamo, uzturēt sarunu ne mazāk kā stundu, izrunājot visu ne tikai par jums abiem, bet arī par ģimenes locekļiem, īpašumiem un pat par kaimiņiem. Mūsdienu steigā un skriešanā šāda lēna gaita daudziem var likties nevajadzīga laika šķiešana. Tomēr – vai cilvēks nav visvērtīgākais laika investīcijas objekts?

Te gribētos piebilst par man bērnībā mācīto sveicināšanos, kas gana daudziem būs pazīstama. Ja pilsētā sveicināt ir pierasts tikai pazīstamos, tad laukos reiz bija pašsaprotama arī pilnīgi nepazīstamu cilvēku sveicināšana. Tā ir viena no lietām, ko esam zaudējuši, jo ir noplicināta atšķirība starp laukiem un pilsētu.

Čau, kakao!

Ar Itāliju mūsu zemei nav nemaz tik tiešas saites. Tomēr, kā runā, pirms mazliet mazāk nekā gadsimta itāļu “čau” pieteicās mūsu valodas lietojumā. Tā lietojums pieauga pakāpeniski, līdz šodienas vecvecāku bērnībā kļuva par standartu sētā un skolā.

Valodniekiem esot pārsteigums nevis tas, ka “čau” ienācis latviešu valodā, bet tā noturība. Parasti parazītvārdam visraksturīgākais ir īss popularitātes uzplaiksnījums, kam seko atpazīstamības kritums. Piemēram, cik daudziem šodien uz mēles gala ir vārds “forši”, kas kādreiz bija teju katras frāzes galā?

Līdzās “čau” varētu minēt kādu citu vārdu, kura lietojumu tik tiešām gribētos raksturot kā parazītvārdu, – “davai”. To latviski runājošie lieto tik daudz, ka latviešus viegli sajaukt ar krieviem. Protams, ka viens lietots vārds vēl nemaina valodas struktūru, kur nu vēl saturu, bet, kopš kāds krieviski primitīvi runājošs ārzemnieks šādu latviešu paradumu man norādīja, tas man ir licis aizdomāties. Par krievu lamu vārdiem pat nemaz negribas runāt. Absolūti lielākajā daļā gadījumu ar morāles kompasu daudzmaz apveltīts cilvēks nekad nedarītu šo vārdu sacīto, bet teikt… Vai tiešām tas ir labi un pareizi? Tomēr tas jau ir citas sarunas temats.

Noslēdzot par “čau”… Lai arī tas nav latviešu vārds, tas ir īss un labskanīgs, tāpēc esmu par to.

Te iederas arī pieminēt “sveiks” vai “sveika”, kas mūsdienās ir kļuvis par plaši izplatīto “sveiki”. Varbūt tā ir arvien bērnības pieredze, bet ar “sveiki” man ir nelielas problēmas, jo tas skan kaut kā nepabeigti, kaut kā pārāk bezpersoniski. Bet ko tu populāram vārdam padarīsi?

Dievpalīgs

Jā, lai cik dīvaini mūsdienu cilvēkam tas liktos, vēl pirms pēdējās okupācijas dievpalīgu vēlēt nebija nemaz tik sveša lieta. Jā, varbūt tas vairāk bija raksturīgs laukiem. Un tomēr – piesaukt Dievu ikdienas gaitās, it īpaši darbā, nebija nekas nesaprotams, nekas svešs.

Kad sekulārā sabiedrība, par kādu sevi uzskata mūsdienu vairākums, saskaras ar vārdu “Dievs”, tai ir visas iespējamās spalvas gaisā. Tomēr runāšana par Dievu un runāšana ar Dievu nav nekas dīvains vai nosodāms. Tikai gana naivs cilvēks var uzskatīt, ka no nekā viss radies nejaušības un gadījuma dēļ, jo viss esošais ne tikai parāda līdz galam nesaprotamas saskaņas likumus, bet arī to, ka bez filigrānas juveliera precizitātes salāgojuma dzīve nav iespējama.

Senāk, kad cilvēki strādāja laukā, vēlēt viņiem dievpalīgu bija goda lieta. Bet arī laiki toreiz bija citi. Mācīšanās no Bībeles, laulības slēgšana baznīcā un izvadīšana pēdējā gaitā ar mācītāju bija pašsaprotama. Šodien to ir aizvietojusi labklājība un patērēšana. Nav jau tā, ka mūsdienām nebūtu sava dieva (elka), tikai mūsdienās to vairs neatpazīst kā dievu, novērtē par maz un šī elka prasītos upurus uzskata par pašsaprotamiem, kaut tā nav un nevajadzētu būt.

Kāds vārds par atvadīšanos

Diemžēl cilvēki ne tikai tiekas, bet arī atvadās. Par kādiem, protams, ir lielāks prieks, redzam viņus ejam, nevis nākam Bet ko nu par tiem, vairāk mūs interesē tie cilvēki, ar kuriem vēlamies palikt kopā.

Tomēr atvadīšanās ir realitāte. Tā ir reāla ne tikai uz īsāku brīdi, kad teikt “atā” vai to pašu “čau”. Tā ir formālāka, kad lieto “uz redzēšanos”, vai arī tāda, kad paredzamā tikšanās ir pēdējā un jāsaka “ar dievu”.

Arī ar atvadīšanos, gluži kā ar ziloni bez astes, ir labi paturēt daudzmaz pieklājības robežās. Pat tad, kad ciemiņš protas vien pēc trešās kafijas tases, atvadīšanās ir lielisks veids, kā nodemonstrēt cilvēciskās cieņas pamatus.

Visbeidzot, lai arī esam atvadījušies ar “atā”, iespējams, ka tā bija pēdējā tikšanās un būtu labāk bijis lietot “ar dievu”. Un tomēr mēs to nezinām un nevaram zināt.

Tik daudz par sasveicināšanos. Par dažādām tās formām un dziļumiem. Man tomēr šķiet, ka senākās formas bija bagātākas un jaunākie lietojumi ir noplicināti un nabadzīgāki. Bet kādam arī tā ir labi. Tomēr – ko tad, ja pat sasveicināšanās ir pelnījusi nesākties negaidīti un būt ar dziļumu vismaz laba līmenī, bet varbūt pat ar dievpalīgu?