Kāpēc vispār sāki smēķēt?
Cigaretes pamēģināju vienaudžu ietekmē padsmitnieka vecumā. Daudzi draugi tobrīd bija iesākuši uzsmēķēt, negribēju atpalikt. Ja jau visi, tad es arī. Tolaik, deviņdesmitajos gados, cigaretes varēja visai brīvi nopirkt. Veikalos neviens vecumu īpaši neprasīja, savukārt kioskos tika piedāvāta iespēja nopirkt atsevišķi pa vienai cigaretei, ko plaši izmantoja tieši jaunieši, jo reti kad bija tik daudz naudas, lai pirktu visu paciņu.
Kāda pašam tobrīd bija attieksme pret smēķēšanu?
Sākumā to vairāk uztvēru kā tādu jaunības pamuļķošanos, kaut kā jauna izmēģināšanu, kas reizē sniedza arī bara piederības sajūtu. Nesmēķēju katru dienu, bet no gadījuma uz gadījumu. Skolotāji tolaik arī īpaši nekaroja ar smēķēšanu, bet no vecākiem to, protams, slēpu.
Vidusskolas laikā jau sāku smēķēt salīdzinoši regulāri, pa dažām cigaretēm dienā. Augstskolā smēķēju jau pastāvīgi. Trijās dienās mēdzu izsmēķēt aptuveni divas paciņas, bet ballīšu dienās varēja aiziet arī līdz pat vienai paciņai dienā.
Kas bija galvenais iemesls, kas mudināja atmest cigarešu smēķēšanu?
Galvenais iemesls bija bērnu piedzimšana un cigarešu smaka. Apzinājos, ka cigarešu dūmi ir kaitīgi bērniem un tāpēc būtu jāatmet.
Cik viegli bija atmest?
Esmu pieskaitāms tiem cigarešu lietotājiem, kuri smēķēšanu ir atmetuši ne vienu reizi vien, tomēr vēlāk dažādu apstākļu dēļ atkal atsākuši smēķēt.
Pirmajā reizē atmešanai sāku gatavoties aptuveni divus mēnešus iepriekš. Noskaņojos, ka tas ir vienreiz jāizdara. Nopīpēju savu pēdējo cigarešu paciņu līdz galam. Izsmēķēju pēdējo atvadu cigareti un 2. janvārī atmetu.
Pats brīnījos, bet nekādu lielo “lomku” nebija. Drebulis nekratīja, nepārvaramas tieksmes atsākt smēķēt arī nebija. Nebija tā, ka katru nakti sapņotu par smēķēšanu. Iespējams, ka palīdzēja iepriekšējo divu mēnešu noskaņošanās un smadzenes jau bija “samierinājušās” ar domu, ka būs jādzīvo bez cigaretēm.
Kāpēc “paslīdēja” kāja un atkal atsāki smēķēt?
Nesmēķēju aptuveni gadu, bet sanāca tā, ka savu draugu kompānijā tobrīd biju vienīgais nesmēķētājs. Tiekoties ar draugiem un braucot kopīgos pasākumos, tostarp arī makšķerēt, visi turpināja smēķēt un bija gatavi uzcienāt arī mani. Un tā pa kādai reizei nenoturējos un pieņēmu piedāvājumu, atsāku neregulāri smēķēt kopīgās tikšanās reizēs. Līdz vienreiz nopirku pats vienu cigarešu paciņu, lai nevajadzētu aizņemties visu laiku no draugiem. Tas arī bija galvenais pagrieziena mirklis, un es atkal atsāku regulāri smēķēt cigaretes tikpat bieži kā pirms atmešanas.
Kas notika pēc tam?
Regulārs cigarešu smēķētājs biju aptuveni gadu un tad atkal nolēmu atmest. Izlēmu un atmetu līdzīgi kā pirmajā reizē. Arī šoreiz atmešanas periods ilga aptuveni gadu, līdz kādā ballītē kopā ar draugiem atkal uzsmēķēju. Pats biju pārliecināts, ka būšu tikai svētdienas smēķētājs, bet neatgriezīšos vecajās sliedēs un nekļūšu par regulāru cigarešu lietotāju. Tomēr atsāku.
Pats gan sapratu, ka tas nav labi, smēķēt ir kaitīgi un būtu nepieciešams atmest. Ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, sāku pētīt un izmēģināt citas lietas. Vispirms pamēģināju dažādus veipus, bet tās šķita tādas bērnišķīgas ierīces, kas nav domātas nopietniem vīriem. Pamēģināju arī nikotīna spilventiņus, bet tie arī nebija priekš manis. Pēdējais, ko pamēģināju un pie kā arī kādu laiku paliku, bija karsējamā tabaka. Tā pēc būtības ir vislīdzīgākā cigaretēm, bet bez smakas un bez dūmiem, jo tabaku nededzina, tikai karsē. Tā nesmird, nevienam netraucē, un no sievas arī nebija nekādu pārmetumu.
Tā aptuveni divus gadus lietoju karsējamo tabaku. Pakāpeniski arī vairāki mani paziņas pārgāja uz karsējamo tabaku un daži vispār atmeta. Arī man karsējamā tabaka bija tāds kā starpposms ceļā no cigaretēm uz atmešanu. Nu jau trešo gadu nelietoju vispār neko.
Interesanti, kolīdz atmetu cigaretes, vairs nevarēju ciest cigarešu dūmu smaku. Lai arī esmu bijušais smēķētājs, tagad cigarešu dūmi izraisa ārkārtīgi lielu riebumu. Nevaru ciest, ja kāds tuvumā mēģina smēķēt.
