Šodien valoda, tostarp dažādi jēdzieni, ir krietni “progresējusi”. Saucam vārdā neesošus dzimumus, izfantazētas dzimumidentitātes konstrukcijas un atrodam arvien maigākus vārdus un attaisnojošus argumentus nedzimušu bērnu nogalināšanai: medicīniska manipulācija, veselības pakalpojums, dzimstības regulēšana, jaundzimušo skaita ierobežošana, dzimstības plānošana – tik daudz un dažādos vārdos pat oficiālajos veselības pamatnostādņu dokumentos tiek saukts aborts un tā veikšanas legalizācija.
Aborta tēma bija viens no karstākajiem tematiem arī šoruden notikušajās ASV prezidenta vēlēšanās. Amerikā par to runā debatēs, pauž pretējus viedokļus un argumentus diskusijās un publiskajā retorikā. Viedokļu vētra nepaliek bez atbalss arī Latvijā. Pirms neilga laika, veicot ielu aptauju, dažām jaunietēm jautāju, kā viņas vērtē abus ASV prezidenta kandidātus – Donaldu Trampu un Kamalu Harisu. Atbildes gatavu frāžu veidā sekoja nekavējoši, proti, Donalda Trampa ievēlēšanas gadījumā tikšot pielikts punkts sieviešu tiesību ievērošanai un sekošot abortācijas (jauniešu lietots termins, – aut.) aizliegums. Pauze iestājās brīdī, kad uzdevu pretjautājumu: kā viņas vērtētu to, ja viņu mammas būtu izmantojušas pašu tikko piesauktās sieviešu tiesības un abortējušas savas vēl nedzimušās meitas? Pauze ieilga, un jautājums tā arī palika neatbildēts.
Vēl ilgi pēc sarunas domāju par to, ka standarta frāzes, ar kurām jaunietes mēģināja formulēt savu nostāju, būtu plašāk un dziļāk jāpaskaidro. Tāpēc lūdzu trim dažādu jomu speciālistēm – ginekoloģei, filoloģei un sabiedriskas organizācijas pārstāvei – komentēt četrus populārākos mītus par abortu.
Aborts ir jāatļauj, jo tas ir mans ķermenis
Ginekoloģe Aiga Rotberga ir viena no ginekoloģēm Latvijā, kura jau pirms vairāk nekā desmit gadiem atteicās veikt abortus. Šobrīd Aiga vada klīniku “Ģimenes sirds” Siguldā. Klīnikas galvenā misija ir palīdzēt pāriem ar pazeminātu auglību dabīgā ceļā, bez mākslīgās apaugļošanas, ieņemt bērniņu un palīdzēt ģimenēm sagaidīt un arī nosargāt cilvēka dzīvību jau no ieņemšanas brīža.
“Tajā mirklī, kad notiek apaugļošanās un savienojas vīrieša un sievietes ģenētiskais materiāls, kas atrodas spermatozoīdā un olšūnā, veidojas jauna, unikāla dzīvība,” stāsta Aiga Rotberga. Tieši tāda gēnu un hromosomu komplektācija otrreiz vairs nevar atkārtoties pat vieniem un tiem pašiem vecākiem – tāpēc katrs bērniņš ir tik unikāls. Jā, daļa no šiem gēniem būs mantoti no sievietes, bet tā nav šīs sievietes kopija un nav arī viņas ķermenis. Dabā tā ir iekārtots, ka pirmos savus dzīves mēnešus bērniņam ir jāattīstās un jānobriest mātes ķermenī, lai pēc tam viņš būtu spējīgs ar vai bez mātes atbalsta, bet dzīvot ārpus dzemdes vides. Šajā periodā bērniņš atrodas mātes ķermenī, ir savienots ar mātes asinsriti, bet viņš nav mātes ķermenis un nav pat daļa no mātes ķermeņa. Viņam tikai šos dažus mēnešus vajadzīga šī vide, kur attīstīties.”
Agnese Irbe ir filoloģijas doktore un grāmatas “Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” autore.
Grāmatā Agnese runā par tik jutīgām tēmām kā aborts, eitanāzija, nāvessods un dzīvnieku dzīvība. Šādas grāmatas nav ne tikai latviešu valodā, bet vispār pasaulē. Cieņa pret cilvēka dzīvību un tās neaizskaramība aizstāvēta kā morāles pamatprincips sekulārā pasaules uzskatā. Šī tēze grāmatā izvērsta četrās nodaļās, kas secīgi apskata mākslīgos abortus, eitanāziju, nāvessodu un nogalināšanu kara laikā.
Agnese Irbe uzskata: “Sievietei viennozīmīgi un bez atrunām ir noteikšana par savu ķermeni, taču saistībā ar grūtniecību problēma ir, ka tas vairs nav tikai viņas ķermenis. Viņas ķermenī atrodas, aug un attīstās cita būtne, cits cilvēks, kuram ir pašam savs ķermenis – pašam savs DNS kods, pašam sava asinsgrupa, pašam savs dzimums un virkne citu raksturlielumu. Rit šī cilvēka dzīves pirmās nedēļas vai mēneši. Embrijs ir piesaistīts grūtniecei ar placentu un nabas saiti, bet embrijs nav sievietes ķermeņa daļa tādā nozīmē, kādā ir viņas ķermeņa daļa roka, kāja, olšūna vai niere.”
Alīna Ozoliņa ir biedrības “Asociācija “Ģimene”“ pārstāve, un viņa ir iztulkojusi latviski grāmatu “Bērni vispirms. Kāpēc mums vajadzīga globāla bērnu tiesību aizstāvības kustība”. Tajā amerikāņu autores Keitija Fausta un Steisija Meninga pievēršas trim pārmaiņu veidiem mūsdienu ģimenēs: plaši izplatītā šķiršanās un skaita ziņā aizvien pieaugošās jauktās ģimenes, viendzimuma pāru ģimenes un ģimenes ar donoru dzimumšūnu ieņemtiem bērniem. Keitija Fausta uzdod jautājumu: kā šajās ģimenēs klājas bērniem? Grāmata izaicina ierasto skatījumu uz ģimenes jautājumiem, vērtējot tos no bērnu tiesību un vajadzību skatupunkta – kā tas saskan ar bērnu tiesībām augt gan ar savu māti, gan tēvu.
Alīna Ozoliņa ir tieša: ““Sievietei ir tiesības izvēlēties.” Kad dzirdat šo izteikumu, iesaku pārjautāt: “Sievietei ir tiesības izvēlēties ko? Starp bērna saglabāšanu un nogalināšanu?” Jāpārliecinās, ka abām pusēm ir skaidrs, kas ir aborts un kas ir tas, ko abortē.
Mākslīgā aborta mērķis ir likvidēt nedzimušo cilvēkbērnu viņa attīstības sākumposmā. Nav zinātniska pamata atsaukties uz nedzimušu bērnu ar tādiem apzīmējumiem kā “šūnu kopa”, “grūtniecības audi” vai “audu materiāls”. Ne tikai cilvēka anatomijas, bet arī zīdītāju bioloģijas pamatā ir fakts, ka no apaugļošanas brīža embrijs ir ģenētiski atšķirīgs no saviem vecākiem, dzīvs, augošs organisms, kurš funkcionē kaut saistīti, bet atsevišķi no mātes organisma. Tādējādi šo organismu nevar raksturot citādi kā dzīvu organismu. Mākslīgais aborts šajā gadījumā ir akts, kurā šo organismu no dzīva stāvokļa piespiež pāriet nedzīvā stāvoklī vai arī mērķtiecīgi liedz tam to, kas ir nepieciešams izdzīvošanai. Vienkāršoti šo darbību sauc attiecīgi par nogalināšanu un nomērdēšanu. Zinu, ka daudziem attiecībā uz mākslīgajiem abortiem ļoti nepatīk lietot vārdu “nogalināt”, bet tā ir patiesība. Var godīgi otram atzīt: “Es zinu, jums ir nepatīkami, ka es saku: aborts ir nevainīga cilvēka nogalināšana. Arī man tas liek justies neērti, bet tāpēc es vēlos, lai mākslīgais aborts būtu neiedomājams.”
Gandrīz visas civilizētās sabiedrības piekrīt, ka ir nepareizi atņemt nevainīgu dzīvību. Tas, ka nevainīgus cilvēkus nedrīkst nogalināt, ir morāls arguments, kuram nebūs daudz apstrīdētāju. Es nepazīstu nevienu saprātīgu cilvēku, kurš uzskatītu, ka nevainīgs cilvēks jebkad būtu pelnījis nāvi. Tāpēc, ņemot vērā to, ka aborts ir nevainīgas dzīvības atņemšana, mums vajadzētu iebilst pret abortu kā “izvēles iespēju” tikpat lielā mērā kā pret izvēli nogalināt jebkuru nevainīgu cilvēku.”
Aborts ir jāatļauj, jo tā ir mana izvēle
Aiga Rotberga: “Tā dabā ir iekārtots, ka bērniņš attīstās it kā visdrošākajā vidē – dziļi sievietes iegurnī, ļoti muskuļotā orgānā, kas ir dzemde, un vēl izveidojas placenta, kas filtrē un nelaiž cauri daudzas kaitīgas vielas, kas varētu cirkulēt mātes asinsritē un kaitēt mazulim. Tā ir iekārtots, ka dzemdei būtu jābūt visdrošākajai videi, kur būt pasargātam no dažādām briesmām. Diemžēl cilvēkam atšķirībā no dzīvniekiem ir šī iespēja ar varu ielauzties dzemdē un šo trauslo dzīvību iznīcināt, un dzemde vienā mirklī var kļūt par visnedrošāko vidi, kļūt par kapsētu. Un šādu izvēli sieviete viena vai kopā ar kādu var izdarīt pat tad, ja aborts ar likumu būtu aizliegts.”
Agnese Irbe: “Amorālas izvēles nav jāpieļauj, jo īpaši tādas, kuru mērķis ir cita dzīva indivīda bojāeja. Cilvēka izvēļu loks dzīvē ir plašs – piemēram, cilvēks var brīvi izvēlēties nekļūt par vecāku un nodzīvot dzīvi bez pēcnācējiem. Taču tad, kad pēcnācējs jau ir radies, izvēļu loks sašaurinās. Šo izvēļu loku sašaurina morālais likums: viena cilvēka brīvība nevar ietver cita cilvēka nogalināšanu.”
Alīna Ozoliņa: “Bet auglis nav nevainīga persona. Te pretapgalvojums sadalās divās daļās: nedzimušais bērns ir gan nevainīgs, gan persona. Tas, ka nedzimis bērns ir nevainīgs, ir pašsaprotams. Bet vai nedzimušais cilvēkbērns ir persona? Zināmā mērā. Ir grūti precīzi noteikt “personas” definīciju, bet parasti tiek uzskatīts, ka persona ir cilvēks, kuram piemīt dabiskās tiesības, t. i., tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu, kā arī citas tiesības. Persona ir arī persona juridiskā izpratnē, kurai būtu visas tās tiesības, kas pienākas personām attiecīgajā valstī, tātad – tiesību subjekts.
Atsevišķi Latvijā spēkā esošie normatīvie akti jau šobrīd nedzimušam bērnam piešķir konkrētas tiesības, tā atzīstot viņu par tiesību subjektu. Piemēram, Civillikuma 386. pants piešķir fiziskai personai spēju mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi.”
Aborts ir jāatļauj, jo tas skar reproduktīvo veselību
Aiga Rotberga: “Aborts pirmkārt ietekmē sievietes garīgo un emocionālo veselību. Bieži vien sieviete ārēji var nomaskēt savas sāpes un noliegt pati sev savu kļūdīšanos, bet tas jau nekur nepazūd…. Apzināti vai neapzināti tas ietekmē attieksmi pret sevi, pret dzīvesdraugu, pret attiecībām.
Ir pierādīts, ka bērna ģenētiskais materiāls turpina atrasties mātes ķermenī arī pēc aborta, kaut arī nav vēl īsti skaidrs, kāda tam ir loma. Neļaujot iznēsāt grūtniecību, tas var ietekmē arī krūšu dziedzeru slimību attīstību, pēc aborta radušās komplikācijas var ietekmēt neauglības attīstību un tā tālāk. Tāpēc, jā, tā ir patiesība, ka aborts ietekmē reproduktīvo veselību, bet ietekmē tikai un vienīgi negatīvi, jo aborts pats par sevi neveicina sievietes auglību un nepasargā sievietes reproduktīvo veselību
Aborts ir tikai un vienīgi vērsts pret bērna un pret sievietes veselību, jo ieguvumu nav, ir tikai iespējamās sekas un komplikācijas. Mēs nevaram nosaukt nevienu ieguvumu, veicot abortu. Savukārt grūtniecības saglabāšana ir patiešām veselības aprūpe, kas vērsta gan uz bērna, gan uz mātes veselības saglabāšanu.”
Agnese Irbe: “Tad, kad ir iestājusies grūtniecība, reprodukcijas (atražošanās) kontrole vai novēršana jau ir beigusies. Savukārt reprodukcija ir sākusies, jo pēcnācējs jau ir izveidojies un notiek straujš tā attīstības process, kas dabiski beigsies ar dzemdībām.”
Alīna Ozoliņa: “Jautājums ir, kurā brīdī cilvēks kļūst par pietiekamu, lai viņu uzskatītu par personu. Visvienkāršākajā izpratnē persona sākas tad, kad sākas dzīvība. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka šī pieeja ļauj izvairīties no daudzām pretrunām; otrkārt, tā ir “Okama asmens” pieeja jeb tāda, kas dod priekšroku vienkāršākām teorijām ar nosacījumu, ka tās atbilst empīriskiem novērojumiem salīdzinājumā ar sarežģītākām. Personas jēdzienu, tāpat kā daudzus citus cilvēku definētus jēdzienus, jo šaurāk un sarežģītāk definē, jo diskriminējošāks tas kļūst. Citiem vārdiem sakot, jo precīzāk definē, kas ir persona, jo vairāk tas samazina kopējo personu kopu. Tādēļ, lai nebūtu problēmas, ka kāda persona tiek patvaļīgi izkļauta no personu kopas un attiecīgi no tiesiskās aizsardzības, tad – persona sākas ar dzīvību, kas savukārt sākas ar olšūnas apaugļošanas brīdi.”
Valsts un likumdevējs nedrīkst iejaukties abortu regulējumā, jo tās ir sievietes tiesības
Aiga Rotberga: “Valstij ir pienākums rūpēties par saviem pilsoņiem, arī par tiem, kas tuvākajā laikā grasās piedzimt. Sievietes tiesības ir uz veselības aprūpi, kas skar viņu un viņas bērniņu. Bet kāpēc sievietei ir iedota tik liela likumiskā vara un privilēģija izpildīt nāves sodu bez tiesas atzinuma visvājākajam un visneaizsargātākajam? To es nespēju saprast. Kāpēc sievietes tiesības ir pārākas par nedzimušā bērniņa tiesībām? Kāpēc, kad cilvēks otram cilvēkam atņem dzīvību, līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai to sauc par abortu, līdz divdesmit ceturtajai grūtniecības nedēļai – par medicīnisku abortu, bet pēc tam – par kriminālnoziegumu?”
Agnese Irbe: “Drīkst un ir pienākums iejaukties, jo embriji, kas tiek iznīcināti mākslīgajos abortos, ir dzīvi, jau esoši cilvēki – viņi tikai vēl ir ļoti maziņi. Viņiem, tāpat kā visiem jau piedzimušajiem cilvēkiem, ir tiesības uz dzīvību, tas ir, tiesības netikt nogalinātiem. Šīs ir pamata tiesības, no kurām ir atkarīgas visas citas tiesības, un tās ir neatņemamas.
Jā, sievietēm grūtniecība nereti ir nepatīkams pārsteigums un notikums, kas neiekļaujas viņu dzīves plānos; nereti arī ir sliktas vai neesošas attiecības ar ieņemtā bērna tēvu. Var saprast un just līdzi šokam par negribētu grūtniecību, taču jāatceras: sievietei tie ir dzīves deviņi mēneši, pēc kuriem viņa, ja tiešām nespēj audzināt bērnu, var to nodot adopcijā (daudzi neauglīgi pāri Latvijā nepacietīgi gaida iespēju adoptēt, jo īpaši zīdaini), taču ieņemtais bērns, ja tas tiek iznīcināts, pazaudē pilnīgi visu – visu, ko viņš savā dzīvē varētu gribēt, iegūt un, jā, izvēlēties. Lai cik lielas būtu dzīves grūtības un cik smagas neveiksmīgu izvēļu sekas, nav tādu tiesību, kas ietver brīvību nesodīti uzbrukt citam nevainīgam cilvēkam.”
Alīna Ozoliņa: “Taisnīga sabiedrība neatzīst tādas izvēles tiesības nogalināt vai nomērdēt nevainīgu cilvēku – ne sevi, ne citu, ne dzīvības sākuma stadijā, ne sirmā vecumā. Bērna dzīvības radīšanas fakts nepiešķir tiesības šo dzīvību patvaļīgi izdzēst, jo cilvēku attiecības, it īpaši vecāku un bērnu attiecības, nav īpašnieka un īpašuma attiecības.”
