Kamēr podkāsta veidotāji tic, ka šādi darbojoties viņiem var izdoties veidot atvērtāku un iekļaujošāku sabiedrību, psihoterapeits Facebook dalās savās pārdomās: 

"Dzimumidentitātes traucējumi pusaudžiem, tāpat kā daudzas citas viņu mentālās problēmas, ir lielā mērā sociāls fenomens. Tās rada apkārtējā vide. 

Pētniecībā mēs runājam par medijiem kā "patoloģiju inkubatoriem": jaunieši, un nereti arī pieaugušie, ar psihiskiem traucējumiem veido saturu, lai uzrunātu bērnu un pusaudžus. Bieži tā ir pusaudžu rekrutēšana noteiktā ideoloģijā vai grupā, solot viņiem sapratni, atbalstu un piederību. Rezultāts ir tas, ko sauc par "sociālo lipīgumu" - aizvien vairāk jauniešu mediju iespaidā identificējas ar dažādām mentālām problēmām, tostarp dzimuma apjukumu, piederību pretējam vai vispār nekādam dzimumam u.tml.

Diemžēl ne tikai Tik-Tok, bet arī Latvijas sabiedriskais medijs izvēlējies kļūt par šādu "patoloģiju inkubatoru".  Šī "raidījuma" vadītāja, protams, ir pelnījusi visu līdzjūtību - viņa ir jauna sieviete, kura jau divus gadus dzīvo apjukumā par savu dzimumu un vēlas tikt uzrunāta kā vīrietis. Viņai var novēlēt atrast labu atbalstu vai iekārtot pēc iespējas veiksmīgāk savu dzīvi. Bet tie pieaugušie cilvēki, kas šādu saturu mērķē jauniešu auditorijā - zinot par sociālo lipīgumu un problēmām ar jauniešu mentālo veselību - ir vai nu ļaunprātīgi vai pilnībā neinformēti un woke prāta vīrusa pārņemti. Varbūt abi divi."

Psihoterapeita pozīciju komentētāji lielākoties atbalsta. Kāds raksta - "Trakums ir tajā, ka valstī pietrūkst visa veida psihologu un psihoterapeitu atbalsts, jo pietrūkst speciālistu. Piedevām, viņi sevi aizsargā ar augstām kvalifikācijas prasībām. Piekrītu Nila viedokli, ka primāro philoģosko atbalstu varētu sniegt apmācīti cilvēki bez akadēmiskas psiholoģijas izglītības, tas būtiski palielinātu pieejamo kvalificēto speciālistu resursu nopietniem gadījumiem."

Kāda cita Facebook sekotāja pauž - "Lielākā problēma ir tā, ka tieši pieaugušie, kam jaunieši uzticas, ir tie,kas šo vājprātīgo ideoloģiju leģitimizē. Es arī bērnībā ap 5 vai 6 gadu vecumu jutos tikpat spēcīga kā puiši. Varēju to pašu ko viņi - cīnījāmies, kāpām kokos, spēlējam kariņus utt. Un man arī gluži nevainīgi ienāca prātā doma,ka esmu tik fiziski stipra,ka varētu būt piedzimusi neīstajā ķermenī. Bet tie bija 90-tie un nevienam no maniem vecākiem vai citiem pieaugušajiem pat prātā nenāca doma šai manai fantāzijai pat uzmanību pievērst. Un paldies Dievam,ka tā. Jo nekad vēlāk man šādas, absurdas domas pat vairs nav prātā nakušas. Un tagad to atceroties, man pat nāk smiekli. Tāpēc man ir žēl mūsu jauniešu. Viņi krīt par upuriem medijiem un pieaugušajiem sev apkārt,kuri, sekas neapzinoties,iedrošina viņus uz darbībām,kas faktiski izskatās pēc cilvēku fiziskas un garīgas sakropļošanas. Cik nākotnē būs tiesas procesu par šo? Un cik no šiem "gudrajiem" pieaugušajiem sēdīsies vēlāk uz apsūdzēto sola? Visam ir sekas, un katram būs jānes sava atbildība likuma un līdzcilvēku priekšā."

Vēl kāda Facebook sekotāja vērš zumanību uz latviešu valodu - "Domājot tieši par valodas aspektu šīs parādības saistībā, šķiet, bieži izskan tas, ka latviešu valodā nav piemērota personas vietniekvārda, taču, pat ja tāds tiktu radīts, tas šo jautājumu nerisina, bet rada virkni citu – ko darīt, piemēram, ar citiem vietniekvārdiem, lietvārdiem (arī vārdiem un uzvārdiem), īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem, lokāmajiem divdabjiem? Tad valodā ir jāmaina viss, kas attiecas uz dzimti kā gramatisku kategoriju."