Pēteris Voldemārs Radziņš (1880–1930) bija ievērojams Latvijas armijas ģenerālis, vēsturnieks un kara zinību pasniedzējs. Viņa esejas apkopotas grāmatā ”Ģenerāļa Pētera Voldemāra Radziņa rakstu krājums” (sastādījis atvaļinātais Nacionālo bruņoto spēku majors Agris Purviņš, vēsturnieka Dr. hist. Ērika Jēkabsona pēcvārds; Valmiera, 2016). Latvijā darbojas ”Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība”. 

Vai mazām valstīm karaspēks ir vajadzīgs?

Latvija ir atzīta – kā no saviem kaimiņiem, tā arī no visas pasaules – par patstāvīgu un neatkarīgu valsti. Šī neatkarība un patstāvība gan tika iekarota ar spēku, bet tagad šis darbs ir pabeigts, un tādēļ pats no sevis rodas jautājums – vai mums ir vajadzīgs šo ap­bruņoto spēku turēt un gatavot arī nākotnei?

Tagad jau runā par mūžīgu mieru, par karu izbeigšanos uz visiem laikiem, un tiek runāts par to, ka tagad šķēpi jāpārkaļ par arkliem. Ka varbūt ir noderīgi šķēpus pārkalt par arkliem, tam vēl var piekrist, bet ložmetēju, šauteņu un lielgabalu pārkalšanu par arkliem nekādā ziņā nevar pielaist jau vienkārši tā­dēļ, ka tad jau izdevīgāk būtu tos pārdot, jo cilvēce vēl nedomā no kariem atsacīties. Pat Tautu Līga līdz šim nav vēl nevienam no saviem locekļiem likusi priekšā pamazināt armiju. Ne par šo utopiski teorētisko jautājumu gribu runāt, bet par tagadējo stāvokli, skatoties no praktiskās puses, – priekš kāda mērķa tik maziņai valstij kā Latvijai ir vajadzīga armija?

Pasaulē gan pastāv tāda paraža, ka katrai neatkarīgai valstij ir kāda nebūt armija, vismaz priekš reprezentācijas. Bet armijas uzturēšana maksā ļoti dārgi, un domāju, ka Latvija gan atsacītos no šāda, tik dārgi maksājoša reprezentācijas līdzekļa; bez tam es gribu runāt ne par reprezentācijas armiju, bet par karam noderīgu karaspēku.

Bez šaubām, Latvijai nav ne mazākās tieksmes ko nebūt vēl iekarot, bet – tikai aizsargāt iekaroto pret ārējo ienaidnieku. Bet Latvija ir ļoti maza samērā ar dažiem viņas kaimiņiem. Katras valsts bruņotais spēks ir apmēram proporcionāls iedzīvotāju skaitam, un pie vislielākās spēku uzupurēšanās armijas lielums var sasniegt ne vairāk par 10% no iedzīvotāju skaita. Tātad, ja mūsu lielajās kaimiņu valstīs iesāksies normāla dzīve un tās būs spējīgas uzstādīt armijas, kas pēc lieluma proporcionālas viņu iedzīvotāju skaitam, tad Latvijas armija būs ļoti maza samērā ar šīm lielajām armijām.

Tā, ņemot Latvijas un Igaunijas armijas kopā, viņas iztaisīs pret Krievijas armiju tikai tādu samēru, kā 1914. gada divreiz palielinātā serbu armija pret Austrijas armiju; Latvijas, Igaunijas un Lietavas armijas, kopā ņemot, ir pret Krievijas armiju tik daudz, kā serbu armija pret Austrijas armiju. Armiju uzturēt ir vērts tikai tad, ja armija ir spējīga sasniegt tos mērķus, kuri tai tiek uzdoti, ja viņa nav spējīga tos sasniegt, tad viņa neattaisno izdevumus priekš viņas uzturēšanas. Ja armija nav spējīga aizsargāt savu tēviju, tad viņa arī nav vajadzīga, – viņa ir lieka.

Mērojoties ar Krieviju, Latvijas armija iznāk skaita ziņā maza; mērojoties ar Vāciju, samērs iznāk tikai mazliet labāks; mērojoties ar Poliju un ņemot Latvijas, Igaunijas un Lietavas armijas kopā, iznāk nedaudz vairāk, cik Rumānijai pret Austriju pirms kara. Latvijas armija skaita ziņā būtu spējīga mēroties tikai ar Igaunijas un Lietavas armijām. Bet ar Igauniju un Lietavu nav paredzamas nekādas sadursmes: ja pat visgrūtākajos laikos, kad notika strīdīgo robežu jautājumu izšķiršanas, bija iespējams visus jautājumus nokārtot miera ceļā, tad nav ne mazāko šaubu par to, ka arī nākotnē viss tiks izšķirts miera ceļā. Tādēļ rodas jautājums, kādu lomu var spēlēt Latvijas armija nākotnē par labu Latvijai.

Uz pasaules bez Latvijas un viņas kaimiņiem virs zemes ir vēl daudzas citas lielas un mazas valstis, kuru savstarpējās attiecības pastāvīgi mainās: šīs dienas draugi rītu paliek par ienaidniekiem, un otrādi – vakardienas draugi ir jau šodien ienaidnieki. Valsts tiek būvēta ne uz vienu gadu un ne uz desmit gadiem, bet uz gadu simtiem; tādēļ ir jāņem vērā, ka politiskie apstākļi mainās – ka tā, kā ir šodien, jau rīt var vairs nebūt.

Latvija ir maza, un maza ir viņas armija; pati ar saviem spēkiem vien tā nav spējīga aizsargāt savu neatkarību: lai Latvija būtu spējīga aizsargāties, viņai ir vajadzīgs atrast sev biedrus, kuri viņai palīdzētu aizsargāties. Ja nu Latvijas tuvākie dabiskie biedri arī izrādās par vājiem, tad ir vajadzīgs atrast vēl kādu lielāku un stiprāku biedru – ja ne pastāvīgi, tad nopietnā gadījumā. Ja Latvija grib dibināt savu drošību uz savienību ar saviem tuvākiem un dabiskiem biedriem – Igauniju, Somiju, Lietavu –, tad acīmredzot katram no šīs savienības locekļiem ir vajadzīga armija un, jo stiprāka, jo labāk.

Tātad visu šo mazo valstu armijas spēlē lielu lomu, ja šīs valstis grib apvienoties aizsardzības nolūkā, jo bez armijas aizsardzības apvienošanās nevar būt, un arī neviena no šīm valstīm nebiedrosies aizsardzības savienībā ar tādu valsti, kurai nav savas armijas: kas gan otram var būt par prieku aizsargāt mani, ja es reizē neaizsargāju arī šo otru biedru? Tas ir mazo valstu karaspēka pirmais uzdevums.

Varbūt Latvija varētu atrast sev starp lielvalstīm kādu draugu, kurš uzņemtos aizsargāt Latviju. Tas ir pilnīgi iespējams un sasniedzams, bet ne par velti, jo pasaules politikā neviens neko nedara par brīvu, bet, ja ko dara priekš otra, tad pret atlīdzību. Tādēļ, ja kāda no lielvalstīm uzņemtos aizsargāt Latviju, tā gribētu par to attiecīgu kompensāciju. Šī kompensācija mēdz būt divos veidos.

Pirmkārt, Latvija varētu dot šai lielvalstij zināmas ekonomiskas priekšrocības un, zināms, ne mazas, bet ļoti plašas. Bet tas jau būtu pirmais solis uz neatkarības zaudēšanu: Latvijai vairs nebūtu brīvas rokas ekonomiskā ziņā. Pēc tam nāktu tūliņ otrs solis: kāda nebūt politiska sarežģījuma gadījumā izrādītos par vajadzīgu ievest un uzturēt Latvijā aizsargājošās lielvalsts karaspēku; tā Latvija pakāpeniski paliktu par koloniju.

Otrais kompensācijas veids ir karaspēks. Krievija pirms lielā kara bija uzņēmusies aizsargāt Serbiju un Melnkalni, Vācija – Turciju, un arī citām mazām valstīm bija kāds nebūt biedrs, vai nu pastāvīgi, vai tikai briesmu laikā, un par šo aizsardzību netika prasīta nekāda atlīdzība. Lielvalstis pastāvīgi cenšas nodibināt savā starpā līdzsvaru, tas ir, katra lielvalsts cenšas iegūt tādu stāvokli, lai nebūtu otras tādas lielvalsts, kura militārā ziņā būtu daudz stiprāka par viņu. Ja divas lielvalstis ir noslēgušas savienību un tādā kārtā ieguvušas dominējošo stāvokli, tad citas lielvalstis lūko noslēgt otru savienību, lai iegūtu līdzsvaru pret pirmo.

Lai gan mazo valstu armijas ir skaitliski mazas samērā ar mūslaiku lielvalstu armijām, bet viņas tomēr uz svara kausa ko nebūt sver. Tādēļ, jo lielāka un stiprāka būs mazās valsts armija, jo izdevīgāku tā varēs iegūt sabiedroto starp lielvalstīm. Lielvalstu politiskās kombinācijās mazo valstu armijas spēlē lielu lomu. Serbija un Melnkalne bija Krievijas avangards Balkānu pussalā: tas bija avangards Pētera Lielā testamenta izpildīšanai, t. i., Konstantinopoles iegūšanai, tas bija avangards karā ar Austriju.

Serbija un Melnkalne pēdējo lomu arī ļoti sekmīgi izpildīja. Beļģijas armija bija Francijas avangards Francijas kreisajā flangā pret nenocietināto Francijas robežu, un arī Beļģijas armija spīdoši izpildīja šo lomu: ja nebūtu Beļģijas armijas, tad, kā pēc kara gaitas var spriest, jau 1914. gadā Parīze būtu ieņemta no vāciem. Lielvalstis uzņemas aizsargāt mazo valsti, ja pēdējā uzņemsies arī no savas puses aizsargāt šo lielvalsti un būs to spējīga izdarīt, – bet priekš tam mums ir vajadzīga armija. Tas ir mazo valstu karaspēka otrais uzdevums.

Pielaidīsim tādu gadījumu, ka Latvijai, vai nu ņemot vienu pašu, vai ņemot sabiedrībā to ar citām Baltijas valstīm, nav neviena aizstāvja un sarga starp lielvalstīm un Latvijai pilnīgi jāpaļaujas vienīgi uz pašas spēkiem (vai tikai uz savienoto Baltijas valstu spēkiem). Latvijai sāk mākties virsū kāds no lielajiem kaimiņiem. Zināms, iesākumā notiktu diplomātiskas sarunas, kuras pieņemtu arvien asāku un asāku formu, līdz pārietu draudos un pēc tam tiešā uzbrukumā. Stāvoklis taptu draudošs, Latvijas valdība meklētu un lūgtu palīdzību no citām lielvalstīm.

Gandrīz noteikti var sacīt, ka atradīsies kāda nebūt no lielvalstīm, kuras politikas virziens ies pilnīgi pret uzbrūkošās lielvalsts politiku, un tādēļ šī lielvalsts gribēs nākt Latvijai palīgā, bet, pirmkārt, viņa nezinās, kā izturas citas lielvalstis, un, otrkārt, viņai būs vajadzīgs sagatavoties, bet tas prasīs diezgan ilgu laiku. Ja nu Latvijai pašai armijas nebūtu, tad pa šo laiku Latvija varētu tikt jau iekarota; pasaules diplomāti būs nostādīti jau notikuša fakta priekšā, tādēļ iejaukšanās šinī konfliktā jau būs daudz grūtāka. Bez tam katrs, zināms, palīdzēs tam, kas arī pats ko nebūt dara, nekā tam, kurš pats neko nedara.

Ja šinī gadījumā Latvijai būs armija, tad zināmu laiku, vismaz tik ilgi, kamēr pienāks palīdzība no lielvalsts, arī maza armija ir spējīga aizturēt pat lielvalsts uzbrukumu; ja Latvija būs savienībā ar citām Baltijas valstīm, tad karš jau pieņemtu tik nopietnu raksturu, ka kāda nebūt cita lielvalsts, bez šaubām, iejauksies šinī karā un par labu Baltijas valstīm. Šis ir mazo valstu karaspēka trešais uzdevums.

Sabiedrībā valda doma, ka Latvija varētu tik atzīta par neitrālu valsti; tad lielvalstis, kuras garantētu šo neitralitāti, uzņemtos arī Latvijas aizsardzību. Neitralitātes atzīšana nav viegli sasniedzama. Iepriekš ir vajadzīgs šo neitralitāti pierādīt ar valsts dzīvi, tas ir, būt patiesi neitrālam, bez izņēmuma pret visām citām valstīm un visas valsts dzīves nozarēs; nezinu, vai tas šimbrīžam ir iespējams. Tas ir vajadzīgs, ka neitralitāti atzītu visi kaimiņi: ko palīdzēs, ja Francija un Anglija atzīs Latviju par neitrālu valsti, bet Krievija, Vācija un Polija neatzīs?

Bet galvenais ir tas, ka neitralitāte nebūt neatsvabina valsti no karaspēka uzturēšanas. Tās valstis, kuras garantē neitralitāti, arī prasa, lai neitralitāti valsts aizsargātu ar visiem spēkiem. Ne velti visniecīgākā neitrālā valsts – Šveice – pārmet Beļģijai, ka pēdējā nav mācējusi un gribējusi aizsargāt savu neitralitāti, ka pirms kara tā nav izturējusies neitrāli un tās armija ir bijusi par mazu: ja Beļģijai būtu bijusi tik stipra armija kā Šveicei, tad Vācija nebūtu iedrošinājusies vai, pareizāk sakot, Vācijai nebūtu bijis izdevīgi vest uzbrukumu caur Beļģiju. Tātad arī šinī gadījumā mazām valstīm karaspēks ir vajadzīgs.

Kas attiecas uz mūžīgo mieru sakarā ar Tautu Līgu, tad, kā jau minēju, vēl līdz šim Tautu Līga neatsvabina nevienu savu biedru no karaspēka uzturēšanas. Izejot no visa augšminētā un ņemot vērā to, ka pasaules politikā notiek pastāvīgas maiņas un spēku pārgrupēšanās, ir jānāk pie slēdziena, ka arī priekš mazajām valstīm armija ir vienīgais līdzeklis viņu neatkarības un patstāvības nodrošināšanai.

***

Piezīmes valsts apsardzes jautājumos

Šimbrīžam Latvija atrodas miera stāvoklī ar visiem saviem kaimiņiem. Man tomēr liekas, ka šis ir tikai pagaidu miera stāvoklis. Kā nokārtosies lietas austrumos, to neviens nevar paredzēt. Tāpēc arī nav pareģojams, kā izturēsies pret mums austrumi savā pārveidošanas laikā un pastāvīgā formā, jo tāda drīz rastos. Bet tas, vai uz mūsu austrumu robežām būs karš vai miers, atkarājas no mūsu spēka: stipros neviens neaizskar un ar vāju nerēķinās. Tas attiecināms sevišķi uz mūsu laiku.

Es redzu jau kārtējus smaidām; viņi domā, ka es vēlētos visu Latviju redzēt ar plinti rokā gluži kā izgājušā ziemā, jo tāds stāvoklis Latvijai varot būt ekonomiski bīstamāks, nekā ārēja ienaidnieka uzbrukums.

Nē, pirmkārt, es nebūt nedomāju, ka visus tēvijas dēlus nāktos turēt armijā; man ne prātā nenāk, ka Latvijai būtu jānes ārkārtīgi izdevumi armijas uzturēšanai. Es gribētu tikai norādīt, ka uz nākotni nevar skatīties pārāk rožaini, – mums jābūt nomodā. Otrkārt, es gribu pievest še dažus datus par bruņoto spēku lielumu un viņu uzturēšanu dažās valstīs pirms lielā kara.

Sabiedrībā valda ieskats, ka vismilitārākā valsts pasaulē pirms lielā kara būtu bijusi Vācija un, neskatoties uz savu militārismu, viņa karu pazaudējusi: tātad militārisms nav Vāciju glābis, bet gan novedis postā. Šīs domas ir nepareizas. Gluži otrādi: ja Vācija būtu bijusi tikpat militāri stipra kā viņas kaimiņiene Francija, tad gan, šķiet, jau 1914. gadā Parīze būtu ieņemta, un 1915. gadā viņa karu pabeigtu kā uzvarētāja.

Pirms kara pastāvīgo armiju lielums bija šāds: Vācija – 761 000; Francija – 883 000, no kuriem 85 000 arābu, marokāņu un nēģeru. Tātad Francija, kurā iedzīvotāju bija par 1/8 daļu mazāk nekā Vācijā, miera laikā armiju uzturēja lielāku nekā Vācija. Vācijas miera laika armijā atradās 1,2% no visiem viņas iedzīvotājiem, turpretim Francijas armijā – 2,1%. Kara dienestā apmācīto skaits Vācijā priekš pirmās mobilizācijas bija 2 772 000, Francijā – 3 123 000. Neapmācīto skaits, kuri pēc sava vecuma un veselības stāvokļa varētu tikt mobilizēti, Vācijā palika 775 000, Francijai tikai 87 000.

Tātad, ja pirms kara Vācija būtu bijusi tikpat militāriska kā Francija, tad Vācijā 1914. gadā armijas rezerve sniegtos līdz 650 000, kuru pārvestu uz savu labo spārnu četru nejauši iztrūkstošo korpusu vietā (viens pie Mobežas cietokšņa, viens pie Antverpenes, divi ceļā uz Austrumprūsiju pret Kenenkamisu), un vācu labajam spārnam ne tikvien nebūtu jāatkāpjas, bet viņš ietu uzbrukumā un dotu pat izšķirošu kauju. Parīze tiktu ieņemta, un Francija ja ne 1914. gadā, tad 1915. gadā būtu pilnīgi uzva­rēta. Tātad Francija tikai ar savu milzīgo kara gatavību miera laikā izglāba savu stāvokli un iznāca no kara kā uzvarētāja.

Pievestie skaitļi, savukārt, rāda, cik liela var būt miera laika armija samērā ar iedzīvotāju skaitu. Latvijai gan nebūtu vajadzības uzkraut tik smagu nastu, kādu nes Francija, uzturot 2,1% no visiem iedzīvotājiem miera laika armijā, tomēr arī Latvija nedrīkst savu bruņoto spēku samazināt zemāk par 1% no iedzīvotāju skaita. Latvijas armijas organizācijai, kara spēka vienību uzturēšanai kara dienestam vajadzētu dot priekš mūsu pastāvīgās armijas 1,1% līdz 1,2% no iedzīvotāju skaita, t. i., gandrīz Vācijas normu.

Kas attiecas uz izdevumiem priekš armijas uzturēšanas, tad Vācijā uz katru iedzīvotāju pirms kara iznāca 10 rubļu, Francijā – 16,5 rubļi. Zināms, pirmskara normas tagad nav piemērojamas, un daudzmaz viņas var tikt piemērotas, rēķinot zeltā. Šie izdevumi stāv ciešā sakarā ar valsts bagātību, un nabadzīgai Latvijai nebūt nav vajadzības uzturēt tik lepnu un dārgu armiju kā bagātai Francijai.

Ja valstij un tautai jāaizstāv tiesības ar spēku, tad viņai arī jāizlieto viss spēks, bet ne tikai daļas no tā; jo katra daļa atsevišķi var tikt viegli sasista, kamēr viss spēks būtu devis uzvaru. Francija uzreiz izlietoja visus spēkus, tāpēc arī palika uzvarētāja. Mūsu ma­zajai tautai tas sevišķi jāņem vērā. Lielā Krievija sāka karu tikai ar vienu daļu no saviem spēkiem, bet viņai arī bija milzu teritorija. Mūsu teritorija turpretim ir visai šaura, un, ja mēs neizturēsim pirmo uzbrukumu, tad mēs būsim arī iekaroti.

Ja Francijas kultūra un rūpniecība necieta no tā, ka visi vīrieši, sasnieguši 20 gadus, bez izņēmuma izpildīja kara dienestu, tad, es domāju, arī Latvijai tas ir izvedams dzīvē. Tagad vairs nekaro valdības, bet tautas, un karš izšķir tautu likteņus, tāpēc arī visai tautai bez izņēmuma jānes apsardzības dienests kā personīgi, tā materiāli. Izņēmumu še nedrīkst būt, jo ikviens izņēmums būs netaisns attiecībā uz tiem, kas nes šos pienā­kumus. Krievijā bija dažādu veidu atvieglinājumi un privilēģijas, bet kāpēc tās piešķirt vienam uz otra rēķina?

Ņemsim kā piemēru atvieglinājumus pēc ģimenes stāvokļa, kur tēva darba spējība tiek aprēķināta līdz 60. mūža gadam: vai tad tirgoņi, ārsti, advokāti, kas sasnieguši 60 gadus, pelna mazāk nekā šī paša aroda strādnieki 55 gadu vecumā? Tālāk ņemsim strādniekus 59 un 60 gadus vecus. Vai nebūs daudz gadījumu, kur 59 gadus veca strādnieka veselības stāvoklis un darba spējas būs zemākas nekā 60 gadus vecam strādniekam? Ļoti bieži mēdz būt gadījumi, kur likumīgu atvieglinājumu saņēmušie atrodas labākos apstākļos nekā tie, kuriem likums nedod nekādus atvieglinājumus.

Tādēļ, man šķiet, būtu ļoti pareizi darīts, ja Latvija ņemtu paraugu no Francijas un nosacītu, ka apsardzības dienests pildāms visiem vienlīdzīgi un bez izņēmumiem. No apsardzības dienesta varētu tikt atsvabināti vienīgi kropļi, kas fiziska darba nespējīgi; turpretim cilvēki ar dažādiem miesas trūkumiem var nest apsardzības dienestu aizmugures iestādēs – darbnīcās, noliktavās, štatos utt.

Ar to būtu panākta taisnīga vienlīdzība un līdz ar to iespēja vajadzības gadījumos izmantot vislielāko tautas spēku savu tiesību aizstāvēšanā.

Piedzīvojumi rāda, ka miera laikā dienesta ilgums jāpieņem uz divi gadi. Jāatzīmē tomēr, ka Francija 1913. gadā pārgāja no divu gadu miera laika dienesta uz trim gadiem. Divu gadu ilgs dienests priekš Latvijas armijas nebūs grūts, jo Latvijas mazajā platībā ikviens kareivis varēs viegli izmantot atvaļinājumus; ja vēl ieved atvaļinājumus par labu dienesta pienākumu zināšanu un centību, tad šie atvaļinājumi varēs būt diezgan bieži. Divi gadi jānodienē visiem tiem, kuriem mobilizācijas gadījumā jāpapildina miera laikā pastāvošās karaspēka daļas.

Iesaucamo gadu Latvijā iznāks vairāk, tāpēc mobilizācijas gadījumā radīsies atlikums, kas, ievietots papildu bataljonos, kādas nedēļas varēs vēl apmācīties, lai pēc tam papildinātu aktīvo karaspēku samērā ar viņa zaudējumiem no slimiem, ievainotiem un kritušajiem. Tā tautas daļa, kas nozīmēta uz papildu bataljo­niem, var būt mazāk apmācīta: no vecākiem gadiem, kuru apmācība novecojusies, un arī tiem jaunākiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nav nodienējuši pilnus divus gadus. Šī pēdējā kategorija var rasties Latvijā tikai pēc ilgāka laika; šimbrīžam priekšrocība viscaur jādod kara dalībniekiem.

Uz valsts apsardzības jautājumu ir jāskatās nopietni, jo tas ir Latvijas dzīvības un nāves jautājums. Mēs nedrīkstam aizmirst pēdējos gadus.