Pirmkārt, mediķa darbs nav pietiekami novērtēts. Par nepiedodami zemu atalgojumu mediķi veic ārkārtīgi nozīmīgu misiju – ik dienas tiek glābtas cilvēku dzīvības, tiek atgriezti pilnvērtīgā dzīvē ļaudis, kas cietuši no smagām slimībām vai guvuši ievainojumus, un ne mazāk svarīgi, ka mediķi ar iejūtību atvieglo slimnieku un arī viņu tuvinieku ciešanas un modina jaunas cerības.

Otrkārt, mediķi ir pelnījuši īpašu pateicību par viņu pašaizliedzību. Sevišķi tas izpaudās Covid-19 pandēmijas laikā, pakļaujot sevi inficēšanās briesmām un bieži vien bez atpūtas strādājot dienu un nakti. Šāda pateicība dotu jaunu iedvesmu un motivāciju turpināt mediķa darbu tiem, kas ir vīlušies un nonākuši tuvu izdegšanai. Saskaņā ar cilvēktiesību organizācijas “Amnesty International” rīcībā esošajiem datiem, vismaz 7000 medicīnas darbinieku visā pasaulē miruši no inficēšanās ar Covid-19. Domājams, ka reālais cietušo mediķu skaits varētu būt lielāks.

Treškārt, mediķa misijas aktualizēšana palīdzētu mazināt agresiju, kāda šad un tad parādās mūsu sabiedrībā pret medicīnas darbiniekiem.

Mediķa darbs patiesi ir misija, un to spilgti apliecina daudzi mūsu mediķi. Piemēram, medicīnas māsa Sarmīte Cīrule, kas kopš 2022. gada septembra ir Ukrainā un pilda brīvprātīgo aizstāvju bataljona “Karpatska Sič” galvenās mediķes uzdevumus. Par šo misiju kādā intervijā viņa saka: “Man tā nav tikai medicīna, bet arī vēsturisks aspekts un arī ticības, sirdsapziņas jautājums. Un īpaši tas, ka tiek spridzinātas arī slimnīcas, nogalināti pacienti, ārsti, māsiņas…Tad, kad es redzu, ka šodien 25 gadus vecas meitenes, paramediķes Ukrainā tiek nogalinātas, tur mana sirds… Man bija nemiers, kamēr es atradu vietu, kur varu kalpot… Es neglābju pasauli, bet es varu glābt konkrētu cilvēku, kas ir manās rokās.”