Oktobra beigās ar humānās palīdzības kravu apmeklēju Ukrainas Izglītības fondu Bilacerkvā. Fonds nodarbojas ar visādu veidu atbalstu karā cietušajiem bērniem, tādiem, kas palikuši bez vecākiem, un arī tām daudzbērnu ģimenēm, kas dzīvo kara apdraudētākajās vietās, piemēram, Hersonā, Donbasā un citur. Finansiālo atbalstu viņi saņem gan no vietējiem, gan ārvalstu donoriem.Pēdējā laikā no ārvalstīm palīdzība turpina pienākt, bet vietējais atbalsts pamazām sāk zust.
Kā paskaidroja viens no fonda pārstāvjiem, daudzi ļaudis Ukrainā pieraduši pie kara stāvokļa kā pie normalitātes un īsti vairs nesaprot, kāpēc viņiem būtu jāziedo. Jo tālāk no kara zonas, jo šī sajūta kļūst stiprāka, pat tad, ja ik dienas pār viņu galvām lido krievu izšautās raķetes un droni, šur tur sagraujot kādu ēku, nogalinot kādu cilvēku un atstājot lielu postažu. Pat dzirdot trauksmes sirēnas, kas aicina meklēt patvērumu, vairums uz tām vairs nereaģē un turpina savas ierastās dienas gaitas, cerot uz to, ka uzbrukums tiks atsists vai ka izšautās raķetes kritīs kaut kur tālāk prom no viņu atrašanās vietas.
Cik dažādi ir cilvēki, tik dažādi ir arī stāsti par piedzīvoto šajā karā un arī par savu attieksmi pret notiekošo valstī. Kādas lielas firmas īpašnieks, uzņēmējs Aleksandrs, ir ļoti skeptisks par Ukrainas spējām uzvarēt. Viņa firma esot tuvu bankrotam, jo vairums kvalificēto strādnieku mobilizēti armijai. Viņaprāt, šāds solis ir neapdomīgs – iesauktie vīri nevar būt efektīvi karotāji, jo ne viņiem ir militārā pieredze, nedz arī viņi saņem pienācīgu bruņojumu, tajā pašā laikā ar to tiek grauta Ukrainas ekonomika, kas vairs nespēj sniegt vajadzīgo atbalstu armijai.
Sabiedrībā valda liela vilšanās par Rietumu sabiedroto rīcību – vārdos aizvien tiek apliecināts atbalsts Ukrainai tās cīņā pret krievu okupantiem, bet realitātē karavīriem frontē joprojām pietrūkst munīcijas, trūkst arī vajadzīgās kara tehnikas, kas nepieciešama kaujās. Īpaši kaitinošs esot aizliegums lietot NATO tālās darbības raķetes pret militārajiem mērķiem Krievijas teritorijā. Ja tas tā turpināsies, pēc uzņēmēja Aleksandra domām, Ukraina nespēs pret uzbrucējiem noturēties ilgāk par pusgadu.
Ar šādu pesimistisku noskaņojumu sastapos arī Luckas pilsētā, kur daudzi jaunieši, lai nebūtu jādodas uz fronti, aizbēguši no Ukrainas. Sākotnējais patriotisms un vēlēšanās pievienoties bruņotajiem spēkiem jaunatnes vidū noplacis. Par to lielā mērā gādājuši dažādie korupcijas skandāli, kad negodīgi ierēdņi izmantojuši kara apstākļus, lai iedzīvotos. Par pesimismu ukraiņu vidū gādā arī Rietumu atturība sniegt pietiekami efektīvu militāro palīdzību, ko ļaudis Ukrainā uztver kā rietumnieku gļēvumu un padošanos Krievijas draudu priekšā.
Tomēr nav tā, ka Ukrainā visi būtu zaudējuši patriotismu un cerības uz uzvaru šajā karā. Ukrainas Izglītības fonda mītnē satiku fonda brīvprātīgo līdzstrādnieku, 23 gadus veco Vladimiru, kurš šajās dienās brīvprātīgi dosies uz fronti. Viņš ir uzņemts slavenajā “Azov” brigādē. Par savu izvēli Vladimirs teica: “Es neeju karot par valdību, es neeju nogalināt krievus, es eju aizsargāt savu zemi. Esmu vesels, un man nav neviena argumenta, lai es to nedarītu.”
Arī šādu cilvēku Ukrainā vēl ir daudz, viņu dēļ arī mēs ziedojam gan savu laiku, gan līdzekļus, lai palīdzētu. Un pretī mēs saņemam neviltotu mīlestību. Ukrainā kā nekur citur mēs varam piedzīvot lepnumu par to, ka esam latvieši. Mūs pazīst un mūs ciena par to, ko esam darījuši un joprojām darām Ukrainas brīvības labā. Lai Dievs dod, ka šī draudzība turpinās, pieņemas spēkā un nākotnē nes labus augļus gan Ukrainai, gan arī mums.
