Viesos pazīstamais TV komentētājs, Zemessardzes majors Jānis Slaidiņš, kara šausmas pārdzīvojusī ukrainiete Marija Čeh, latviešu cīnītājs Ukrainā Aldis Lukša, NBS veterāns majors Gunārs Rusiņš, Ogres novada līderis Egils Helmanis, kas personīgi organizējis, vadījis vairākus palīdzības konvojus ar nozīmīgu, vērtīgu palīdzību Ukrainai. Joprojām ceļa jūtīs uz smago kara ciešanu zemi.
Egilu Helmani še uztver kā savējo un Ogres pašvaldības novada domes priekšsēdētāju daudzi vienkārši uzrunā vārdā, kuram klāt nedz skan, nedz mana lišķīgās familiaritātes nelāgos smīnus: ja darbos esam kā brāļi, uz skatuves nav jāspēlē salkana etiķete. Kinozālē visādi ērti, sākumā pavēsi, bet uz milzu ekrāna redzams labi, dzirdams skaidri – ne par klusu, ne par skaļu. Jo filmas kadri drūmi, satriecoši, prātam neaptverami, bet prātu urdoši, neskaitāmus papildu jautājumus raisoši, atbildami, prātā paturami, neatbildami un arī apsūdzoši.
Tikšanās laikā skatāmies Egila Helmaņa uzņemto filmu par piedzīvoto, pārdzīvoto Ukrainā – piefrontes ierakumu laukos, raķešu triecienos grūstošās pilsētu ielās, īpaši Černihivā, kas mūsējā Ogres sadraudzības pilsēta. Ņemot vērā Ukrainā notiekošo karadarbību, kopš 2022. gada februāra Ogres novada pašvaldība sniedz plaša mēroga atbalstu Ukrainai, tajā skaitā Černihivai. Notikušas arī vairākas abu pušu tikšanās. Ogri apmeklēja Černihivas pilsētas padomes pārstāvji, piedaloties Latvijas Pašvaldību savienības rīkotajā seminārā «Ceļā uz Ukrainas atjaunošanu. Kad siena pārvēršas par vārtiem…», vēlāk tikšanās ar Tarasa Ševčenko Nacionālās universitātes «Černihivas koledžas» delegāciju. Uz Ukrainu, tostarp Černihivu, vairākkārt devies domes priekšsēdētājs Egils Helmanis ar kolēģiem domes deputātiem, citiem brīvprātīgajiem, nogādājot ukraiņu karavīriem automašīnas, pārtiku, termoveļu, siltas drēbes un citas mantas, ko iestādes, uzņēmumi un iedzīvotāji ziedojuši Ogres novada pašvaldības organizētajās atbalsta akcijās. Palīdzības sniegšana Ukrainai turpinās – Ogres novada pašvaldības pārstāvji vairākkārt apmeklējuši Ukrainu, lai tās aizstāvjiem nogādātu pašvaldības, SIA «Ogres rajona slimnīca», uzņēmēju un novada iedzīvotāju sarūpētos transportlīdzekļus, ģeneratorus, apģērbu, apavus, ierakumu sveces un pārtikas produktus. Nupat atkal jau ceļā 17 automašīnu kolonna Egila Helmaņa vadībā, kuru ziedos Ukrainai. Pašvaldības pārstāvji nesen piedalījušies starptautiskajā pilsētu un reģionu samitā «Partnerība uzvarai» Kijivā, ko organizēja Ukrainas prezidenta birojs un Vietējo un reģionālo pašvaldību kongress. Černihivas pārstāvjiem apmeklējot Ogres pilsētas svētkus, tika parakstīts memorands starp Ogres novada pašvaldību un Černihivas apgabalu par savstarpēju pieredzes apmaiņu un dažādu veidu atbalstu bruņotās agresijas skartajai Ukrainai.
Egila Helmaņa uzņemtajā video pilsētas mēra Vladislava Atrošenko uzruna it kā mierīga, bet pārliecinoša, stingrā stājā un pārliecībā izsaka pateicību Ogres ļaudīm, apliecina drosmi un nelokāmību: «Esmu ļoti pateicīgs Ogres mēram par to, ka viņš atbraucis. Esmu pat vairāk pateicīgs viņam tieši par viņa ierašanos, uzmanību, līdzi jušanu nekā par viņa atvesto palīdzību, lai gan, protams, liels paldies par to. Vēlos, lai Jūs saprastu, ka Krievijas armija veic kara noziegumus Ukrainā, pilnīgi apzināti nogalinot mierīgos iedzīvotājus. Video uzņemts 40–50 metru no Černihivas pilsētas padomes – vēsturiskas ēkas, bijušās Zemes bankas. Manas nostājas dēļ par to, ka mēs neatdosim pilsētu un nepadosimies, krievi atsūtīja divas raķetes uz 1300 gadu vecās pilsētas vēsturisko centru, skaidri saprotot, ka ies bojā cilvēki. Galveno triecienu uzņēma 100 metru no pilsētas padomes ēkas izvietotā bērnu zobārstniecības poliklīnika, kas tagad ir iznīcināta, tāpat kā apkārt esošie nami, kā arī pilsētas padomes ēkai otrā pusē esošais kinoteātris. Šis ir pats pilsētas centrs – laukums ar administrācijas ēku, prokuratūru, Nacionālo banku. Gaišā dienas laikā lidotāji no maza augstuma, skaidri visu redzot, ar smago artilēriju bombardē dzīvojamos rajonus. Vienā bombardēšanā vien bojā gāja 50 cilvēku – tas notika lidotāja Krasnojarceva uzlidojumā, kura lidmašīna vēlāk tika notriekta, viņš pats tika arestēts un sniedza liecības.
Ļoti svarīgi, lai Jūs saprastu – ja Ukraina ātri zaudētu šo karu un mēs nepretotos, nav nekādu garantiju, ka nākamās nebūtu Baltijas valstis. Pasaules drošības sistēmā ir ļoti svarīgi jautājumi, kas vēl jāanalizē, jo neviens neatrodas drošībā. Ja kāda kodolvalsts izmantos kodolieročus un veiks agresiju pret Baltiju, Poliju, Ukrainu vai jebkuru citu valsti, pārējās baidīsies un uzskatīs, ka varēs vienoties par to, ka tā būs pēdējā valsts. Tomēr es personīgi kā ukrainis vēlētos, lai mēs izdarītu secinājumus, attīstītu valstis un lai valstīm būtu spēcīgi aizsardzības ieroči. Tā būs labāka drošības garantija nekā jebkuras vienošanās. Vēlējums Jums, lai Jūs attīstītu savu valsti, radītu bērnus, lai iedzīvotāju skaits nevis samazinātos, bet augtu, lai augtu ekonomika, lai jūs domātu par savu aizsardzību paši. NATO un 5. pants – tas ir ļoti labi, bet pašiem savi ieroči, spēja pašiem sevi aizsargāt ir pats svarīgākais.»
Kara baisajā realitātē
Filmas kadri šķietami sirreāli. Liekas, ka tā varētu būt kāda drūma mākslas filma par karu, bet tā ir baisa īstenība: šāviņu apdullinoši bliezieni īsti, izmisuma kliedzieni šaušalīgi un reāli, nāves īstas un asinis dzīvas. Kara speciālisti skaidro par karavīru uzdevumiem, pašvaldības darbinieki par savām funkcijām, kur cita starpā ukraiņi vairākkārt uzsver, ka jāzina, jāprot nošķirt kara noslēpumus no pašvaldības specifiskām darbībām un informācijām. Militāristi akcentē, jo mazāks cilvēku loks apgādāts ar slepeniem datiem, jo mazāka iespēja, nonākot ienaidnieka gūstā, tos atklāt šantāžas, iebiedēšanas, spīdzināšanas metodēm. Skan baisi, bet saprotami, ka nežēlīgas spīdzināšanas iespaidā cilvēks neiztur, gatavs atzīties, uzņemties jebkuru vainu, nodot jebkuru informāciju. Jo mazāk slepenas informācijas kāda rīcībā, jo mazāka iespēja izpļāpāties. Atvainojiet par šiem – it kā ciniskiem – vārdiem, bet kara likumi ir nežēlīgi.
Sirreāli, bet īsti. Svaiga koka dēļu nekrāsoti, nelakoti zārki. Daudz zārku. Pašvaldības uzņēmumi strādā dienu un nakti. Šāviņiem svilpjot, lādiņiem sprāgstot, ekskavatori rūpīgi rok tranšejas, tajās, cik nu cilvēcīgi, saudzīgi iespējams, gulda zārku pie zārka, daudz zārku ar daudziem nevainīgiem, ar Kremļa fašisma nogalinātajiem – gan ukraiņiem, gan atbrīvotajiem krieviem… Masveida apbedījumi nevis ar viņsaulē dabiskā gaitā aizgājušiem, bet ar turp brutāli, zvēriski aizraidītiem cilvēkiem bez izšķirības – vai sirmgalvis, sieviete, bērns, māte, vai bērniņš vēl mātes miesās kopā ar māti. Noziegumiem nav iespējams nodefinēt apsūdzības pakāpi. Ukraiņu jaunā puiša šaušalīgo stāstu par spīdzināšanas mokām ekrānā cilvēkam ar jūtīgākiem nerviem labāk neklausīties: arī stipras dabas vīriem rokas neviļus sažņaudzas dūrēs, pleci nodreb, bet nepakļāvīga asara paslepus notraušama no vaiga. Bet viņš izturējis, lūzumus sadziedējis, ārstēšanu, rehabilitāciju izgājis, atkal ierindā un gatavs doties uz fronti, cīnīties par Ukrainu un mums.
Ar atmiņām sadzīvot, tikt pāri un atgriezties
Ar atmiņām dalās ukraiņu cīnītāja Marija Čeh, jā, jā, uzvārds tik īss. Viņas militārais segvārds – Gerda, kā viņu joprojām sauc cīņu biedri, draugi. Segvārds bija jāizvēlas pašai, un sirdij tuvais vārds patapināts no bērnu dienu mīļās pasakas «Sniega karaliene», kur mazais cilvēkbērns Gerda glāba savu draugu Kaju, atsvabinot viņu no ļaunās Sniega karalienes soda, atkausējot Kaja sasaldēto sirdi. Glābjot un izglābjot. Gerda bija leģendārā militārā bataljona «Azov» cīnītāja, kas darbojās svarīgas informācijas apmaiņas laukā. Mariupolē «Azovstaļ» rūpnīcas šturmēšanas laikā Gerda krita krievu gūstā, no kura atbrīvojās pēc vairākiem mēnešiem kara gūstekņu apmaiņas laikā, kurā pret trim augstas klases krievu lidotājiem brīvību ieguva 45 «Azov» cīnītāji: lidotāji krieviem bija vajadzīgi kā ēst, tāpēc savādā apmaiņas proporcija. Vajadzīgi vienam mērķim – Ukrainas iznīcībai, bet Ukraina glāba savus cilvēkus, nešķirojot pēc nozīmības. Gerda daudz cietusi gan fiziski, gan psiholoģiski. Rehabilitācija neatjauno visu. Trauslā meitene palūdz izslēgt spožos prožektorus, kas spīd acīs, jo tas sens čekistu pratināšanas paņēmiens, ilgstoši apžilbinot cilvēka acis. Viņa negribot nosaka, ka sita daudz un daudzi: maiss galvā, un pēc vājākiem sitieniem bija jūtams, ka sit arī sievietes. Neciešamās sāpēs mēģinājusi domāt par dzīves gaišākajiem mirkļiem, brīžam prātā iešāvies, ka nāve nav nemaz tik slikta, tā atbrīvo no mokām. Gerda izturēja. Bez rehabilitācijas Latvijā diez vai tas izdotos. Viņa atkal ir ierindā un gatava darīt visu Ukrainas, Latvijas labā.
Lēnām, bet enerģiski kājās pieceļas mūsu latvietis Alvis Lukša: savainotā kāja vēl stīva, uz brūcēm, rētām vēl šuves. Jaunais, staltais puisis no Krāslavas, apbrīnojami mierīgs, drusku kautrīgs, bet arī ar slēptu smaidu, humoru sevī. Dzīvojis Kijivā, karam sākoties, dienējis vairākos apgabalos. Nekādu īpašu militāro prasmju nav bijis, bet lieti noderējušas nodarbības, kur mācījies par miesassargu. Apiešanās ar NATO ieročiem, vecajiem «kalašņikoviem» nekādas pūles nesagādājusi. Frontē smagi ievainots, ārstējies Ukrainā, atgriezies Latvijā, turpinājis dziedniecību, bijis arī Vaivaros, piebilstot, ka nekad vairs nebūs tāds, kāds bijis – fiziskās brūces smagas, garīgās tāpat. Kad Alvim pajautā, kā ticis galā ar to, ka jāšauj uz cilvēkiem, atbild ar kara loģiku. «Pirmkārt, miera laikā taču nešaudāmies, kur nu vēl uz cilvēku. Otrkārt, karā jāšauj uz ienaidnieku, kas pēc tā, ko jau izdarījis, nav cilvēks. Treškārt, karā ir tā: vai nu tu, vai tevi. Visbeidzot – kaujas lauks nav mākslas filma, kur tevī skatās pārmetošas morāles acis, tur pavīd tikai siluets, ko jāpaspēj noķert uz «grauda». Alvis pēc ievainojumu izārstēšanas dosies atpakaļ uz fronti Ukrainā! Viņš citādi nevar. Viena no drošām garīgās veselības pazīmēm ir jaunā karavīra humora izjūta, kas pēc visa pārciestā, pārdzīvotā vēl tik dzīva. Slimnīcā pie ievainotā atnākusi psiholoģe, jauna un skaista meitene, kurai jānovērtē karavīra morālais gars. Uz jautājumu, vai viņš vēlētos nogalināt sevi, neminstinoties attrauc, ka nevēlas. «Bet citus?» turpina psiholoģe. Alvis: «Citus? Jā! Atstājiet visu sarakstu!» Meitene priecīgi pasmaidījusi: «Ja jau ar humoru viss kārtībā, tad ar jums viss kārtībā! Ja kas, esmu atrodama trešajā stāvā.»
Majors Jānis Slaidiņš vienkāršā un saprotamā valodā pārliecina, ka modriem jābūt, bet sevi uztraukt, tracināt ar briesmām no katra stūra, ar iespējamu, pēkšņu kara sākšanos nav prāta lieta. Drošina, ka kaut kas nopietns nevar sākties pēkšņi un uzreiz, ka katra karaspēka aizdomīga kustība novērojama, pamanāma. Tā bija acīs krītoša jau labu laiku pirms kara, tikai neviens neticēja, ka uzbrukums būs. Gudram jāmācās no citu kļūdām, muļķis nemācās pat no savējām. Jānis Slaidiņš nevairās no kritikas, arī no tā, ka nepabeigtā žoga caurums ir Baltijas kauna traips, kura aizlāpīšana joprojām gausa, un tā vaina meklējama mūsu pusē.
Silda palīdzība, cilvēciskas attiecības
Alvis aizkustinoši stāsta par latviešu palīdzības noderību frontē. Sirdi piesien jebkura pārtika, kas aukstā laikā sniedz ne vien sāta sajūtu, bet arī silda, jo asinis pa dzīslām plūst straujāk. It īpaši kāri esam uz latvju konserviem no medījumu gaļas. Arī ierakumu sveces sasilda. Sasilda viss, kaut tik retais, bet tieši tāpēc ļoti mājīgais. Īpašs stāsts par rakstainajiem, biezajiem zeķu pāriem: «Kad paņem rokās, pieliec pie vaiga, pasmaržo – uzvēdī kaut kas no mājām. Dodoties kaujas uzdevumā, šīs jaukās, mīļās zeķītes kājās nevelkam, bet, kad esam atgriezušies un uzdevumu izpildījuši, veicīgi sastīvējam kājās, un tad tik silti kļūst pēdām un sirdij arī. Paldies, jums mīļie!»
Vairāk nekā trīs stundas paskrējušas nemanot un sirds siltumā. Pašvaldības pagasta pārvaldes vadītāja Inga Elme sirsnīgi pateicas visiem. Katram viesim tiek pa dāvanu maisiņam ar veselīgiem un gardiem našķiem. Ziedojumu kaste nemaz tik viegli nav iztukšojama. Vēlāk majors Jānis Slaidiņš atsūtīs Ingai ziņu, ka šajā īsajā laikā ļaudis saziedojuši 2810 eiro – dronu iegādei. TV 24 vēsta, ka Jāņa Slaidiņa nodoms ir rīkot līdzīgas tikšanās visā Latvijā. Uz jautājumu, kāpēc šoreiz tieši Madlienā, virsnieka atbilde kā pēc reglamenta: «Madliena mūs pati atrada!» Bet pirms tam sarunā ar Ogres pašvaldības domes priekšsēdētāju Egilu Helmani, apzvanot tuvākos pagastus, labi iesāktais gatavs turpināties tūliņ un nekavējoties.
