Kālab novembris vienmēr tik pelēks?

Kālab jūra mākoņos tinas, 

Un apartie pakalni miglā

Kā pelēkā lakatā pinas?

No krāsu raibuma spilgtā

Acis lai atpūtu gūtu,

Un sakanbaltsarkanais karogs

Pa gabalu saskatāms būtu.

Ar vārdabrāļiem esam pasmējušies, ka laiks dibināt Trīsdesmitā novembra partiju, kas iekrīt Andru dienā. Bet, ja nopietni, svētajām patriotisma jūtām pilnīgi pietiek ar Lāčplēša dienu 11. novembrī un Latvijas Republikas proklamēšanas dienu 18. novembrī. Protams, būs gājieni ar karogiem, lāpām, būs uguņošanas, izgaismošanas, ugunskuri, dzirkstis un liesmas pleca biedru sirdīs. Tas tā būs, un tas pieder pie lietas. Mani allaž aizkustinājis kāds cilvēkbērna individuāls sīkums kā svēta tradīcija. Pats mēdzu aizbraukt pie saviem mīļajiem – tālo dienu karavīriem Madlienas un Lielvārdes kapos, lai iedegtu svecīti un brīdi paklusētu. Ielīksmojos par katra personīgo attieksmi un māku nosvinēt svētkus sev, savai valstij Latvijai, mūsu zemei – Latvijai! Reiz kolēģei, skolotājai, īstenai latgalietei Ivetai Ratinīkai jautāju, vai patriotisms atkarīgs no karoga lieluma? Viņa attrauca vienkārši: «Nē. Es pie krūtīm lieku savas babas brošu!»