Labi, ja tā var, bet liela daļa ļaužu dzīvo no rokas mutē, spiesti samierināties ar to, kā ir, nevis, kā jābūt. Aprunāties par lauku lietām pēc ilgāka laika iebraucu Lēdmanē pie pagasta pārvaldes vadītāja Dzintara Laganovska: kopš 2002. gada pagasta padomes izpilddirektors, kopš 2009. gada pagasta pārvaldes vadītājs, nu jau var teikt, ka veterāns. Vīrs savos 56 gados stalts, norūdījies, ar varenu krampi augumā, rokas spiedienā un arī uzskatos.

Andris: – Lēdmanē, kā allaž! Skaties, kur gribi: visur jauki: zālājs skaisti nofrizēts, ik stūrītis sakopts un gaumīgs. Arī saskanīgs ēku ansamblis: pagastmāja, tautas nams «Aivas», dievnams ar pieguļošo bruģēto laukumu, kas valsts svētkos, Ziemassvētkos izspīdinās kultūras gaismās, bet ikdienai laba estētikas klātbūtne. Kultūra ir viss – gan Kultūras nams, gan vaga tīrumā, gan sakopta sēta un sasveicināšanās ar pretimnācēju. Te pie Lobes ietekas Ogres upē dzimšanas vieta leģendārā Eduarda Rozenštrauha «Likteņdzirnām». Šai Dievzemītē joprojām rosīga Lēdmanes leģenda – bijušais skolas direktors Romualds Zarembo ar teju 98 gadu nastu uz kamiešiem. Viņa dzeja dzīvo, dzīvas arī Ilzes Kārkliņas dziesmas ar Romualda vārdiem, it īpaši populārā «Aizlūdz par mani, māt!». Bez saules lēktiem, rietiem, upju straumēm, krastiem – arī ļaužu veidota vesela paradīze zemes virsū! Zinām vides dziedniecisko un arī audzinošo efektu. Pagasta centra teritorija liela, darba daudz, un pēdējos gados izdarīts daudz. Kā ar to visu tiec galā? Pateicoties novērošanas kamerām, visa uzraugāmā platība kā uz delnas arī te – Dzintara kabinetā.

Dzintars: – Arvien vairāk pārliecinos, ka iedibinātā digitālā uzraudzība atmaksājas. Pirmkārt, tā disciplinē mani pašu. Otrkārt, tā ir drošības sajūta: jo man neder banālais viltus mierinājums, ka neredzēju un tāpēc neko nezinu. Domājams, ka tas disciplinē arī iedzīvotājus, jo zina, ka kameru fiksējums viegli patinams atpakaļ, negadījums vai tīšs nodarījums labi ieraugāms. Tā nav formāla, bet ir reāla rūpe par drošību, it īpaši par bērnu drošību. Visbeidzot, ja vēlamies pagasta sētās vai savā sētā kārtību, tā arī uzmanāma un nodrošināma. Par zālāju safrizētību un apkārtnes uzpošanu nav jābrīnās. Laikam ritot, arī citos Ogres novada pagastos šajā lietā piestrādāts rūpīgi, un mēs nekādi negribam ar to izcelties. Jā, esam arī dabas un arī Dieva izredzēti, tālab nešķirojam, kur mūsu, kur dievnama teritorija, arī nobruģētais laukums tā vien aicina aplūkot, pastaigāties kā pašu veidotā dabas parkā, ko paši dažkārt nepamanām, bet skaistums uz dvēseli iedarbojas tik un tā.

Andris: – Sen zināma atziņa: kur tīrs, svaigs un akurāti sakopts, tur nepiemēslo, pat konfektes papīriņu nesviež zemē vai, nedod dies, kaut ko sadomās pademolēt: pašiem vien te jādzīvo! Un arī viesiem noder par piemēru. Pasmējos, kad, iekšā nākot, pat īpaši piedomāju par kājslauķi un kādam nolūkam tas domāts. Un tomēr bez uzkopšanas resursiem neiztikt. Pats redzu savā Ķeipenē, kā jau tagad grābj un vienkopus vāc nobirušās rudens lapas, bet, kad palūkojos kokos: līdz kailiem zariem vēl, ak, cik vēl darba pilnas rokas! Pēc tam sniegs, celiņu laukumu lāpstošana līdz pavasarim, un atkal sākas viss no gala.

Dzintars: – Vides uzkopšanas plašais darba lauks mūsu pašu pagasta darbinieku rokās. Neatsverams un visādi atzīstams Ņinas Moskoļenko un Agra Leimaņa ieguldījums. Palīdzīga pleca nolūkā un lai dotu savu artavu darba roku piedāvājumam, sadarbojamies ar Nodarbinātības valsts aģentūru un Probācijas valsts dienestu: cilvēki strādā apzinīgi, neko peļamu nevaru teikt. Saprotams, ka nodrošināšana ar darba rīkiem, pati darbu organizācija mūsu rokās. Ir jau arī ko noņemties, bet viss lietas labā.

Andris: – Saprotams, ka lauku dzīvotspēju notur cilvēki, bet cilvēkus notur ražošana, darba vietas, pieejamie pakalpojumi, bet pats galvenais – piederības sajūta: lielā Tēvzeme sākas mazajā vietā, kur dzimuši, uzauguši, kur senču saknes, kur nākotne ar bērniem, mazbērniem. Kādi faktori vēl, tavuprāt, ir tie, kas palīdz palikt dzimtajā pusē?

Dzintars: – Lēdmaniešus drošina tas, ka esam aplaimoti ar labiem ceļiem. Ja darba nav uz vietas, kas tas ir pa jauno Kokneses–Tīnūžu šoseju? Kādās 25 minūtēs esam Ogrē, nepilnas stundas laikā Rīgā! Un cilvēki brauc uz darbu Ogrē, Pierīgā, Rīgā, lai vakarā atgrieztos mājās, kur piemājas dārziņš, siltumnīca, mauriņš apkopjams un piederības sajūta. Piesaista cilvēciskā vide: te taču paziņas, draugi, te palīdzīga roka, atbalsta plecs gan dienās, gan nedienās. Ja par ražošanu, darba vietām, tad sezonas laikā no aprīļa līdz oktobrim cilvēkiem ne tikai no Lēdmanes, arī kaimiņu pagastiem dažādus darbus piedāvā izklaides parks «Avārijas brigāde». No uzņēmumiem joprojām pamatīga un stabila agrofirma «Lobe» ar specializāciju graudkopībā. Nesen atjaunojām labu pašvaldības ceļu ar ērtu piebraukšanu agrofirmas «Lobe» ražošanas ēkām: ieguldījums lietderīgs un ilgam laikam. Joprojām ražīga SIA «Ezerkauliņi» ar dārzeņu ražošanas plašo dažādību. Izveidojies jauns un enerģisks graudkopības uzņēmums SIA «Kalnsprukas». Stabilu darbošanos notur «Ogres ceplis», kas ražo bruģi, kurināmā granulas.

Uzplaukst ne vien lauksaimniecība. Līdzīgi kā jūsu «Ķeipenes piparkūkas» – Lēdmanē savā attīstībā progresē ražotne «Dailas konditoreja», kas ne vien apmierina vietējos gardumu pircējus, bet ar saviem ražojumiem iekļaujas arī tālāk, piemēram, veikalu tīklā «Sāga». Atzinība katram sīkražotājam – zemkopim, lopkopim, no kuriem kādu izcelt grūti. Cieņu pelnījis ikviens, kas laukos atradis savu vietu, darbu un ar savām rokām nopelna, papildina ģimenes rocību.

Jau gadiem sadarbojamies ar «Zilo krustu», kur ekskursantus joprojām vilina «Trušu karaliste» un nu jau arī pašiem savs mini Zoodārzs ar kamieļiem, aitām, kazām, alpakām, ponijiem, ar dabas taku «Cerība». Bet tas ir atsevišķs temats, ja interesē, noorganizēšu tikšanos ar «Zilā krusta» vadītāju Olitu Stāvus (piekrītoši pamāju ar galvu un vēlāk uz mirkli ielūkojamies dzīvnieku karalistē – A. U).

Andris: – Kā ar izglītību, skolu?

Dzintars: – Sarežģīti. Valstiskā pieeja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadībā jau gadiem buksē. Kas tā par hronisku kaiti, ja Izglītības darbinieku arodbiedrībai katru gadu jāmāca IZM vadībai aritmētika, lai jau pirms 1. septembra ikviens skolotājs zinātu, kāda viņam būs darba alga, darba slodze? Projekts «Skola 2030», šķiet, nav saprotams ne projekta veidotājiem, ne pedagogiem, bet jāizliekas, ka tik traki nav – kaut arī ne mācību gāmatu, ne mācību materiālu nav. Tagad jauna panaceja: atvienosim no obligātās izglītības 7.–9. klases, un skolu tīkli būs kārtībā? Laikam no Rīgas nav redzams: ja, piemēram, 3. klases skolnieces brālis, kas jau 7. klasē, kāps busiņā, lai dotos uz citu skolu, bet māsiņa negribēs līdzi? Un tad, kad skolās paliks maza saujiņa 1.–6. klašu bērnu, tad lauku skolu aizslēgšanai būs vēl lielāks pamats nekā tagad. Kas notiks ar ēkām? Tik daudz nabagmāju nevajadzēs… Lai ēkas neaizietu postā, tās būs jāuztur tik un tā.

Pedagogi noveco, jaunie uz lauku skolām nenāks. Kamēr tiepīgā sistēma «nauda seko skolēnam» nespēj par vienu un to pašu darbu sabalansēt pedagogu slodzes un nodrošināt līdzvērtīgu atalgojumu, frāzes par kvalitāti ir liekulīgas. Kā būs ar pedagogu nodrošinājumu tad, kad par otro svešvalodu vajadzēs izvēlēties kādu no Eiropas Savienības valodām, kas nav krievu valoda? Un kā ar to kvalitātes salīdzināšanu, kā ar skolu reitingiem, ja pilsētās ir skolas ar selektīvi atlasītu bērnu sastāvu, bet laukos jāmāca visi, arī atpalikušie bērniņi. Un kur tad paliek skandinātā iekļaujošā izglītība?

Andris: – Kas palīdz uzturēt fizisko un garīgo formu? Kādas tavas aizraušanās, izklaides, svētki?

Dzintars: – Varētu atbildēt ar vienu vārdu – ģimeniskums. Abi ar sieviņu Līgu (skolotāju) ģimeniskā tandēmā turpinām nūjot. Nu, re, septembrī esam jau nogājuši 190 kilometru! Piemēram, tradicionālo «Baltā kalna» organizēto Dubulti–Kolka posmu nogājām 35 stundās, ar uzviju pārspējot noteikto normatīvu – 55 stundas. Allaž kopā ar mums arī Lēdmanes skolas skolotāja Kristīne Kuka. Mīļākie svētki kā jau latviešiem – patriotiskie valsts svētki, Lāčplēša diena, Valsts dzimšanas diena – 18. novembris, Neatkarības atjaunošanas diena – bez banālajiem baltajiem galdautiem. Vissiltāk svētkus svinēt ģimenes lokā.

Andris: – Paldies par sarunu! Un uz drīzu atkal redzēšanos Lēdmanē!