Ar viņu šoreiz saruna pašā Adventa laika pievārtē.

– Jā, gadi. Neatminos, kad neesat bijusi šajā atbildīgajā amatā…
– Šā gada oktobrī darbam Krapes pagastā apritēja 25 gadi. Kopš 1997. gada Krapes pagasta padomē, bet no 2009. gada Krapes pagasta pārvaldē. Šeit esmu dzimusi, augusi un joprojām šeit – nu jau ceturtajā paaudzē. Darbs patiešām atbildīgs un gana apjomīgs – ir brīži, kad grūti paspēt, bet jāpaspēj: vari plānot, cik smalki vien gribēdams, bet dzīve ievieš negaidītas korekcijas.

– Tas, ka pagastiņš mazs, nenozīmē, ka kreņķu mazāk. Tur vajag spēku.
– Darba tiešām daudz un arī kreņķu pietiek. Pagasts ir savdabīgs – ar diviem vēsturiskiem centriem. Kā jau laukos pieklājas, vairākums ļaužu dzīvo viensētās, kas izkaisītas pa diezgan plašo pagasta zemīti. Spēku darbam smeļos Krapes ļaudīs, priecājos par viņu idejām, degsmi, nesavtību un radošo izpausmi. Cenšos būt kopā ar savējiem kā savējā – dienās un nedienās.

– Pagasta saimnieciskā rosība?
– Šeit dzīvo darbīgi ļaudis! Pārsvarā nodarbojas ar zemkopību un lopkopību (sešpadsmit mazu saimniecību līdz 20 govīm, viena lielsaimniecība ar 300 slaucamām govīm). Kopā ar pagasta veterinārārstu, citiem lietpratējiem rēķinām, ka lopu skaits ir gandrīz tāds pats kā kolhoza laikā. Milzīgs ieguvums ir Krapes Industriālais Parks (KIP), kur daudznozaru ražošana. Esam pateicīgi KIP par darba vietām un visu citādu atbalstu Krapes ļaudīm! Baidos kādu piemirst, bet savs un nozīmīgs devums ikvienam, it īpaši uzņēmējiem, kas gan ražo, gan dod savu pienesumu pagasta atpūtas, kultūras, izklaides ziņā: Apvienība «Krapes muiža», zemnieku saimniecība «Kastaņi», «Krapes veikals», saimniecība «Akmeņkalni». Vietējo ražojumu, daiļamata un citas kultūras izplatība aptveroša: ikgadējās kafejnīcas, tirdziņi uz vietas un tuvākā, tālākā apkārtnē, zaļumballes, sacensības, aveņu lasīšana, vīna degustēšana un citas neikdienišķas izdomas…

– Tā taču vesela lauku dzīvotspējas māksla!
– Tieši tā! Cilvēki grib strādāt, saimniekot, jādod viņiem iespējas. Piemēram, KIP nodrošina darba vietas un atbalsta, stimulē katru, kas vēlas strādāt: maksā pieklājīgas algas, un ļaudīm nav jānāk uz pašvaldību ar izstieptu roku. Lauksaimnieki arī kulturāli: rūpīgi apstrādāti, kopti tīrumi, lauki, appļautas lauku un ceļu malas, zemīti atbrīvo no krūmiem. Apzināmies, ka kultūra nav pasākumu summa, bet tā ir pastāvīgi kopjama. Kultūra taču visa tā, ko cilvēks sakultivē!

– Mīļās, mājīgās Krapes skolas vairs nav, bet izglītība paliek, arī Krapes bērni mācās.
– Visi Krapes bērni mācās! Lēdmanē, Madlienā, Skrīveros, Jumpravā. Nodrošinām viņus ar transportu. Visvairāk izjūtam pirmsskolas izglītības trūkumu, kas darbojās skolā. Vecākiem nav viegli, piemēram, vienu bērnu nogādāt Skrīveru skolā, divus mazākos Jumpravas bērnudārzā un pašiem doties uz darbu Rīgā. Sirmā skolas ēka pienācīgi pieskatīta un uzturēta, un gaida tur savējos un ciemiņus. Par to rūpējas skolotāja Judīte Hmeļņicka, kura ar visu sirdi skolā. Sporta zāli ar novada pašvaldības atbalstu divas reizes nedēļā izmanto Krapes, kaimiņu pagastu visdažādāko vecumu sporta censoņi. Par to milzīgs paldies Tautas nama vadītājai Laurai Jefimovai!

– Mēdz teikt, ka skaisti apartā tīrumā, sakoptā sētā nav mazāk kultūras kā kultūras namā…
– Jā. Pagasta pārvaldē darbojas bibliotēka un Tautas nams ar jauno, enerģisko vadītāju Lauru priekšgalā, kas divas dienas nedēļā darbojas arī sporta zālē: iesaista pagasta iedzīvotājus dažādās akcijās, piemēram, kopā ar biedrību «Ģimenes darbnīca» sarūpēja spilvenus Ukrainas cilvēkiem. Mazo uzņēmēju apvienība «Krapes muiža» rīko pasākumus, kurus apmeklē ne tikai pagasta un mūsu novada iedzīvotāji, bet arī ļaudis no citiem Latvijas novadiem. Ir prieks, ka Krapes vārds izskan pat aiz mūsu valsts robežām.

– Jums ir skaists, majestātisks dievnams. Nevaru noturēties, necitējis Imantu Ziedoni no grāmatas «Tik un tā» par dievnama glābēju – toreizējo pienotavas direktoru Verneru Pūpolu, kas uzstāja: «Tā būs tikai koncertzāle, tikai!» Kādu jūs redzat dievnama nākotni?
– Krapes evaņģēliski luteriskais dievnams tiešām ir majestātisks. Paldies Ogres novada domes priekšsēdētājam Egilam Helmanim par atbalstu zvanu torņa un vēsturiskā gaiļa atjaunošanā: draudze ir neliela, tāpēc arī sapnis par zvanu torni pašu spēkiem nebija sasniedzams. Arī šodien durvis ir atvērtas dievkalpojumiem, dažādas mūzikas koncertiem. Mūzika taču ir Dieva valoda!

– Kādu redzat Latvijas lauku nākotni?
– Lauki ir Latvijas valsts dzīvība, un arī laukos dzīvo ļaudis, kuri vēlas vispusīgu un labu klāšanos: ar dabu, svaigu gaisu vien par maz. Ģeogrāfiski Krapes pagasts atrodas labā, izdevīgā vietā – divu lielu automaģistrāļu krustpunktā. Uzņēmējiem parocīgi veidot savas ražotnes, ar laiku var veidot loģistikas bāzes…

– Kā pagastam palīdz turēties Ogres novada vadība?
– Ogres novads ir lielākais novads Latvijā. Mums ir tā laime dzīvot šeit, kur jūtamies kā aizvējā: līdztekus Ogres attīstībai arī mazie lauku pagasti nav aizmirsti. Tā ir tā novada vadības, tās līdera Egila Helmaņas līnija, kas rada māju un patvēruma sajūtu visur un ik cilvēkbērnam.

– Krapes ļaudis saka (un viņi nemelš niekus), ka pārvaldes vadītāja Inese ir pagasta dvēsele: ja nevar citādāk, steidz palīgā pati. To var saukt arī par vadītāja autoritāti?
– Nezinu, bet tas nu gan tiesa – ja vadītājs nevar atrast, kas dara, jādara pašam. Esmu gandarīta, ja izdodas kādam palīdzēt. Atzinīgi vārdi paceļ, bet arī par kritiku nedrīkst piepūsties, dažkārt tā iedarbojas labāk par glaimiem.

– Mēdz teikt, ka labi tad, ja mājās gribas iet uz darbu, bet pēc darba mājup. Ko jums nozīmē mājas?
– Protams, ir labi, ja darbā ir brīnišķīgi kolēģi, uz kuriem vari paļauties! Un man ar to ir laimējies, gan Krapes pagasta pārvaldē, gan ar atsaucīgiem, kompetentiem speciālistiem Ogres novada domē. Māja ir svētnīca: tur bērni, mazbērni un vīrs kā visdrošākais balsts. Nedēļas nogalēs, kad visi sabrauc mūsu dzimtajās «Margās», 16 roku pāri steidz apdarīt manus iekavētos darbus. Kopīgs maltītes galds pēc padarīta darba, sarunas, joki – vesels balzams dvēselei!

– Daži īsi jautājumi īsām atbildēm. Piemēram. Kādām vajadzētu būt jebkura cilvēka, it sevišķi vadītāja, personības īpašībām?
– Jāmīl savs darbs, jāiekļaujas vietā un cilvēkos. Jārūpējas par saviem padotajiem, ja vajag, jācīnās par viņiem. Jābūt kritiskam un paškritiskam, godīgam. Par otru drīkstam teikt tikai to, ko varam pateikt arī acīs.

– Kādas īpašības cilvēkā paciest visgrūtāk?
– Nodevību, melus, tenkošanu, liekulību.

– Mīļākie izklaides veidi?
– Daudz lasu. Apvienoju patīkamo ar lietderīgo – savā saimniecībā izaudzējam visu nepieciešamo ģimenes iztikai, nebaidāmies eksperimentēt ar iespējamo dažādību (krūmmellenes, spradzenes, dižbrūklenes, ogulāji, augļu koki, mājputni…). Laucinieka izklaide ir sastrādātas rokas.

– Mīļākā mūzika.
– Kantri un šlāgeris. Ļoti patīk dziesmas, kuras izpilda ansamblis «Sestā jūdze».

– Kas ir sievišķība, kas vīrišķība?
– Sievišķība ir prasme sevi pasniegt, spēt rūpēties par citiem, māka strīdēties un ātri izlīgt, mīlēt un būt mīlētai. Vīrietim jābūt mierīgam, nosvērtam, izlēmīgam, atbildīgam, pārliecinātam par to, ko dara, lai sieviete var justies viņa aizvējā. Un man ar to ir laimējies…

– Kurš garā Ziemassvētku laika brīdis pacilā, saviļņo visvairāk?
– Esmu laimīga brīdī, kad mana kuplā ģimene atkal visa ir kopā pie svētku vakariņu galda, tie parasti arī ir Ziemassvētki un Jaunais gads.

– Ko jūs vēlētu saviem pagasta, novada, Latvijas ļaudīm Ziemassvētkos no visas sirds?
– Labu veselību, siltus un sirdsmiera pilnus Ziemassvētkus un mieru visā pasaulē!

– Paldies par jauko, sirsnīgo sarunu! Priecīgus Ziemassvētkus!

Andris Upenieks,  Ogres Vēstis Visiem