Bez pagājības izziņas nākotnei durvis ciet
Guntis kļuvis par pēdējo mohikāni Ogres novadā, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Ar visu degsmi, atbildību, izsvērtu kompetenci kopš 1993. gada 12 gadus bijis Valsts zemes dienesta ģenerāldirektors, pārdzīvojis 12 valdības, labi zina drēbi, kā darbojas vara un tā saucamā laba pārvaldība. Bet par to bija savulaik jāsamaksā ar savu karjeru. Viņš nenogurstoši, reizēm asi, brīžam arī rezignēti runā par to, sacīdams, ka tā ir vēsture, bet tā vienmēr atgādinās un neliks mieru, ka ir atbildīgs par cilvēkiem, valstij solīto – toreiz, kad bija teikšana, un tagad, kad teikšanas vairs nav.
Bez pagājības izziņas, vērtību apziņas, cieņas pret valsti nekāda spoža nākotne nav paredzama. Vēl grūtāk klājas bez tā saucamās vārda brīvības, atklātības, bez kritikas, paškritikas. Reizēm sajūta, ka taustāmies pa tīši sabiezinātu miglu, aplauzdami kaklus, svēto «demokrātiju» uzmācīgi taisot tās pretmetā. Ar Gunti sazināmies bieži, bet pēdējā saruna OVV bija pasen – pirms pusgada aprīlī. Toreiz diskusijas noslēgumā vienojāmies, ka demokrātisko vektoru lauks sašaurinās. Strauji pieaug vienīgo un pareizo uzskatu paudēju pareizība, neiecietība pret citādiem. Arī pret tiem, kas patieso vērtību apziņā nevar pieņemt ne varavīksnes privatizāciju, ne pašu latviešu gadu simteņu saknēs stiprināto vērtību staipīšanu, uzspiesto stambulizāciju, ne miglaino eiropizāciju. Esam nobažījušies, ka demokrāti vārdos kļūst par demokrātijas noliedzējiem darbos, ka diktatūras draudi nāk ne no tiem, kurus apsaukā par diktatoriem, bet no tiem, kas piesavinās demokrātiju sev. «Demokrāti» no liberāļu aprindām par tautvaldību atsakās runāt: citādi jāatzīst, ka viņiem nav tādas vajadzības, jo ne ar pušplēstu vārdu neieminas par tautas nobalsošanas ierosināšanas atjaunošanu valstī. Demokrātija kļūst bīstama: ja nu referendumā tauta nobalso par dabisko, Satversmē nostiprināto ģimenes jēdzienu, ko tā cenšas demagoģiski valkāt, piemēram, regresīvie, nu jau arī kreisi «Progresīvie» (PRO). Ja nu nobalso pret Stambulas konvencijas ratifikāciju, un PRO kompānija nevarēs vairs slēpties aiz cilvēktiesībām, aiz demokrātijas, kura savu vairākuma vārdu būs teikusi nepārsūdzami. Saruna iesākās zīmīgā un, iespējams, Latvijai liktenīgā – jaunās valdības apstiprināšanas – datumā, kas gluži ironiski iekrita Starptautiskajā Demokrātijas dienā. Kā pirms pusgada arī šoreiz OVV viesi Gunti Grūbi sarunu aicinu sākt pirmajam.
Komiski, farizejiski, neglīti
Guntis: – Kad ierunājamies par valstiskiem procesiem, tad ar tiem gribas domāt, pirmkārt, valsts iekārtu, konstitūciju, tiesiskumu, demokrātiju. Otrkārt, domājot par likumu, dažādu koncepciju bauslību uz papīra, kas dzīvītē darbojas švaki vai nemaz, apšķebinās dūša. Nu, redzi! Šobrīd runājam, vienu aci iemetot arī Saeimas ārkārtas sēdē, ko «Jaunās Vienotības» (JV) centīgais rupors – Latvijas Televīzija – nemaz netranslē! Tā ir tā saucamā atklātība un pašu skandinātā demokrātija?! Varbūt tieši tāpēc, zinot, ka valdošās partijas JV virzienā griezīgi skanēs neglaimojoši vārdi, tos labāk un ērtāk nozūmēt aiz vecās labās atslēgas, kas gluži cenzūrai rada. Vienalga, kā tur vairāk – baiļu no patiesības, viltības vai gļēvulības, neglīti tik un tā.
Andris: – JV droši vien bija baigi misējies, ka eksistē tāds TV 24, kas tiešraidi no Saeimas nama pārraidīja gan! Bija labi padomāts: vienlaikus bez tribīnē runājošām figūrām redzamas arī tās sejas, kuras, pa pusei klausoties, pa pusei ne, sevi izgaismoja pilnībā. Vai nu nezinot, ka filmē, vai slēpjoties aiz biezās ādas, kurai negods cauri nespīd. Te prasās pacitēt izcilas esejistes, rakstnieces (nav pilnvaru saukt viņu vārdā) jaunās koalīcijas virzienā zīmēto sarkasmu: «Pašapmierināti ģīmji zaļi sarkanās pačkās.»
Guntis: – Izrāvi vārdus no mutes. Visu cieņu TV 24 operatoriem: tautai savi varoņi jāzina! Amizanti. Kariņš, savu plinti iemetot krūmos, patētiski zvērēja uzticību Evikai Siliņai un «iet aiz viņas», bet, sazin kāpēc, omulīgi iekārtojies savam objektam blakus. Ciniski ignorējot runātājus tribīnē, Kariņš blakussēdētājai čukstēja ausī tik uzmācīgi, ka dāma, iespējams, apzinoties savu topošās premjeres statusu, pa laikam atgaiņājās no priekšteča politiskās kvēles, bet brīžam tomēr arī pati ļāvās pļāpu vilinājumam. Lai visas labas lietas trīs, tandēmam pieslēdzās izglītības ministre Anda Čakša no JV. Skaidrs, ka savādi audzinātā trijotne nebūtu pelnījusi tik daudz uzmanības, ja neuzprasītos jautājumi, kas politiķim, valsts amatpersonai jāzina kā 2x2 – vismaz pieklājības dēļ. Pirmkārt, vai politiskais trijjūgs par politisko kultūru, par kultūru neko nav dzirdējis? Otrkārt, ja tribīnē kāds pieskaras satraucošām valstiskām lietām, bet Kariņš tikai nekautrīgi ņirdz, tad uzsit dusmu un gribas noprasīt: par ko tu, Kariņ, tā ņirdz? Par to, ko pats tā sastrādājis, ka neviens nevar atbildēt, kur jau tā spiedīgajā finanšu situācijā raus tos miljardus (ne miljonus!) – četras reizes sadārdzinātajam dzelzceļa infrastruktūras projektam Rail Baltika? Visbeidzot – amatpersonām nav jārāda piemērs sabiedrībai, kā uzvesties, kā runāt, kā klausīties, kad otrs runā? Neērti. Izglītības ministres Čakšas daudzinātā «izglītības kvalitāte» patieso cilvēka kvalitāti nepazīst? Tā domāta ne sev, bet citiem? Arī ne Ievai Brantei no «Apvienotā saraksta» (AS), kuras histēriskā spiegšana un zviegšana varētu būt dzirdama arī Zirgu ielā!
Morāles līkumos taisni kā zirga loks
Andris: – Aizskāri varas morāles aspektu. Raivis Dzintars no «Nacionālās apvienības» (NA) par jauno valdības modeli izteicās skarbi, bet taisnīgi: tā ir bezprincipu valdība. Gribētos piemetināt un iebilst. Piemetināt, ka nav runa tikai par bezprincipu, bet arī demoralizējušos ļautiņu kompāniju. Iebildums Raivim Dzintaram tāds, ka, visu to redzot un zinot jau sen, tribīnē kāpšana iekārtojusies pārāk reti vai tikai tagad. Nenoliegsim, ikvienai partijai paslīd kāja. Bet kā tieši ar koalīcijas vadošā spēka JV morāles izpratni?
Guntis: – Visvairāk kaitina varas kungu uzpūtīgā augstprātība, kas parasto cilvēku mierīgi tur par apaļu muļķi, it kā bez viņiem neviens cits neko nesaprastu. Puslīdz patriotiskam Latvijas cilvēkam ne Rosļikovs, ne Šlesers patīkams nevar būt. Bet dažkārt viņu taisnīgās kritikas vienīgais mīnuss ir tas, ka to teicis Rosļikovs vai Šlesers. Nebūsim naivi: joprojām ir cilvēki, kuru cīņas lozungs ir – jo sliktāk, jo labāk, bet nebūsim arī aprobežoti, neredzot, kā vārda patiesais saturs devalvējas no tā vien, kas to saka. Kā tev liekas, kur slēpjas tie lielākie partijiskās morāles velni?
Andris: – Ja piemini velnu (sātanu), tad tajā arī sava jēga. Nu jau aizsaulē smīnošais filozofs Vilnis Zariņš reiz izteica šķietami pretrunīgu atklāsmi, ka sātans tas pats Dievs vien ir, tikai ar mīnusa zīmi. Publicists Voldemārs Ancītis Atmodas laika tribīnē pastāstīja pamācošu etīdi, kas filozofa domu ļauj saprast vieglāk. Tumšā rijā Dievs un velns ēd kāli, draudzīgi dalīdamies. Gremo tik brālīgi, ka nevar saprast, kurš velns, kurš Dievs. Te pienāk intervelns: «Atdod ar labu!» Esam gana smējušies par ticību. Ja tu tici Dievam vai sātanam, tad tu kaut kam tomēr tici. Pēc jaunās koalīcijas biedru reakcijas un nevainīgajiem ģīmjiem spriežot, visvairāk viņi tic sev. Piemēram, ka JV Edgara Rinkēviča ievēlēšana par prezidentu ar ZZS un PRO balsīm nebija darījums, ka visa jaukā vasara tika aizvadīta aiz slēgtām, slepenām durvīm, lai runātu par darbiem, ar nodomu paplašināt koalīciju līdz tās sašaurināšanai. Kur vēl ticīgākus praviešus meklēt?
Guntis: – Viņi ir ļoti ticīgi, pat ticīgāki par Romas pāvestu! Tic arī tam, ka veikalniecisko darījumu ar prezidenta ievēlēšanu ne tikai neviens nav pamanījis, bet tāda nemaz nav bijis! Citādi nāktos atzīties, ka ar savu pārgudrību valsts pirmo amatpersonu nostādījuši pagalam nelāgā un personu pazeminošā pozā. Viņi laikam tic, ka arī Evikai Siliņai nekādi nav iezāģējuši!
Andris: – Atkal izlec politiķus pavadošā banalitāte, ka izlietais nav sasmeļams un cerības uz pilsoņu vājo atmiņu pārāk rožainas.
Guntis: – Vai arī paši pārāk sarkani, zaļi, demagoģijas tik apreibināti, ka bijušo taisa par nebijušu. Tur Ievai Brantei taisnība, ka jau bērnudārzā māca, ka melot nav labi un ka JV melo! Kā tad bija ar to Lemberga faktoru? Kura no politiskajām partijām vēl kaismīgāk zvērēja, ka sarkanā krāsa starp JV un Zaļo un zemnieku savienību (ZZS) būs spilgtāka par to lupatu, kas starp toreadoru un vērsi? Protams, tā bija JV!
Izpļāpājoties par neuzticēšanos ZZS, arī Siliņas kundzei sava loma. Varbūt nekaitētu lielo politikas teātra lomu dalītājiem atgādināt, ka Evika Siliņa savu politisko karjeru sāka partijā (Zatlera Reformu partija), kas sarīkoja bēres oligarhiem. Jautājums retorisks – vai nu toreizējā apglabāšana bija fiktīva, vai aizgājējs pēkšņi augšāmcēlies? Par Evikas Siliņas kundzes piesaukto komandas garu politoloģe profesore Ilga Kreituse pavīpsnā saudzīgi: «Es atvainojos Evikai Siliņai, viņa diemžēl nav Luka Banki!» JV komandas stratēģijas apzinīgi klejo vienos lapsas līkumos. Piemēram, šaha cienīgie gājieni, Kariņu tālredzīgi bīdot uz Briseli, gan vēl tas neglītums, ka Kaspars Melnis no ZZS savulaik bija nikns Klimata un enerģētikas ministrijas pretinieks, bet tagad ir tās pašas, sevis nīstās, noliegtās, ministrijas ministrs! Normālam cilvēkam daudz kas nav saprotams! Nav saprotams, kā no tādiem klajas blefošanas, bezjēdzīgas un neglītas cilvēku mānīšanas, pazemošanas labirintiem koalīcijas bīdītāji cer izlocīties laukā, neskarot savu maigo un farizejisko ādu. Bet mieru, cilvēk, nevienam no tā ne mats no galvas nenokritīs! Žēl no valdības izmestā AS Māra Sprindžuka. Viņš gan ar Augšdaugavas plūdiem tika galā, gan neļāva izrēķināties ar nežēlastībā kritušajiem pašvaldību vadītājiem, gan traucēja lauku skolu ciet klapēšanai un lauku iznīcināšanas paātrinājumam. Pēctece VARAM ministra amatā Inga Bērziņa no JV izskatās nomenklatūras likumības labi apguvusi: visticamākais, darīs to, ko partijiskā konjunktūra liks.
Andris: – Ar cilvēku pazemošanu tu noteikti domāji JV iznerroto bijušo veselības ministri Līgu Meņģelsoni, kas ministres amatā bija deleģēta no AS, bet nav nevienas partijas biedre? Kā citādi, ja ne maldināta, Meņģelsone pāris dienas pirms valdības apstiprināšanas bija iesniegusi pieteikumu iestājai JV cerībā, ka tāds solis vismaz saglabās finansējumu veselības nozarei. Savu alošanos sapratusi, Meņģelsones kundze iesniegumu atsauca. Kā lai tādu JV apiešanos ar cienījamiem cilvēkiem nosauc: nepietika, ja Kariņš vēl nesen paceltā balsī Meņģelsones kundzei parādīja durvis? Par ko? Par to, ka ministre gluži cilvēciski centās glābt veselības nozari no sabrukuma, par to saņemot vēl vienu un kārtējo «paldies» no JV!
Mērķis attaisno līdzekļus
Guntis: – Augusts Brigmanis arī nav vakarējais. Kā saka, biedrs var pamest kompartiju, bet kompartija nepamet biedru. Iespējams, tieši tāda smalka reveransa nolūkā Brigmanis kārtējo reizi apliecinājis, ka ZZS no Lemberga nenovērsīsies vis. Pirms 14. Saeimas vēlēšanām bijušais rajseks paziņoja lepni, ka no Lemberga nenovērsīsies – «kā es te stāvu!», bet, ha, ha, palika sēžot. Kažokus groza daudzi, bet tieši Brigmaņa hameleona cienīgā pielāgošanās jebkuram apģērba gabalam apbrīnojama: pat savu proletariāta sarkano krāsu piepindzelējot visai varavīksnes karoga paletei klāt. Konservatīvās (?) partijas ZZS biedrs Augusts Brigmanis atbilstoši kārtējās konjunktūras vajadzībai skaidrojas aizgrābti, ka «(..) lemšana par (Stambulas) konvencijas ratifikāciju būs nekavējoša. Tur ilūzijas nevajag lolot. Vairākumam šis jautājums ir diezgan vienaldzīgs (no kurienes tāds apgalvojums? – A. U.). Cilvēki redz citas prioritātes šajā brīdī. (..) Kā frakcijas vairākums lems, tā arī būs jābalso». Fabulas cienīgā morāle cik komiska, tik ciniska: frakcijas vairākums svarīgāks par tautas vairākumu, kuru pēc notīgas vajadzības var grozīt ik «šis brīdis».
Andris: – Uz koalīcijas un valdības maiņu vajadzētu paraudzīties ar smaidu un drusku vieglāk, bet nesanāk. Jo līdzekļi gana nepievilcīgi. Nekrietna un pretlikumīga vienmēr ir bijusi valsts varas resursu izmantošana kāda konkrēta politiska spēka labā. Tieši tāda izskatās Kariņa kunga – sazvērestībai līdzīgā un slepenā varas maiņas īstenošana teju pusgada garumā. Pašam premjeram oficiāli vadot valdību, bet aizkulisēs, nodevīgi uzmetot esošos kolēģus, bīdot jaunu koalīciju un valdību. Padomāsim loģiski: Kariņš vada valdību no 2022. gada 14. decembra, kad patētiski ziņoja: «Jaunā valdība ir apņēmības pilna īstenot deklarācijā (..) skaidroto programmu un uzņemties atbildību darīt visu (!), lai mūsu valsts iedzīvotāji dzīvotu labāk.» Kas bija tā visa darīšana, lai mēs dzīvotu labāk?
Jā, var piekrist, ka Kariņš tiešām bija «apņēmības pilns», sevis vadīto valdību sagraujot, tagad nekautrīgi raportējot, ka «esam kļuvuši turīgāki un stiprāki». Ja tik jauki un patētiski, Kariņa kungs, kāpēc pašrocīgi iemetāt krūmos to plinti, kas to turīgumu un stiprumu mums deva? Bet kā ar to turību ir patiesībā? Joprojām gana dzīvs vēl ironiskais smiekls, ka, ja Rīgas Milda ēd kotletes, bet Viļānu Anna kāpostus, tad vidējais latvietis ēd kāpostu tīteņus. Nevajadzētu mētāties ar vārdiem, kuri vēršas pret pašiem varas kungiem un dāmām! Piemēram. Evika Siliņa galvo, ka jaunās valdības darbs būs virzīts Latvijas cilvēku labā! Tik tālu brīnišķīgi. Bet no pāris pretrunīgiem vārdiem iznirst atmaskojoši secinājumi. Ja Kariņš saka, ka mēs esam kļuvuši turīgāki, tad jebkuram trūkumcietējam tiesības jautāt: ja turīgāki esam mēs, tad kuri mēs? Ja vara skandina rūpes par cilvēkiem, ja Kariņš algu sev palielina par 50%, bet pedagogiem tikai par 5%, tad ar cilvēkiem domāti tikai tie pirmie – turīgie, nevis otrie! Pieņemsim, ka tie vien tādi sīkumaini naža un dakšiņas jautājumi, bet tie izriet no taisnīgas varas vakuuma sludinātajā demokrātijā! Bažas rada daudzi aspekti, pēdējā laikā īpaši satrauc varas kontroles neesamība. Valsts kontrole? Nu nebūsim naivi: tā taču neies pret savu darba devēju – valsti, kas nav bezpersoniska, bet konkrēta politiska organizācija, kurā tautas suverēnai varai nav vietas! Izbrīna vēl viens senils faktors. Ja «pilsētā runā», ka par Eviku Siliņu klīst kaut kādas kompromitējošas baumas, tas taču normāli, tāds ir valsts darboņu liktenis: kad tādu skeletu okšķerēšanu pa skapjiem nav bijis? Bet, ja premjere, steidzoties notikumiem pa priekšu, izšauj, ka JV vērsīsies Valsts drošības dienestā par amatpersonas apmelošanu, tas gan kaut kā atgādina politiskas cīņas, kurās iesaista drošības iestādes.
Guntis: – Jāparaugās arī uz jauno Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta un Saeimas deputātu (koalīcijas) sadarbības līgumu, kur skaidri uzrakstīts, ka sadarbības padomi vada Ministru prezidents un nosaka izskatāmo jautājumu loku. Tur arī pateikts, ka koalīcijas ierindas deputātiem nav pat tiesību ministriem uzdot jautājumus, ko paredz Saeimas Kārtības rullis. Ko tad brīnīties, ka Saeima kā augstākā likumdevēja vara nevada un nekontrolē sev pakļauto izpildvaru? Nekontrolēs arī, jo, piemēram, Ašeradens (JV) vada Finanšu ministriju, bet viņa partijas biedrs Reirs vada Saeimas Budžeta un finanšu komiteju. Un tā teju visās komitejās, komisijās. Andri, kāda jēga uzturēt šādu parlamentu, kura vairākums pakļauts izpildvarai – Ministru kabinetam, nevis otrādi, kā tam jābūt? Jā, un vai kaut kad tālā nākotnē mēs piedzīvosim jaukto vēlēšanu sistēmu un iespēju reāli piedalīties referendumos? Starp citu, Satversmes tēvu radītais 1. Saeimas vēlēšanu likums deva iespējas arī vēlētāju grupām izvirzīt savus kandidātus (ne tikai partijām).
Andris: – Partokrātija, kas noformējusies stabilā izredzēto elites nešaubīgā apziņā, to nepieļaus. Partokrātija ir partiju vara, un no varas viedokļa to var saprast, tikai nevajag piesaukt demokrātiju (tautas varu), kad tautvaldība nedarbojas nekādi! JV slepeni saklēbētā valdība to apliecina spoži. Esam aptvēruši plašu problēmu loku, bet patiesībā tas ir aptverošāks un samežģītāks. Pirmīt vienojāmies, ka jaunās valdības deklarācijas 40 punktus neķidāsim. Tur, kur gar acīm ņirb tukšvārdība ar attīstīsim, stiprināsim, atbalstīsim, ieviesīsim, veidosim, panāksim veicināsim, tur var piekabināt un iekabināt visu ko, arī to, ka solīts makā nekrīt. Un, re, vienīgais konkrētais deklarācijas apsolījums, ka «pabeigsim žoga būvniecību uz robežas ar Baltkrieviju un Krieviju līdz 2024. gada beigām», jau esot kļūda deklarācijā un izpildīts netiks!
Joprojām nesaprotu gar acīm ņirbošo «ilgtermiņa» jēdzienu! Ik termiņam ir sākums un ir beigas, bet kāds ilglaicīgums attīstībā iespējams, ja tajā iekodētas beigas? Atvaino, piedrazot laikraksta slejas ar tukšumu būtu pārmēru necienīgi pret lasītāju. Klau, ar ko mēs varētu šoreiz beigt? Varbūt esam aizrunājušies?
Guntis: – Andri! Kādas tavas prognozes, vai premjere, ministri turpmāk piedalīsies publiskajās diskusijās?
Andris: – Diez vai. Ir tādas (arī politologu) aizdomas, ka, piemēram, Kariņam paša partija neļāva publiski diskutēt: vai mazums dumjību šis kungs savas valdīšanas laikā sarunājis? Domājams, ka JV arī Eviku Siliņu no tā sargās. Nevis pašas kundzes labā, bet partijas stingri nostādītā publiskā tēla labad, kur strikti nostādīta «drīkst un nedrīkst» kārtība. Ko mēs varētu novēlēt jaunajai valdībai?
Guntis: – Labam iznākumam grūti noticēt. Bet labu novēlēt varam.
Andris: – Kas cits atliek? Lai top!
