Viņš dalījās pārdomās pēc sarunas ar divām sievietēm, kurām ir pieauguši bērni. Šie bērni, kuriem jau ir pāri 30 gadiem, nemaz netaisās veidot ģimenes un radīt pēcnācējus. Viņš atzina, ka tas viņam šķitis nesaprotami, jo, viņaprāt, bērni un mazbērni ir viena no skaistākajām dzīves daļām, tāpēc viņš sācis interesēties, kāds ir iemesls.

"Izrādās, jauni cilvēki vispār negrib par to domāt. Viena lieta kā arguments ir bīstamā situācija," viņš skaidroja, taču tajā pašā laikā atgādināja, ka arī kara laikā cilvēki radīja bērnus – pat četrdesmitajos gados, kad apstākļi bija daudz skarbāki.

Viņaprāt, sabiedrība ir palaidusi garām svarīgus aspektus izglītības sistēmā un domāšanas veidā. "Jo tie bērni, kas negrib bērnus ir mūsu bērni," viņš skaidroja. Viņi nevēlas sevi apgrūtināt – viņi nevēlas domāt par māju celtniecību, dzīvokļiem vai citām saistībām. Viņu prioritāte ir dzīvot sev, jo dzīve ir īsa un viņi vēlas to baudīt, uzsvēra O.Rubenis.

Tāpat Rubenis uzsvēra, ka bērnu pabalsti šīs problēmas neatrisinās. Viņš pieminēja ASV, kur nav plašu pabalstu sistēmu, un tomēr cilvēki dzemdē bērnus. Daudzās valstīs nav vairāku gadu ilgu bērnu kopšanas atvaļinājumu, bet sabiedrība funkcionē. Latvijā bieži vien pabalstu trūkumu uztver kā katastrofu, bet viņš atgādināja, ka agrāk vispār nekādu pabalstu nebija. Viņš neiebilst pret pabalstiem, bet norāda – tie nav galvenais risinājums. Svarīgākās, viņaprāt, ir pārmaiņas domāšanā – kāpēc bērns ir vajadzīgs, kāpēc ģimene ir svarīga.

Viņš minēja arī dzirdētus argumentus, ka cilvēki negrib bērnus, jo, piemēram, ja dzimst dēls, viņam nāksies iet armijā. Šis bailes viņš uzskata par pārprastu patriotisma jautājumu un neizskaidrotu situāciju rezultātu. Rubenis salīdzināja situāciju ar Izraēlu, kur arī sievietes dodas armijā, tomēr sabiedrība to pieņem.

Noslēgumā viņš uzsvēra, ka demogrāfijas problēmas sakne nav pabalstos, bet gan domāšanā un izglītības nodrošināšanā. Galvenais ir mainīt sabiedrības attieksmi un domāšanu, lai bērni tiktu uzskatīti par vērtību, lai viņiem būtu iespējas attīstīties un lai viņi justos vajadzīgi savai valstij. Pašreiz gan izskatās, ka sabiedrība tikai bļauj par nepieciešamību, bet nespēj vai nevēlas risināt problēmu dziļākā līmenī.