Vispirms – dekriminalizācija nozīmē, ka par noteiktu darbību vairs nepienākas sods. Mēs kā sabiedrība pastāvīgi dekriminalizējam dažādas lietas, piemēram, abortus, viendzimuma attiecības, ārpuslaulības sakarus. Tas arī nenozīmē, ka narkotikas kļūs legālas un tās varēs nopirkt veikalā – bet cilvēki, kas tās lieto, nenonāks cietumā. Tik tālu viss ir pareizi: narkotikas lietot nav labi, bet turēt to lietotājus, bieži vien jauniešus, par to cietumā ir vēl nejēdzīgāk. Pats esmu daudzus gadus iestājies par riska mazināšanas pieeju, un priecājos, ka beidzot šīs tendences sāk nostiprināties. Taču solīt, ka tas samazinās pusaudžu narkotiku problēmas, ir aplami.
Pusaudžiem atkarība faktiski vienmēr ir sociāla un uzvedības problēma, to nevar izārstēt slimnīcā ar tabletēm vai psihologa kabinetā. Jau pirms aptuveni desmit gadiem, kad strādāju tagad jau slēgtā iestādē pusaudžiem narkomāniem, mēs vairs neredzējām tādus pusaudžus, kuru vienīgā vai svarīgākā dzīves problēma būtu fiziska atkarība no kādas vielas (tie, kas šajā jomā strādā senāk par mani, atceras tādus bērnus tikai starp deviņdesmito gadu ielu heroīna lietotājiem).
Protams, pusaudži lieto narkotikas un bieži dara to ļoti riskanti, bet viņi to dara ļoti atšķirīgi no pieaugušiem narkomāniem. Un visbiežāk ļoti atšķirīgu iemeslu dēļ. Arī viņu prāts un ķermenis darbojas daudz elastīgāk. Šī iemesla dēļ ir kaitējoši dot pusaudzim apzīmējumu “atkarīgais”, jo tādā veidā mēs tikai uzturam un nostiprinām viņa “atkarīgo” identitāti (kamēr pieaugušajiem lietotājiem šāda problēmas atzīšana var būt svarīgs solis uz atlabšanu). Attiecināt atkarību kā slimību uz pusaudžiem ir diezgan nepalīdzoša pieeja, kas neņem vērā ne pēdējo desmitgažu realitāti, ne pusaudžu bioloģiskās īpatnības un vielu lietošanas paradumus, ne arī pētījumus.
Es arī nedomāju, ka pusaudžus vajadzētu atbrīvot no jebkāda soda, ja viņi dara nevēlamas lietas. Tur veidojas absurdi kāzusi: mēs, piemēram, sodīsim pusaudzi, kurš dzer aliņu vai brauc ar riteni bez ķiveres, bet nesodīsim to, kurš šņauc narkotikas? Protams, ir nepieļaujami likt tādēļ pusaudzi cietumā, bet sods ir sabiedrības vēstījums: mēs to uzskatām par nepareizu. Un vēstījumam pusaudžiem vajadzētu būt: narkotikas nav priekš tevis. Tāpat kā cigaretes, alkohols, auto vadīšana, prostitūtas un enerģijas dzērieni.
Ir normāli ierobežot bērnus. Un ir normāli, ka viņi šos ierobežojumus reizēm pārkāpj. Mēs zinām no pētījumiem, ka attiecībā uz bērniem vislabāk darbojas konservatīvas, autoritatīvas audzināšanas pieejas, kamēr liberālās, visatļaujošās parasti rada lielākas problēmas. Narkotikas nav izņēmums.
Dekriminalizācija ir svarīga, tā palīdz mazināt riskus, bet tas galvenokārt attiecas uz pieaugušajiem lietotājiem. Tas nav arī tikai par ārstēšanu. Mēs tādā veidā dodam ziņu, ka pieaugušiem cilvēkiem ir iespēja pašiem izdarīt izvēles, tostarp lietot vielas, ja viņi to vēlas. Tās ir svarīgas cilvēktiesības. Bērniem jābūt citam vēstījumam. Uz viņiem šīs tiesības nevar attiekties tādā pašā mērā.
Dekriminalizācija neatrisinās ne narkotiku problēmas starp pusaudžiem – nonākšanu kontaktā ar nelegālajiem tirgotājiem, nezināmu un netīru vielu lietošanu –, ne drošu un saistošu alternatīvu aktivitāšu trūkumu, labu skolu un mentālās veselības atbalsta pieejamību un ģimeņu nabadzības mazināšanu.
Dekriminalizācija ir svarīgs solis, un es kopumā pievienojos tiem speciālistiem, kas to atbalsta kā pierādīti efektīvu, bet vajadzētu rūpīgāk apdomāt, kur ar to var un kur nevar aiziet. Citādi pēc pieciem vai desmit gadiem attapsimies tāpat kā tagad – ir iztērēti miljoni pusaudžu prevencijai un ārstēšanai, taču rezultāti ne tikai nav sasniegti, bet problēmas uz ielas un daudzām ģimenēm, izskatās, kļuvušas tikai lielākas...
Avots: Facebook
