Ja blēņu un nedarbu darītājiem galvenokārt pietiek, ja deguna priekšā pakrata pirkstu, tad likumpārkāpējs tik viegli sveikā cauri netiek. Te gan jāteic, īstas konsekvences nav. Ir vai nav likumpārkāpums, tas daudzos gadījumos atkarīgs no politiskās iekārtas. Kas pie vienas valdīšanas ir pārkāpums, tas pie citas var būt pat slavējama lieta. Piemēram, mūsdienās gandrīz vairs nedzird vārdu SPEKULĀCIJA, SPEKULANTS. Tagad to sauc par biznesu. Līdzīgi ir ar dažiem morāles normu pārkāpumiem. Kaut kur drīkst pa ielu staigāt gandrīz pliks, kamēr ir valstis, kurās par to var sodīt pat ar nāvi.
Rakņājoties pa Meņģeles pagasta vēstures lādēm, kādā pieputējušā stūrī uzgāju materiālus, kas stāsta, kādus neatļautus paņēmienus ir pielietojuši meņģelieši senos un ne tik senos laikos, par ko saņēmuši dažādas pakāpes sodus.
Tā kādā 1943. gada piektdienā Rīgā Vācu Sevišķā tiesa savā sēdē caurskatīja vienu no pēdējā laika smagākajām prāvām. Uz apsūdzēto sola sēdēja astoņi vīri, kas bija nodarbojušies ar sadzīves preču uzpirkšanu un pēcāk pārdevuši tās par augstākām cenām. Kara laika likumi stingri aizliedza spekulāciju ar jau tā maz pieejamām ikdienas mantām, par to draudēja ļoti bargi sodi. Šo astoņu tiesājamo vidū bija arī meņģelietis L. Ko tad vīri pirka un pārdeva? Tās bija ikdienišķas, bet dzīvei ļoti nepieciešamas lietas, kas kara traumētās rūpniecības dēļ netika saražotas pietiekamā daudzumā. Tiesas dokumentos uzskaitītās preces pirmajā mirklī izraisa pat smaidu un liek paraustīt plecus, bet ja nu kādi no mums atceras sešdesmitos, kad parastas džinsu bikses vai kokvilnas krekliņš ar uzrakstu tika pirkts «no rokas» par pieckāršu cenu… 12 000 matu ķemmes, 1000 zobu birstes, vairāk par 1000 šķiltavām, 1000 piezīmju bloku, 4000 drēbju krāsu paciņu, vairāki tūkstoši matu veidojamo rullīšu, bārddziņu piederumi, alumīnija karotes, dāmu zeķes, niķeļa pulksteņi, cigarešu iemutes, gumijas zoles, pogas, bikšturi, apkaklīšu saites un daudzas citas mantas uzskaitītas apsūdzības dokumentos. Īpaši trekniem burtiem izcelts fakts, ka daži no spekulantiem atļāvušies tirgoties pat ar zelta dolāriem un cara zelta desmitniekiem. Nelegālā virspeļņa, kā norādīts apsūdzībā, sasniegusi vairākus desmitus tūkstošu reihsmarku. Noziedznieku grupa sagūstīta Abrenes apriņķī, Kocēnu mājās. Visi bijuši vīrieši brieduma gados (kā gan citādi), dažādu profesiju pārstāvji, no dažādām Latvijas vietām. Apsūdzēto sarakstā redzams ceļojošais tirgotājs, trīsdesmit astoņus gadus vecs ebrejs, četrdesmit astoņus gadus vecs lokomotīves vadītājs no Valkas un citi, tajā skaitā arī trīsdesmit sešus gadus vecais Meņģeles pagasta iedzīvotājs L. Trijiem no grupas piespriests nāves sods ar mantas konfiskāciju, naudas sods astoņi tūkstoši reihsmarku un pilsoņa tiesību atņemšana.. Meņģelietis L. ticis sodīts ar desmit gadiem spaidu darbos cietumā. Tāds bargs spriedums var šodien šķist pārspīlēts, neatbilstošs nodarījumam, bet jāatceras, kāds laiks tas bija. Karš, un karā nav maigu likumu.
Pēckara gados sodi par spekulāciju vairs nav bijuši tik drakoniski, tomēr gana bargi, jo kara izpostītajā valstī lāga nestrādāja ne rūpniecības, ne pārtikas uzņēmumi, tāpēc aizvien pastāvēja preču deficīts. Deficīts bija viss, pat nieka matu sprādze, bet tāds saimniecēm nepieciešams produkts kā raugs dabūjams, tikai garās rindās stāvot, ja paveicās. Pie meņģelietes T. S. ieradās ekonomisko noziegumu izmeklēšanas grupa un atrada sievietes krājumos astoņus kilogramus rauga. Tas bija 1948. gads, un sods tika piemērots atbilstoši tā laika likumam – septiņi gadi cietumā.
Visvieglāk pārdodamā un ar vislabāko peļņu visos laikos ir bijusi katram labi zināma prece – alkohols. Par spīti sodiem, to naktīs savās mājās, vārtu rūmēs, pirtiņās un šķūņos vai diez kur vēl tirgoja katrā pagastā. Arī meņģelietis M. A., aizgājis pensijā, sāka nodarboties ar šo ienesīgo rūpalu. Viss gājis labi ilgu laiku, tad kaut kas noticis. Vai nu kādam nav iedota kārotā pudele uz parāda, vai varbūt vīri, ar uzpūstām kabatām no tirgotāja nākot, vakara stundās sastapušies ar kādiem sūdzmaņiem, bet M. A. ir pieķerts un tiesāts. Laika rats gan tobrīd jau ieripojis 20. gadsimta sešdesmitajos, kad sodi par spekulāciju tika krietni samazināti, tāpēc spirtoto dzērienu nakts tirgonim piespriesta vien nieka soda nauda – 200 rubļu.
1953. gadā Ogres rajona patērētāju biedrību savienības vadība saņēmusi sūdzību par trim Meņģeles šoferiem, kas veduši smagajā mašīnā uz vietējo veikalu vaļējo sāli, nobēruši to noliktavā uz smilšainas grīdas un paši ar netīriem zābakiem bradājuši pa virsu. Pircējiem tagad tiek svērta sāls ar smiltīm. Tā kā sāls iekrauta Taurupes patērētāju biedrības noliktavā, tad atbildību par preces sabojāšanu ar trijiem šoferiem dalīja arī noliktavas pārzinis. Visiem kopīgi bija jāsedz materiālais zaudējums, jo sāls krava no tirdzniecības tika izņemta.
1969. gads meņģeliešus padarīja populārus. Tas notika vairāku avāriju dēļ, kad pie stūres tika sēdušies vadītāji pamatīgā reibumā. Tajā laikā privāto mašīnu tikpat kā nebija, tāpēc jāsecina, ka visas avārijas tika izraisītas ar kolhoza spēkratiem. Ogres milicijā tajā gadā ir sakrāta krietna kaudzīte sastādītu protokolu par Meņģeles kolhoza šoferiem, kas pieķerti pie stūres pamatīgā žvingulī. Tas atspoguļots arī toreizējā rajona laikrakstā «Padomju Ceļš». Viens no ierakstiem ir feļetona vērts. It īpaši tāpēc, ka avīzē precīzi atspoguļota vainīgā vadītāja taisnošanās. Šoferis uz bargo miliča jautājumu, kāpēc atrodas pie stūres piedzēries, atbildējis: – Viņš lika. To sakot, vīrs ar nedrošu kustību esot norādījis uz blakus sēdošo pasažieri. Varas pārstāvis nav atbildi pieņēmis par attaisnojumu, tāpēc noprasījis, kurš te, galu galā, ir atbildīgs par visu – vadītājs vai pasažieris? – Viņš. Ko viņš saka, tas man jādara! – šoferis stīvu mēli atbildējis. Milicis gribējis zināt, kas ir šis VIŅŠ, kura pavēles jāpilda, riskējot iekulties nepatikšanās.
– Viņš ir kolhoza galvenais dispečers, – skanējusi atbilde. Izbrīnīts ieskatījies pasažierī ciešāk, milicis secinājis, ka kolhoza dispečers ir tieši tādā pašā kondīcijā kā šoferis. Nesmukums izskanējis ne tikai rajona avīzē, bet arī žurnālā «Dadzis», un asu kritiku izpelnījušies kolhoza vadītāji, jo tikuši izsaukti uz partijas komiteju un rajona lauksaimniecības pārvaldi, lai sniegtu paskaidrojumus par disciplīnu kolhozā.
Kopš Latvija kļuva par vienu no Padomju Savienības republikām, tai bija jāpakļaujas jaunizveidotās valsts likumiem. Šie likumi aizliedza privāto biznesu un privātīpašumu, kā arī bija nopietni ierobežojumi daudzās pilsoņu personīgās darbības sfērās. Patiesībā uz visu bija iedibināts valsts monopols – tirdzniecība, lauksaimnieciskā un rūpnieciskā ražošana, celtniecība un daudz kas cits. Laukos ģimenes drīkstēja turēt tikai valsts noteiktu lopu skaitu, kas var tikt izmantots ģimenes vajadzībām. Saprotams, ka tas netika īpaši apzinīgi ievērots, tāpēc katrā pagastā bija izveidotas revīzijas komisijas, ko vadīja šādas komisijas priekšsēdētājs. Kopš 1954. gada Meņģeles pagasta vairs nebija. Šī teritorija tika nosaukta par Ogreslīču ciemu, un tajā atradās divas saimnieciskās vienības – kopsaimniecība «Meņģele» un lauksaimniecības artelis «Ogreslīči». Abas bija lauksaimniecības organizācijas, audzēja lopus, labību, cukurbietes un kartupeļus. Katrai bija savs priekšsēdētājs un sava revīzijas komisija ar tās vadoni. Revīzijas komisijas uzdevums bija sekot, lai tiktu ievēroti likumi un iekšējās kārtības noteikumi. Periodiski komisijas vadītājiem bija jāatskaitās par veiktajām pārbaudēm un to rezultātiem. Latvijai vispār ļoti patīk veidot dažādas kontroles institūcijas – gan tad, gan tagad. Kontrolieri veselām ķēdēm darbojas, pārbaudīdami iestādes un viens otru. Tā 1960. gadā gan Meņģeles, gan Ogreslīču revīzijas komisiju vadītāji saņēmuši paziņojumus, ka jāierodas rajona rezidencē atskaitīties par savu darbu. Rajona izpildkomitejas atbildīgie darbinieki apsekojuši Ogreslīču ciema privātās kūtis un atklājuši «neiedomājamus pārkāpumus». Lielākajai daļai ciema iedzīvotāju lopu skaits kūtī pārsniedz atļauto, par ko vajadzēšot atbildēt abiem revīzijas komisijas vadītājiem. Kāpēc nav kontrolējuši, kāpēc nav ziņojuši? Sekojis arī uzskaitījums: Annai Čornei ir divas slaucamas govis un tele, Jānim Grīnam arī, Kārlim Jēgeram divas slaucamas govis un jaunlops, kā arī septiņas aitas un divi jēri… Pavisam kopā virs normas ciemā esot, taisni šausmas, trīsdesmit divas slaucamas govis, septiņdesmit četri jaunlopi, deviņdesmit trīs teļi, sešas aplecinātas teles, bet aitas un jērus pat nevarot saskaitīt. Personisko pienu uz pienotavu nogādājot ar kolhoza transportu, piesavinoties kolhoza pļavas un ganības, un, protams, gandrīz neatliekot laika strādāt kolhozā, jo privātā saimniecība aizņem daudzas stundas. Tas arī esot abu vienību – «Meņģele» un «Ogreslīči» – atpalicības cēlonis.
Uz bargo sēdi ierodas abi revīzijas komisijas vadītāji un ciema priekšnieks, kam tiek pārmests, ka nav iedzīvotāji pietiekami labi iepazīstināti ar kopsaimniecību Statūtiem. Līdz rajonam nonākusi ziņa, ka arī abiem komisijas vadītājiem kūtī esot virsnormas lopi. Kā tas varot tā būt? Lēmums ir ciets kā granīts – viss virsnormas ganāmpulks, kas mājo uz kopsaimniecības zemes, pārceļos uz kolhoza fermām.
Vai meņģelieši to tā vienkārši atļaus – paņemt viņu lopiņus un sadzīt kolhozu fermās, kur nav ne pietiekami barības, ne labas apkopšanas? Nē! Izrādās, arī latvieši spēj paņemt rokās mēslu dakšas un draudīgi aizsliet ar tām savu kūtiņu durvis. Komisija ar aktu veidlapām gan ciemā ieradusies un devusies uz pirmo «pārkāpēja» māju, lai sastādītu aktu un «liekos» lopus vestu uz tuvāko fermu, taču neko tālu pagalmā nav tikuši. Saimniece ir parādījusi, ko nozīmē aizkaitināta lauku sieva, kam nav bail no kaut kādiem pilsētniekiem smukos mēteļos. Viņa piesmēlusi vircas spaini un pateikusi, ka to dabūs uz galvas tas, kurš pirmais tuvosies kūtij. Draudīga sagaidīšana bijusi vēl pāris mājās, un tālāk atbraukušie nav gājuši.
Neticami, bet meņģelieši ir likti mierā, lai gan bijuši gatavi sagaidīt pat miliciju vai ko vēl trakāku. Vienīgi rajona laikrakstā «Padomju Ceļš» tika uzrakstīts ļoti nosodošs raksts, un kāds autors žurnālā «Dadzis» uzrakstīja feļetonu, kurā izsmēja abus revīzijas komisijas vadītājus, attēlodams viņus kā divus dzērājus, kas viens otram lielās ar savu virsnormas lopu skaitu.
Meņģelei pirmajās kolhoza desmitgadēs lāga neveicās, tāpēc ļoti bieži rajona un pat republikas nozīmes laikrakstos parādījās daudz kritisku rakstu par nebūšanām gan darbos, gan sadzīvē. Kā jau minēju, kontrolētāju, pārbaudītāju, inspektoru kantori – tās Latvijā ir vēsturiskas, nemirstīgas institūcijas. Tā nu kādā 1967. gada pēcpusdienā augstākā ranga kontrolētāji ieradās reidā Meņģeles mehāniskajās darbnīcās. Garu garajā aktā, kura kopija tika uzlikta kolhoza kantorī priekšsēdētājam uz galda, fiksēto pārkāpumu un nebūšanu skaits bija iespaidīgs. «Darbnīcu telpas atrastas tā piekvēpušas kā seno laiku rijas, šķiet, balsinātas tās nav, kopš uzceltas. Visi kakti piegružoti, lūžņu novietošanai pagalmā atsevišķs laukums nav iedalīts, pie darbnīcas stūra redzama vienīgi kaste metāla skaidu un citu sīkāku atkritumu izbēršanai. Kaut gan dienas jau kļūst arvien īsākas, tomēr elektriskās spuldzes vēl nav iegādātas. Strādnieku atpūtas un dušas telpas šeit uzskata par luksusa lietu, nav pat tik elementāras ierīces, kā trauka roku mazgāšanai. Nav brīnums, ka, strādājot šādos apstākļos, ļaudis kļūst nevīžīgi gan pret sevi. gan darbu un tehniku. Vai kāds noslēpums, ka Meņģeles kolhozā mehanizatoru darba disciplīna nav uz sevišķi augsta līmeņa, notiek iedzeršanas. Kā bēdīgu kuriozu var minēt faktu, ka vasarā darbnīcā .novietoto dzeramā ūdens trauku mehanizatori sākuši izmantot... eļļas ieliešanai.» Tāds nebūšanu uzskaitījums lasāms aktā un vēlāk tiek nopublicēts arī laikrakstā «Padomju Ceļš».
Dokumenti un prese daudz stāsta par kolhoza pirmsākumiem Meņģelē. Var redzēt, ka ir gājis klibeniski vien. Priekšsēdētāji gan kolhozā, gan ciema padomē mainījušies kā zeķes kājās. Speciālisti – agronomi, zootehniķi, grāmatveži – nav ilgi izturējuši nomaļajā pagastā ar sliktiem ceļiem un ātri vien pazuduši. Salīdzinājumā ar divdesmitajiem un trīsdesmitajiem gadiem, kad Meņģeles pagasts bija tālu dzirdams ar pozitīvu biedrību darbību, kultūras notikumiem, unikālām būvēm, pēckara periodā sākās strauja lejupslīde. Vietējie vidējās un vecākās paaudzes ļaudis nespēja un negribēja piemēroties jaunajai iekārtai, bet jaunā, esošajā iekārtā dzimusī un pēc padomju metodēm audzināmā tautas daļa, vēl nebija izaugusi. Mehānisko darbnīcu stāvoklis, protams, ir tiešām bijis ļoti slikts, bet tas liecina par elementāru vadības trūkumu. Meņģelē viss mainījās divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad beidzot te sāka strādāt zinošs un stingrs kolhoza priekšsēdētājs. Viņš kolhozu ar panākumiem vadīja līdz pat Atmodas laikam.
Tie ir stāstiņi par nepaklausīgajiem meņģeliešiem. Cik nopietna ir bijusi šī nepaklausība, tas vislabāk redzams no šodienas skatu punkta. Īstu pārkāpumu tur patiesībā nav. Notikumi vairāk stāsta par cilvēku cenšanos izdzīvot, nopelnīt, nepakļauties apstākļiem. Vēl aprakstītie gadījumi parāda to, par ko runāju šī raksta sākumā. Proti, ir vai nav pārkāpums un cik smags tas ir – atkarīgs no pastāvošās iekārtas. Bet kas atliek cilvēkam, kurš dzīvo šajā mūžīgajā politisko peripetiju mainībā? Cilvēkam jālavierē, lai saglabātu sevi. Lielai daļai tas izdodas, bet citi to neprot – lēkā kā pa ledus gabaliem palu laikā un kādā brīdī – plunkš!
Manās rokās nokļuva skumīgi kuriozie un arī traģiskie stāsti tieši par Meņģeli, jo vācu vēsturiskos materiālus par savu pagastu, taču šādi un līdzīgi notikumi noteikti ir bijuši visā Latvijā. Par to stāsta daudzi manis arhīvos atrastie preses izdevumi un dokumenti.
