Starp citu, Taurupei ir sava muiža. Taurupes labākie lopkopji un saimnieces godā celtas latvju presē jau 20. gadsimta divdesmitajos gados, kad par viņiem un viņām rakstīja laikraksta «Brīvā Zeme» literārās daļas vadītājs, dzejnieks, rakstnieks, publicists, sabiedriskais darbinieks Edvarts Virza. Arī vēlāk, jau Trešās atmodas jeb Dziesmotās revolūcijas priekšnojautās, mazās Taurupes vārds ne reizi vien izskanējis Latvijas mērogā.
Un ir arī Mārtiņa Krieviņa (īstajā uzvārdā Zaķis) romāns divās daļās «Taurupē – viss kā Latvijā». Tiesa, ne par Latvijas Taurupi, bet koloniju Krievijā, kur rakstnieks dzimis. Šim dubultromānam uzmanību veltījis rakstnieks Anšlavs Eglītis, un viņa rakstītais bija arī visai kritiski vārdi. Piemēram: «Pirmā daļa sniedz interesantu ieskatu kādreizējo latviešu koloniju dzīvē Krievijā, otra aplūko brīvās Latvijas uzņēmumu nacionalizēšanu Baigajā gadā, bet abas zīmīgi demonstrē politiskos pinekļus un priekšrakstus, kādi uz katra soļa jāievēro padomju literātiem.»
Protesti pret indes kapsētu
Kāpēc romānu pieminam še? Tā pirmās daļas nosaukums pēcāk ticis daudz izmantots, rakstot, stāstot par Taurupi un akcentējot iespējamas ekoloģiskas problēmas Latvijā. Arī to, kā astoņdesmito gadu beigās taurupieši buntojās pret, kā paši uzsvēruši, indes kapsētu. Taurupē bija paredzēts izveidot eksperimentālo neutilizējamo toksisko rūpniecības atkritumu neitralizēšanas un uzglabāšanas poligonu. Dažādu milzīgu būvju ieceres tajā laikā izraisīja plašus iedzīvotāju protestus. Arī taurupieši teica savu vārdu. Un darīja to skaļi.
Laikrakstā «Padomju Jaunatne» atspoguļotas viņu bažas: «Mēs, Ogres rajona Taurupes ciema iedzīvotāji, esam neziņā par mūsu ciema teritorijas tālāko likteni sakarā ar šeit paredzēto eksperimentālās toksisko atkritumvielu glabāšanas un pārstrādes rūpnīcas celtniecību. Esam nopietni nobažījušies par savu un savu bērnu veselību, par iespējām turpināt darbu lauksaimnieciskās produkcijas ražošanā un par saražotās produkcijas kvalitāti. Šajā sakarā lūdzam veikt nepieciešamos pasākumus jautājuma taisnīgai un objektīvai atrisināšanai, par ko informēt ciema iedzīvotājus atbilstoši atklātuma garam. Esam pret indes kapsētas izbūvi Taurupē.» Vēstuli parakstījuši 625 Taurupes ciema iedzīvotāji.
Līdzīga satura dokuments nācis arī no Meņģeles – taurupiešu kaimiņiem – ar 120 parakstiem. Laikraksts brīdinoši konstatējis, ka «vēl jau nav, bet netālu ir tas, lai arī Taurupē būtu «viss» kā Latvijā. Kā Olainē un Slokā, Jūrmalā un Rīgā». Izskanējusi arī piesardzīga neziņa par to, cik spēka un enerģijas pietiks sabiedriskajai domai, cīnoties par savu zaļo zemi, tīru gaisu, upēm un jūru, par tīru sirdsapziņu...
Jā, pateicoties saceltajai brēkai un protestiem, kuros iesaistījās arī Vides aizsardzības klubs, Latvijas iedzīvotāji uzzināja, ka pavisam precīza informācija tikusi slēpta, projekts grandiozi sadārdzināts (mūslaikos tas gan vairs nepārsteidz), projekta bioloģiskā analīze vispār nav veikta. Bija plānots, ka toksisko atkritumvielu glabātavas jauda būs 120 000 tonnu atkritumvielu gadā (šādā veidā darbojoties aptuveni 100 gadu), tā aizņems 198 hektāru platību. Glabātavu apjozīs trīs kilometrus plata drošības josla, kurā dzīvot būs liegts. Projekta pretinieki gribēja zināt, cik atkritumu saražo Latvijas teritorijā, bet cik daudz ievedīs no... kaut kurienes. Viņi arī atbildējuši, ka poligona jauda plānota 120 000 tonnu atkritumu gadā, bet, pēc aptuveniem aprēķiniem, Latvijas atkritumu pārstrādes jauda gadā ir 20 000 tonnu. Tātad 100 000 tonnu tiks ievestas. No kurienes? Izrādās, gan no Austrumiem, gan Rietumiem jau interesējas par Taurupes poligona celtniecību. Presē tiek uzsvērts: «Ir jau ziņas, ka Taurupes kompleksa uzcelšanu nepacietīgi gaida tālu aiz republikas robežām. Bet varbūt vēl tālāk pasaulē rodami precedenti toksisko atkritumu uzglabāšanai? Jā, tādi ir. (..) Pagaidām — īsti atbilstoši kapitālistiskās pasaules tikumiem — proti, par zināmu, iespējami mazāku atlīdzību ierīkojot savu atkritumu izgāztuves «trešās pasaules» jeb jaunattīstības valstīs. Taču arī tur jau «tvertnes» iet pāri malām (..). Tas ir milzīgs risks un pat noziegums — būvēt šādu objektu teritorijā starp divu upju gultnēm. Poligona aktīvā zona no Mazās Juglas gultnes atrodas 50 metru, bet no Ošupītes gultnes — 100 metru attālumā, un abas upes krietnu gabalu tek trīs kilometru drošības joslā. Šajā teritorijā atrodas arī vairāki avoti, viens no tiem dod 300 kubikmetru ūdens diennaktī. Šeit aug ozoli, kas norāda, ka teritorijā ir daudz ūdens āderu. Projektētāji gan domā, ka nekā tamlīdzīga te nav...»
Taurupes ciema padomes lēmumā akcentēts, ka «uztrauc arī tas, ka šādu poligonu projektēšanā un celtniecībā Padomju Savienībā nav uzkrāta pieredze». Taurupieši cīnās kā lauvas, jo ir pārliecināti – ja projektu īstenos, Taurupe vairs nepastāvēs. Astoņdesmito gadu presē lasāms, ka Taurupes padomju saimniecības direktors Arvīds Kalinkevičs runājis bez aplinkiem – celtniecībā paredzēts nodarbināt tā saukto speckontingentu. Tad, kad poligons sāks strādāt, iedzīvotāju skaits Taurupē mehāniski palielināsies par apmēram divām trešdaļām. Neba tie būs tuvējo apkaimju iedzīvotāji... Līdzīgi kā Rīgas metro projektā – iebraucēji atbrauks un būvēs, viņiem vajadzēs dzīvokļus, latviski viņi nerunās utt. Šis piemērs apliecina, ka Taurupes iedzīvotāji nav sirguši ar mazvērtības kompleksu un skaļi iebilduši pret sava ciema iznīdēšanu. Kas zina, pateicoties taurupiešu toreizējai aktivitātei, tagad tur vairāk nekā 90% iedzīvotāju ir latvieši.
Slavenie novadnieki
Jau minētais A. Kalinkevičs uzskatīja, ka savulaik bagātā Taurupe (Taurupes pagasts) beidzot sāk atkopties, tāpēc to nedrīkst noplicināt ar apšaubāmiem projektiem. Viņš arī atgādināja, ka Taurupes vārds saistīts ar daudziem «mūsu mazajā Latvijā» pazīstamiem cilvēkiem: gleznotāju Vilhelmu Purvīti, komponistu, diriģentu, pedagogu un mūzikas kritiķi Kārli Arturu Kažociņu, latviešu pedagogu un rakstnieku Sudrabu Edžu (īstajā vārdā Morics Eduards Zilbers). Viņš ir plaši zināmā un simboliem piesātinātā stāsta «Dullais Dauka» autors, kuram tagad tiek pārmests kreisums un komunisma idejas. Nu ko, tad pārmetīsim tālredzības trūkumu arī dzejniekam Imantam Ziedonim, kurš ar domubiedriem septiņdesmitajos gados izveidoja Dullā Daukas taku. Ar Taurupi saistīts tenors, vokālais pedagogs un sabiedriskais darbinieks Pauls Sakss un, jā, jau minētais rakstnieks Mārtiņš Krieviņš, aktieris Pēteris Liepiņš un viņa kolēģi brāļi Imants un Guntis Skrastiņi, kuru tēvs Oskars bija Taurupes stacijas priekšnieks. Taurupē dzimis Latvijas Republikas kara ministrs, Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis Rūdolfs Bangerskis; te dzimuši četri brāļi Blaui, Latvijas brīvības cīnītāji un Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri. Par katru no viņiem būtu nepieciešams atsevišķs izklāsts.
Kāpēc tāds nosaukums?
Nudien, kāpēc Taurupe? Kurš tagad pateiks, bija tā vai nebija, bet senatnē pie Taurupes upes esot nākuši dzert tauri. Tā radies šīs apdzīvotās vietas nosaukums. Senākās rakstītās liecības par Taurupes apkaimi ir no 1499. gada, kad Tallinā dzimušais Rīgas virsbīskaps (arhibīskaps) Mihaels Hildebrands iznomāja zemi un muižu kādam Aderkasam (dzimtas nosaukumā minēti gan fon Aderkasi, gan fon Aderkaši), un no šī vārda radies Aderkašu nosaukums.
Ātrs ekskurss vēsturē: 18.–19. gadsimtā veidojās Taurupes muižas centrs, 20. gadsimta 20. un 30. gadu teritoriālo pārkārtojumu laikā Aderkašu pagastu pievienoja Taurupes pagastam. 1945. gadā pagastā izveidoja Aderkašu un Taurupes ciemu, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1954. gadā Taurupes pagastam pievienoja Aderkašu ciemu, 1959. gadā – Zaubes ciema padomes saimniecības «Taurupe» teritoriju, 1963. gadā – Plāteres ciema padomes saimniecības «Taurupe» teritoriju, savukārt Taurupes ciema Oškalna padomes saimniecības teritoriju iekļāva Mazozolu ciemā. 1990. gadā Taurupes ciema teritorijā atjaunoja Taurupes pagastu.
Kā avīze «Brīvā Zeme»1936. gada augustā raksturo Taurupes pagastu? Taurupe ar savu 85 kvadrātkilometru platību un 1221 iedzīvotāju ierindojama vidēji lielos Latvijas pagastos. Kara vētrās pagasts cietis samērā maz, jo nav atradies tiešā frontes joslā. Galvenā pagasta iedzīvotāju nodarbošanās lopkopība, bet blakus tai graudkopība. No rūpniecības augiem kultivē tikai linus, bet to sējumi ar katru gadu sašaurinās, jo trūkst darba spēka vai arī tas pārāk dārgs. Saimnieciskās un kulturālās dzīves uzplaukumu kavē ērtas satiksmes trūkums ar galvas pilsētu. Dabas jaukumu ziņā pagasts nav sevišķi apveltīts. Toties Taurupes pagastu skar jaunais Rīgas–Kārsavas dzelzceļš, kura būves turpinājumu no Suntažiem ar nepacietību gaida taurupieši, jo dzelzceļš ienestu šejienes dzīvē daudz lielāku rosību. Jūtama optimistiskāka noskaņa, ka Taurupē nevaldot gara tumsība.
Muižas stāsts
18.–19. gadsimtā izveidojās Taurupes muižas centrs. Pārskrienot gadsimtus, atgādinām, ka 2022. gada 11. jūlijā tika nosvinēti Taurupes muižas klēts Spāru svētki. Ēkas atjaunošana tika uzsākta, lai to iedzīvinātu par sabiedrisku ēku, kurā ierīkots Taurupes Novadpētniecības muzejs, kā arī izbūvēta daudzfunkcionāla zāle izstāžu un pasākumu rīkošanai. Un tā – viena no Taurupes vēstures liecībām atdzimusi. 1991. gadā šajā ēkā tika ierīkots Novadpētniecības muzejs, ko 1997. gadā nopostīja ugunsgrēks. Ēka vairāk nekā 20 gadu stāvēja neizmantota, to pēc Otrā pasaules kara izmantoja kā kopsaimniecības graudu noliktavu, 1987. gadā atjaunoja un pielāgoja Taurupes Novadpētniecības muzeja vajadzībām. Taurupes muižas klēts pārbūves projektu izstrādāja SIA «Arhitektu birojs LOFT», kura īpašnieks ir arhitekts Ģirts Kalinkevičs, dzimis, audzis un vidusskolu beidzis Taurupē.
Taurupes muižas klēts ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Arhitekti akcentējuši, ka lielākā kultūrvēsturiskā vērtība ir muižas klēts laukakmens mūra sienas un ķieģeļu kolonāde tās priekšā. Tomēr jaunais jumta un izbūves apjoms veidots, neatkārtojot bijušo klēts jumta apjomu, bet izceļot saglabājušās laukakmens sienas un kolonādi un respektējot muižas vides mērogu. Ēkā labi «nolasās» vecais apjoms un mūsdienīga pārbūve, abas daļas papildina viena otru.
Stoiskā stārķu māte
Ak, sarkanais gailis Taurupē nodarījis ne tādu vien skādi. Laikraksts «Brīvā Zeme» 1940. gada maijā raksta, ka nosvilis Taurupes biedrības nams un pienotava, no kuras palikušas tikai mūra sienas. Uz ugunsgrēka vietu ātri atsteigušies ciema iedzīvotāji, aizsargi, skolu jaunatne un ugunsdzēsēji ar rokas pumpi, bet uguns strauji izplatījusies pa sauso pienotavas skaidu jumtu. Lielā pienotavas ēka degusi kā lāpa, dzēšanas darbi bijuši neefektīvi. Tajos apdedzināja seju un kaklu lauksaimnieks Jansons no Taurupes pagasta un mazākus ievainojumus guvis kāds Auziņš. Lielāku ievērību izpelnījusies drāma svēteļu ligzdā. Tuvu ugunsgrēka vietai atradusies stārķu ligzda, kurai uguns svelme sviedās virsū, bet stārķu māte mierīgi pacietusi kodīgos dūmus un karstumu, spārnus izplētusi, gulējusi virsū perēklim un apsargājusi olas. Kad ligzda aizdegusies, stārķiene nepakustējusies. Tā laika žurnālisti reportēja, ka «šādu neparastu skatu ar aizgrābtību vēroja klātesošie, līdz beidzot kāds drošsirdīgs puisis uzrāpās kokā un apdzēsa ligzdu. Pēc tam putns sakārtoja olas un no jauna netraucēts iegulās perēklī. Neilgā laikā pienotava un biedrības nams sagruva, atstājot kailas mūra sienas un pelnos aprokot visu pienotavas iekārtu, jo no pienotavas paspēja izglābt vienīgi svarus. Noskaidrojot uguns izcelšanās iemeslus, konstatēja, ka uguns izcēlusies no tvaika katla bleķa dūmvada. Zaudējumi piensaimnieku sabiedrībai, kopēji ar izglītības biedrību, cēlušies ap 60.000 latu». Milzu nauda!
Nedaudz romantikas un patriotisma
Ar ko sākām, ar to jābeidz. Skaists dzejolis «Zaļā kļava». Gunāra Selgas (īstajā vārdā Zaķis) vārdi, Gunāra Freidenfelda mūzika, izpilda Ojārs Grinbergs. Bet neizdevās noskaidrot, kāpēc vai kam radīta dziesma par Taurupi un kļavām, ar ko saistītas šīs rindas:
«Kļavu lapu saulītē
Līgo mūsu dienas,
Ziemas naktīs Taurupē
Zvaigznes zaros sienam.
Mēness zvaigznes pašūpo,
Lai vēl dzidrāk spīgo,
Saules upe mums par to
Jāņu naktī līgo.
Labi dzīvot Taurupē,
Skūpstīt lūpas tavas,
Nesam kopā savrupē
Mūža dienas savas.
Dzīvē reizēm arī notiek tā –
Lielceļš projām aizved balts,
Tomēr mūsu dzimtā ciematā
Zaļā kļava vismīļāk šalc.»
Šī nav vienīgā Taurupei veltītā dziesma.1937. gadā Jēkabpils valsts ģimnāzijas audzēkne Elīna Liepiņa uzrakstījusi «Dzimtenes dziesmu»:
«Tur manu tēvu celms
Uz visām pusēm saknes stīdz
Un reizēm dzīvi jūtu arī es,
Kā saknēs runā senču dvēseles:
«Jel atskaties, tu arī līdz
Sev mūsu uguni un pelnus nes.»
Šie vārdi domas trauc,
Ar vējiem gaišos spārnos ceļ.
Es atkal senču zemē iegriežos,
Lai mežos ienirtu kā ezeros,
Kur ilgas klusumu sev smeļ.
Tām līdzi zemes mieru nodzeros.
Tur mirkli brīva es
No tāluma, kas plecos gurst,
Kas dienas satvert liek un projām sviest,
Un maldīties, un mainīties, un ciest,
Un nesasniegto ilgās burt,
Jo gaisma aust un atkal tumsā dziest.»
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
SIF_MAF2024
