Es, protams, zinu par Jēzus bērniņu silītē, un man Viņš ir kas krietni vairāk par skaistu ainiņu uz kartītes... Bet visa tā Ziemassvētku norise, kuru bērni gaida šajā tomēr materiāli taustāmajā pasaulē ir kādam jānodrošina un tā nu gadījies, ka man.
(Un šeit es gribu ielikt mazu reklāmas pauzīti. Ja tev tuvumā ir kāda namamāte, kurai šajos svētkos bija jāgatavo mielasts ģimenei un viesiem, iepriekš jāsapērk un jāsasaiņo dāvanas ģimenei un viesiem, jāiztīra un varbūt pat jāizdekorē māja, jāpaspēj pašai pārvērsties no Pelnrušķes par princesi un vēl sapost sevi un bērniņus uz svētku dievkalpojumu, tad apskauj šo namamāti, nobučo viņu un pasaki paldies, jo tas darba apjoms kaut kā sanāk zvērīgs. Un vienmēr taču ir kāds blakus apstāklis - viens no bērniem apslimis, pati nevesela... nu man bija nesen iegūts pirmssvētku piedāvājums par velti - divi vienā - vemjamais vīruss un klepus kā vecam pīpmanim, par laimi līdz svètkiem palika tikai klepus un nespēks.)
Un tad vēl pašai savas ambīcijas. Gribējās pašas ceptas ābolmaizes un biezpienmaizes. Kā bērnībā. Tās mēs vienmēr uz svētkiem cepām. Bet pēdējos gadus tās cepa un mūs ar tām dāsni apveltīja mana mamma. Tagad mammas vairs nav. Bet ābolmaizes ir mana Ziemassvētku garša. Laiks līdz dievkalpojumam bija arvien mazāk un mazāk... Kādēļ gan tieši Ziemassvētkos viņš sācis tā skriet? Četras stundas...bet vēl jāuztaisa rauga mīkla un viss taču jāpaspēj izcept. Tad ienāk īslaicīgie ciemiņi. Trīs gudrie ar dāvanām. Nu, mūsu kaimiņi patiesībā. Šiem gan bija jānes zeltu, vīraku un mirres, bet atnesa tēju ar medu un saldumus. Nu neko, iztiks bez zelta. Un ir jau forši un jauki... bet vai tad es māku laicīgi ciemiņus iztriekt laukā...mīklas rullis gan jau rokā bija, bet ar to tomēr nesviedu.
Kad nu beigās tiku pie savas mīklas gatavošanas (sen nebiju rauga mīklu gatavojusi), a tur receptē rakstīts ka divu stundu garumā šai jāļauj uzrūgt, jāspiež atpakaļ, atkal jāraudzē. Nu tad man jau kļuva skaidrs, ka man šodien būs Neraudzētās maizes svētki. Es savu mīklu uztupināju uz radiatora un domās kliedzu tai virsū "rūgsti, rūgsti, rūgsti!". Līdz dievkalpojumam divas stundas. Man esot jābūt laicīgi, lai koklei var pareizo mikrofonu pielikt. Vakar gribēju patrenēties, nepaspēju. Šodien gribēju, atkal nepaspēju... Visa cerība uz spēju improvizēt...
Pusrūgušo mīklu liku vien uz pannas, nu nebija jau galīgi slikti, drusku parūga, pie rokām nelipa un nebija arī cieta kā akmens. Biezpienmaizi izcepu, bet ābolmaizēm vairs nebūs laika...dievkalpojums, taču uzreiz pēc dievkalpojuma svinības arī ar viesiem... Mani izglāba taimeris, šai plītij gan nekad to nebiju mēģinājusi, bet nopriecājos, ka pavisam ideāli - kamēr es strinkšķināšu dievklapojumā, plīts ceps manas maizes. Un viss jau būtu apmēram tik jauki bijis. Vienīgi, atgriežoties no divu stundu dievkalpojuma, secināju, ka taimeris tikai ir padzindzinājis priecīgu skaņu noteiktajā laikā, bet nav pārtraucis cept. Labā ziņa - nebija nodegusi ne māja, ne ābolmaizes. Es nudien nezinu, kā tas nākas,.bet viņas nebija melni piedegušas, vien drusku cietas un pasausas...
Tādi nu svētki īsumā. Prieka jau arī daudz. Bet žonglējot ar šīm spožajām bumbām, vienmēr kāda tomēr drusku cieš. Otrās oktāvas sol koklei bija šķībs, jo uzskaņot vienkārši nepaspēju... Cerams baznīcēniem neiegriezās ausīs...jo, cik viņi vispār dzirdēja, domādami par savām plītīm, savām ābolmaizēm un par to, kā lai piedzīvo utopisko vēlējumu "Mierpilnus Ziemassvētkus!"
