Atskanēja smiekli. Pārstāju grābt. Pēc pāris sekundēm sekoja otrs būkšķis, ķirbja puslodēm sašķīstot zem garām braucošas mašīnas kartera. Sapratu, ka tie nav babuļi. Metu grābekli pie malas un jozu uz tuvāko nojumi, bet no nojumes otra gala skaidrā latviešu valodā atskanēja: «Eu, laižamies!» – un prom pa pļavu diedza divi tipiņi. Pēc iepakaļskata ap gadiem piecpadsmit sešpadsmit. Vienam vēl telefons izkrita, bet es biju pārāk tālu no abiem špicbukiem. Kliedzu: «Stāt!» «Šaušu!» nekliedzu, jo nav ar ko. Bet šamie krūmos iekšā un prom. Sieva, pa logu izliekusies, sabijusies sauc: «Kas noticis?!» Aizelsies apstāstīju, kas noticis, un viedi pareģoju, ka gan jau šamie atgriezīsies nozieguma vietā. Pārāk dumji. Un tā arī notika. Pēc pārdesmit minūtēm, kad gājām staidzināt sevi un suni, nojumēs atskanēja plīstošu burku skaņa. Babuļi neiztirgotās puķes, tāpat kā ķirbjus un sēnes, glabā turpat zem letes. Kurš tad ņems nesamaksājis un bez atļaujas. Bet ņem. Mazi dumiķi. Mainīju stratēģiju – klusītēm zagos klāt, bet abi huligāni, sabijušies no pašu sataisītā trokšņa, pārskrēja pāri krustojumam un piesēda pie aptiekas. Lēnām gāju viņu virzienā, bet nenocietos un par ātru metos skriešiem. Atskanēja «Eu!», un abi atkal metās lapās. Protams, aizlaidās.
Sieva ar suni tikmēr jau bija policiju izsaukusi. Bet nu kā tad noķert bez precīza apraksta. Pavizinājās pa pilsētu un aizvizinājās uz bāzi. Taču precīzs apraksts sekoja pēc nepilnas stundas. Kamēr es pēc neplānotajiem sprintiem pūtu un elsu māju virzienā, kundze nogāja līdz mežam un skatās – pie pludmales kafejnīcas stūra prāvas liesmu mēles ceļas. Visticamāk, papīrs deg. Un līdzās tie paši tīņi, kas iznīcināja ķirbīti, sadauzīja puķu burkas un lika man skriet divus sprintus. Hūdijs tāds, hūdijs šitāds. Bēšas piedurknes, veste pa virsu, pudele azotē, un priecājas – gluži kā ugunsdzēsējs tai vecajā multfilmā, kur visi pēc burves mājiena aizmirsa par pienākumu. Kaut kādas prāta druskas čaļiem tomēr ir. Uz kundzes aizrādījumu, ka šādas izklaides nav drošas, nevis atkal metās mukt, bet paķēra blakus esošo atkritumu spaini un ņēmās slāpēt uguni. Izdevās. Tikmēr kundze vēlreiz zvanīja policijai. Skaidrs, ka šitiem džekiem nagi niez un mierā viņi šonakt neliksies, kamēr vēl kaut ko nebūs izdemolējuši vai nosvilinājuši. Galvās par daudz spirta un par maz smadzeņu. Maziņi. Un te nu ir vērts atcerēties, ka pret šitādiem nepilngadīgiem huligāniem jāvēršas ar gudru bardzību, jo kurš gan jaunībā nav podus gāzis, šādi vai citādi testējot sabiedrības pacietības robežas. Tie nav smagi noziegumi, ko šamie tagad pastrādā, bet kaitinoši gan. Un smagos var pārvērsties, ja tīņiem netiks ierādītas robežas. Būtu labi, ja policijai izdotos noķert abus palaidņus, izsaukt vecākus, uzlikt motivējošu administratīvo sodu un kopīgi ieskaidrot, ka tais būdiņās tiklab viņu ome var tirgoties. Un kafejnīcā, ja nebūs nosvilināta, viņi paši nākamvasar varbūt varēs piepelnīties.
Gan jau kaut kad pieņemsies prātā. Vecums sarežģīts. Nagi niez, prāta maz. Tikai jānoķer. Man neizdevās. Cerams, policijai.
Vai varbūt nākamreiz.
