Sadarbībā ar režisoru Artūru Zepu dziesmai “Pāri upei” ir tapis mākslinieciski skaists videoklips. Stāsta varone ir meitene ar sapni kļūt par dejotāju. Ideja gūta, iedvesmojoties no Rūda tēta Agra Daņiļeviča stāstiem, kad vēl nebija deju skolas “Dzirnas”, bet tikai tukša zāle ar sapni un horeogrāfijas ideju pildītas naktis.

Savukārt “Idilles” koncertu varēs dzirdēt šovasar, 10. augustā festivālā “Bauskas TASTE”.

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Esmu kāpis Itālijas Dolomītos ar draugiem bez nekādiem īpašiem aprīkojumiem un gulējis hamakā kalnu grēdā.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē bijis...
Neesmu lielais dejotājs, bet sanāca iespēja piedalīties Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Un viena no aizkustinošākajām atmiņām ir palikusi roku plivināšana pie “Spēlējiet, spēlmaņi” vārdiem “Par mezgliem” dejā Daugavas stadionā.

Kas jūs iedvesmo darbam?
Spilgtas emocijas, kuras noturēt sevī vairs nevar, bet kuras nāk viegli caur mūziku. Ir jāmīl dziesmu rakstīšanas process un jāmotivē sevi, kā arī kolēģi nofinišēt iesāktos ierakstus.

Kas ir jūsu veselīgie ieradumi?
Bieži trenējos un pavadu laiku dabā.

Kas ir jūsu kaitīgie ieradumi?
Turu “radoši” nekārtīgu vidi sev apkārt.

Kāda ir vērtīgākā dzīves laikā gūtā atziņa?
Šogad sāku bērniem mācīt mūziku BJMK Rokskolā. Un par klavierspēli vai ģitārspēli es zināju, ko un kā vajadzētu darīt. Bet par vokāla mācīšanu biju drusku nepārliecināts, jo to nevar redzēt – tās ir “iekšējās trubas”. Bet kaut kā ar dažiem metodisko paņēmienu atgādinājumiem, uzsākot mācīt, atradu tik brīvu un instruktīvu veidu, kā pasniegt pusaudžiem vokālu. Ejot līdz kaulam, slīpējot tembrālas iezīmes, uzreiz pasakot, kāpēc šis vingrinājums ir labs, ko tas dziedātājam iemācīs.

Un man negaidīti labi sanāca paskaidrot vairākas tehnikas, kuras man pa gadiem tika mācītas, bet kuras nekad nezināju, kāpēc es tās mācos. Lielā atziņa ir tāda: neviens nekad nezina, ka var kaut ko darīt, līdz to sāk darīt. Un tas man devis jaunu pašapziņu uzdrošināties darīt jaunas, sev nezināmas lietas.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu redzēt/izlasīt citiem.
Es diemžēl neesmu liels lasītājs, lielākoties iesāku lasīt grāmatas un tieku līdz pusei, bet viena no mīļākajām filmām ir Tarantīno “Once Upon a Time in Hollywood”. Ļoti patīk filmas 60. gadu vizuālā estētika un neordinārā stāsta dramaturģija, kur varētu likties, ka filmai īsti nav galamērķa, bet stāsta fokuss ir uz galveno tēlu raksturiem un kopējo draudzību.

Kādu mūziku klausāties?
Īsumā varētu teikt, ka klausos sapņu popu, indie roku. Īstenībā man nav svarīgi, kādā žanrā ir mūzika, galvenais, lai emocijas tajā ir patiesas. Lielākoties iekšējās stīgas vairāk ierezonē melanholijas vai saldsērīguma noskaņa mūzikā.

Kāds ir bijis jūsu neprātīgākais, spontānākais pirkums?
Nopirku “Yamahas” saksofonveidīgu instrumentu, kad biju nolēmis: “Vo, tagad sākšu spēlēt saksofonu!” Bet atdūros pret laikam katra iesācēja sajūtiņu, kas it īpaši ir jaunajiem vijolniekiem, kad vēl neprot intonatīvi pareizi nospēlēt notis. Un tā centos iet kaut kur dabā trenēties, bet, tramdot putnu dziesmu harmonijas, tālāk par blūza gammu netiku. Tagad instruments jau vairākus gadus krāj putekļus kaut kur.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot.
1969.gada vasara Losandželosā. Un vēl – paspēt uz Vudstokas festivālu Ņujorkā.