Samulst sirds. Iespēju rakstīt par savu mīļo Mazozolu skolu uztveru kā godu un pateicību liktenim, tajā skaitā skolai, manai un mana tēva Ojāra avīzei «Ogres Vēstis Visiem». Varu piemirst kaut ko vai gadu balinātajās atmiņās pazaudēt krāsu spilgtumu, bet pēc viena tiecos ar visu sirdi! Neizlikšos, netēlošu, neglaimošu, nebakstīšu ar pirkstu acī netīkamajam. Centīšos būt tik īsts, godīgs, cik to no manis prasa atbildība: mani skolas biedri, skolotāji, vecāki, vecvecāki, visi mazozolieši, visi, kas ļāvuši skolai dzīvot, mirt un augšāmcelties 150 gadu garumā. 

Pašā sākumā

Ja neļautos personīgajiem iespaidiem, pārdzīvojumiem, diez vai kaut ko te pastāstītu. Mēģināšu atainot pagātni vairāk tagadnes formā, jo pagātne ir taču tagadnes skolotāja. Esmu no «Jaunzemiem», kuri kāda nieka kilometra attālumā no Vītņēnu (Mazozolu) muižas un pāris simtu metru no «Alīdzēniem», kur dzīvo un senlaiku garu uztur manas mīļās audzinātājas Gunas Cinātes dēls Andris. Arī es esmu Andris, arī man ir meita Guna, dēls Andris un savu audzinātāju Gunu mīlu joprojām. Pa īstam. Arī tad, kad skolotāji Guna Cināte un Oskars Cināts uzticēja viņus abus izvadīt Madlienas kapu kalnā. Guna aizgāja pēc Oskara, bet, pie manis ciemojoties, tā arī pateica: «Tavs skolotājs vēlēja, lai viņu izvadi tu, dēliņ, un, kad tā stunda sitīs, arī pati vēlēšos to pašu…» Sērīgi? Nē, aizkustinoši. Kaut kad taču debesu bezgalībā tiksimies! Šad tad tajā smilšu piekalnē satiekamies: viņu meita Elita to zina. Kur prieks ar bēdām kopā savīts, tur arī bērnu dienas. Mans bērnudārzs bija «Sviķos». Ilgu pēc mājām mocīts, aizbēgu no turienes, un mamma atpakaļ dabūt nemaz nemēģināja: saprata. Muiža bērna dvēselē bija iztēlojusies par lielu, noslēpumainu pilsētu, bet Griguļu kalns šķita veseli Himalaji. Kādā jaukā, klusā vakarā mamma maigi čukst – iesim nu, dēliņ, uz čuču muižu. Sirds salēcās – uz muižu! Un tad nāca žēla vilšanās, ka ne uz lielo sapņu muižu un visa nakts vēl priekšā! Tā vēl bija bērnība un vārdos nepasakāmā brīvība: skola, pienākums, darbs sākas pēc tam un mūža laikā nebeidzas.

No pagājības līdz mūsdienām

Roka neceļas rakstīt – filiāle. Vai nav vienalga: skola ir un paliek skola. Mazozolu skolas leģendas – direktore Vera Gruzniņa un viņas meita Daiga Zamarina – veselu pusi gadu simteņa veidojušas un lolojušas Novadpētniecības muzeju, kas glabā ļaužu likteņgaitas, vēstures liecības, kas koncentrēti apkopotas grāmatā «Mazozoli gadu ritumā». Svinamo 150 gadu skaidrība atsedzas redzami, saprotami un pārskatāmi. Kopš 19. gadu simteņa otrās puses mazozoliešu pagasts bijis Ogres pagasts. Mēs – puikas – smējāmies, kura tad ir īstā Ogre, Mazozolos vai Ogrē? Par skolas 150 gadu atskaites punktu skatām 1874. gadu, kad nodibināja Cēsu apriņķa Ogres četru klašu pamatskolu, kaut pirms tam no 1870. gada līdz 1877. gadam darbojās Cēsu apriņķa Annas Rubīnas privātskola (kurā mācījies arī mūsu dižgars Rūdolfs Blaumanis). 

Patiesībā manas dzīvās skolas atmiņas sākas ar 1924. gadā izveidoto lielo, paplašināto divstāvu Cēsu apriņķa Ogres sešu klašu pamatskolu. Tālab, ka šajā skolā no pirmās klases līdz tās absolvēšanai mācījās mana mamma Silvija Dinemārs. Vācu okupācijas laikā nepilnu gadu pamācījusies Rīgā, Meiteņu ģimnāzijā, un tas arī viss. Bet viņas zināšanas bija pamatīgas visās mācībās. Jo tad pamatskolā mācīja pamatus un neapgrābstīja visu ko. Visi zināja, kas jāzina, visi saprata savu zināšanu vērtējuma nozīmi. Atceros, kā garajos vakaros vingrinājāmies ģeogrāfijā: sameklēju kartē kādu vietu, un mamma nekļūdīgi zināja, kur tā atrodas un kas tur tuvumā vēl ievērības cienīgs. Sešgadīgā pamatskola 2. pasaules kara gados vairākkārt cietusi no dedzināšanas, līdz 1944. gadā krievu aviācijas uzlidojumos tā gāja bojā vienlaikus ar blakus esošo baznīcu. 

Kā apbrīnas cienīgs dižgars vēsturē palicis skolas pārzinis Aleksandrs Vīksna, kas strādāja par skolotāju arī manā Mazozolu skolā, kurai laikmetu kolīzijas tik daudz reižu mainījušas nosaukumu: Cēsu rajona Ogres septiņgadīgā («Burtniekos», «Stūrīšos»), Ērgļu rajona Ogres septiņgadīgā, Ogres rajona septiņgadīgā, Ogres rajona Oškalna astoņgadīgā, Ogres rajona Oškalna deviņgadīgā utt., līdz 1994. gadā skola atbrīvojas no sarkanā partizānu komandiera Oškalna vārda un kļūst par Ogres rajona Mazozolu pamatskolu. Deviņdesmito gadu vidū, pateicoties sadarbībai ar Holandes Oldenzāles pilsētas Svētās Trīsvienības draudzi, par draugu saziedoto naudu pie bērnudārza «Vālodzīte» ielika pamatus jaunajai, tagadējai skolai. Skolas arhitektonisko veidolu projektēja Indra Reitere, un kopā ar Egila Vilnīša vadītajiem Madlienas būvniekiem tapa jaunā skola. 1999. gada 31. augustā skolas atklāšanas lenti svinīgi grieza paju sabiedrības «Madliena» direktors Jūlijs Beļavnieks, Oldenzāles pārstāvis Cia Luttikhaus un Mazozolu pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Ainārs Daugulis. Vēl dažas nosaukumu maiņas, bet mums tā ir un paliek Mazozolu skola, kaut arī tagad oficiāli dēvēta par Ogres novada Taurupes pamatskolas Mazozolu filiāli. Gribētos, lai titulēšanas maiņas nezaudētu ne nieka no smalkjūtības un pietātes pret skolas ļaudīm – no paša mazākā līdz lielākajam. Lieki piebilst, ka lielāko tiesu pedagogu un darbinieku pulku veido savējie – mazozolieši. Visa cieņa viņiem! 

Par laiku pēc kara grāmatā «Mazozoli gadu ritumā» lasāmas personīgi patīkamas rindas: «Skolā ieradās jauns skolotājs Ojārs Upenieks. Viņš bija demobilizēts pēc ievainojuma kājā, pirmos mēnešus vēl stipri piekliboja. Frontē rūdītajam vīram zēnu acīs bija autoritāte. Viņa teiktajam vārdam bija cits svars…» Par tā laika skolas kurioziem stāsta 92 gadus vecais Nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Dzintars Kvants: «Visādi citādi raižu nebija, bet kā lai apauj kājas? Galva nebija ilgi jālauza: no tēva šineļa apakšmalas, nošņāpis vajadzīgā izmēra piegrieztnes, sadiedzu itin pieklājīgas pastalas. Pa dzelzceļa uzbērumu līdz skolai pie Baltavas stacijas tāds nieka gājiens.» Tur Dzintars pabeidzis pamatskolu, kurā par skolotāju un arī skolas direktoru strādājis Ojārs Upenieks, kas vēlāk daudzus gadus bija OVV priekšteča «Padomju Ceļš» talantīgs žurnālists. Vēl mazliet no mātes stāstītā. Skolā bija iedibināta kārtība, disciplīna, klasē sēdējām tik klusi, ka savus skolotājus pazinām pēc soļiem, runāt pretī bija tieši tik neiedomājami, cik runāt bez rokas pacelšanas. Skolotāji sekoja, lai sēžam taisnām mugurām, lai rokas neceļam gaisā kā skursteņus. Uz ceļa pieklājīgi un laipni sveicinājām jebkuru pretimnācēju, puiši pacēla cepures, viegli paklanīja galvu. Skolā vai citā sabiedriskā vietā meitenes pateicās pakniksējot. Un tur nu Ulmanim bijusi taisnība, ka «skola ir svēta vieta un tai ir jāpaliek mūsu sirdīs ierakstītai, kamēr mēs dzīvojam». 

Savā skolā

Par savu skolu nevaru runāt, neskarot Mazozolu kultūras un izglītības vidi. Tieši pirms 20 gadiem – 2004. gada rudenī – intervēju mazozolieti, slaveno kino operatoru Uldi Dūdiņu, pajautājot: «Mazozoli kopš seniem laikiem lutināti ar īpašu gaisotni, kura ietekmēja visus, bet izvirzīja talantīgākos?» Uldis atbildēja kaismīgi: «Tur jau tā lieta, ka neizvirzīja! Bija taču jāar zeme, nevis jāniekojas ar mūzikām, teātriem, gleznām un citām dzīvei tik mazsvarīgām lietām. Bet ietekme uz jūtīgākajiem prātiem atbalsojas vēl šodien. Tie vīri, kas te ar savām spējām šokēja vietējo sabiedrību, bija īsti vella pulveri. Milleru, Baltiņu, Rudzīšu Jāņi, Roberts Lucs, Andrejs Sniķers, Jūlijs Avens, Dainis Zariņš, Kārlis Ešenvalds, Jānis Sprancmanis, Ēriks Erdmanis, Pēteris Vasilis, Jānis Brūders, Edgars Dreimanis…  Es domāju, ka mans tēvs Dūdiņ’ Jānis varēja lepoties ar absolūtu muzikālo dzirdi. Rīgas operās un operetēs noklausītās melodijas, akordus viņa sastrādātie pirksti pašmācībā sameklēja uz akordeona taustiņiem, savukārt tēva brālis Aleksis līdzīgus treļļus vilināja no vijoles. Tavs tēvs Ojārs nebija tikai skolotājs, direktors, viņā bija arī smalks vijolnieks un vietējos gluži satrieca ar savu intelektu, aso prātu, režisora un kora diriģenta talantu! Kur tas viss palicis? Nekur nav pazudis, tas ir iemājojis pēcnācējos, tajos ļaudīs, kas šos spēcīgos ozola večus nemaz nepazina!» Varbūt Uldim taisnība, un to viņš joprojām aizstāv debesīs? 

Blakus ozola stiprajiem vīriem bezmiega stundās kā dzīvas, kā jaunas redzu mūsu mīļās skolotājas – talantīgas, zinošas, bērnus mīlošas. Mazajās klasēs – Guna Cināte, Elza Zosēna, Līga Zvirgzdiņa, kas mīļoja kā mātes, žēloja, bet nelutināja. Ne par vienu skolas leģendu nevaru šaubīties, viņas tādas bija: Mirdza Vanaga, Mudīte Lorenca, Broņislava Glauda, stingrā un nepiekāpīgā matemātiķe Paulīne Urbanoviča, ar kuru daudzus gadus apmainījāmies vēstulēm, kas līdzēja man kaut cik pie kārtības turēt manu ķeburaino rokrakstu. 

Vairāk nekā 50 gadu muzikanta izveicībai pamatus lika un visus muzicēšanas gadus līdzēja Ausma Markava, Jānis Sprancmanis un dāvināja pēdējos trīs pedagoga gadus ar degsmi nostrādāt par mūzikas skolotāju savā Ķeipenes skolā… Vēl pirms 7 gadiem ļoti palaimējās satikties ar mana laika (1957.–1965.) skolas personību, latviešu valodas skolotāju, arī direktori – Annu Erdmani (Glaudu). Dāvināju viņai savu grāmatu ar ierakstu: «Mēs esam tik, cik esam gaisma viens otra dzīves atspulgu virmā…» Šķita, ka ar to ļoti mierā bija skolotājas meita Solveiga, kuras tētis bija vietējais dakteris Ēriks Erdmanis – neaprobežota plašākas apkaimes autoritāte. Mazozolu dižgars: izcils dziedātājs, aktieris, izvadītājs: ja minētu, ka lauku inteliģences pārstāvis, tas būtu pārāk pieticīgi teikts. Īsi sakot, burvīga ģimene. 

Neaizmirstamā atmiņā daudzu valodu zinātājs, mūsu klases audzinātājs Artūrs Kubulnieks, kas mācīja vēsturi, angļu, krievu, vācu valodu un augstā līmenī turēja Esperanto pulciņu. Vācu valodas pamatus iedzina Broņislava Glauda, tad mani savos «nagos» ņēma Kubulnieks, un es, slīmests, bez jel kādas gatavošanās vācu valodas olimpiādē izrāvu otro vietu Ogres rajonā (pavisam nepatīkama tāda lielīšanās, bet fakti ir fakti). Sportā bijām rajona līderi, ko noturēja Daina Vilipsone, Ivars Olte, vēlāk Gunārs Krūmiņš, Artūrs Ābols… Diez vai kāds ticēs, ka no sporta laukuma pēc stundām nebijām nodzenami, ka izlūdzāmies no skolotāja hronometru un paši sacentāmies distanču slēpošanā, Jānis Kajaņecs allaž bija rajona līderis, arī volejbolā, rokasbumbā bijām cietais rieksts jebkurai komandai, bet Artūrs Ābols savā Ķeguma vidusskolā uztrenēja tikai augstas klases komandas! Mans klases biedrs Dainis Trokša bija Latvijas čempions matemātikas olimpiādē, Gunārs Pommers inženieris, vēl nesen TEC 2 projektu nodaļas vadītājs – talants. Klusajos atmiņu vakaros viņi nāk ciemos, it kā lai teiktu: «Mums šeit bija labi, to, ko turējām mēs, noturiet tagad jūs.» Kā mēdz teikt – no Dieva žēlastības – daudzus gadus esmu žurnālists, jā, tam vajadzīgs talants, bet bez skolas neesmu nekas. 

Mazozolu skola pa laikam bijusi jaunu skolotāju vīriešu skola: Gunārs Krūmiņš, Artūrs Ābols, Jānis Vocišs, Gatis Kurmēns, Jānis Pumpurs, Dzintars Asmuss, Andris Upenieks, Fēlikss Zvaigznons – vēlāk Atmodas līderis, publicists, dzejnieks, «Skolotāju Avīzes» redaktors, Iecavas skolas direktors… Paldies jums, labie, stingrie skolotāji, kas manu delverīgo dabu noturēja aiz ausīm! Paldies jums, skolas, klases biedri, par pleca sajūtu!

Skolas 150. gadskārtas vakarā

Ja jānosaka, kas ir šī vēsturiskā, svinīgā notikuma, sarīkojuma (eksplozijas!) centrālā figūra, personība, atslēgas vārds (sauc, kā gribi!), tad šī apbrīnojamā skolas cēlēja, kopā turētāja ir vēl tagadējā iestādes vadītāja Vera Gruzniņa! Ar dziļu pietāti, nesvārstīgu cieņu sveicam un godājam Veru (daudziem, arī man – vienkārši Veriņa)! Nostrādāt vienā skolā 57 gadus, no tiem direktores amatā 47! (!) – ir milzu fenomens! Būtu liekulis, ja neatzītos, ka savos direktorēšanas gados Veriņa varēja drusku «kaitināt»: cik man tie papīri vietumis bija pa roku galam saklēbēti, tik Veriņai precīzā, tik punktuālā kārtībā, ka šad tad braucu pie viņas pamācīties, kā birokrātiju, ierēdniecību ērtāk «pabarot». 

Bet nu tuvojamies Mazozolu skolai. Rudens vēl tikai paspējis ievilkt dažas burvīgās krāsainības kontūras, bet lielā liesmošana sāksies jau drīz. Ejam iekšā. Savādi – pacēlums, aizkustinājums, bet arī uztraukums kā mūža pirmajā skolas dienā. Jaunā, skaistā, smaidīgā skolotāja Inga aiz rokas vedina tālāk un stāsta, stāsta tik sirsnīgi, ka nevaram nemaz visu tik ātri aptvert. Jāpiereģistrējas. Kad jānosauc absolvēšanas gads (1965), saraujos, kā ieraudzījis negaidīto – nākamajā gadā būs jau 60 gadi, kopš savai mīļajai skolai esmu teicis atvadas… Pirmo apciemojam Skolas vēstures muzeju: laika maz, bet paspējam ieraudzīt tik daudz – arī veco krūmu izkapti, kafijas dzirnaviņas, veco ogļu pletīzeri, bet pāri visam hronikas, bilžu albumi un sejas, sejas – tik senas un tik jaunas. Allaž, kad tāpat vai OVV uzdevumā viesojos Mazozolu skolā, nebrīnos par sakārtotību kā mākslas darbu, par sarīkojumu izdomu, režiju un gaumi, kas izceļas uz sirsnīgas vienkāršības fona. Tas viss kopā vēl ciešāk satuvina – savējos, lai arī tālākie ciemiņi braukuši no Kurzemes hercogistes, «Mazozolu priekšpilsētas Rīgas», Madonas, Ogres… 

Sākums it kā no otra gala – ar fotografēšanos. Un pareizi: kamēr vēl saule, tālab kopējā bilde uz goda: fotogrāfs uz jumta – lietpratīgi izkārto svinētāju saderību, līksmi smaidi, un lieta darīta! Vēlāk šo mākslas bildi var iegādāties ikviens, un ikviena grupiņa, kas vēlējās, safotografējas savai gaumei. Izdomāts labi: vakaru ļoti piestāvoši vada pati galvenā – direktore Vera, piepalīdzot jaukajai, jauniņajai Loretai. Katru sarīkojuma tūri iezvana Veriņa. Ne ar parastu, bet īstenu relikviju: zvaniņu uzdāvinājusi ilggadējā izglītības arodbiedrības līdere Airisa Lepere, 1956. gada absolvente, kas skolas zvaniņu atradusi savējā mājā – bijušajā skolas ēkā «Stūrīšos». Pirmais zvans – ar «sens, tik sens ir tas stāsts». Solo dzied Pēteris Leiboms – skolas mūzikas skolotājs, Ērgļu Mūzikas skolas pedagogs, kolēģis – muzikants no bērna kājas. Uznāk skolotāji – bikli, svinīgi, pacilāti.. Dzied arī viņi, dziedam mēs «kad gadiem es pāri skatos…». Zvans seko zvanam un iederīgi piepilda svētku saturu: vēstures lappuses no pirmavota, skolas kultūras prieku, notikumu tūre, bijušo darbinieku tūre, viesu tūre, nobeiguma tūre. Jaukā Loreta iztaujā daudzus par saviem spilgtākajiem iespaidiem skolā, visi uzsver galveno: patikuši bērni, ģimeniskums, mīlējuši savu darbu… 

Uz skatuves savās lomās iedzīvojas popielieši, deju «Māmiņa»: aizkustinoši nodejo Inas Šīrones vadītie lielie un mazie dejotāji, Andra Miķelsona divi pāri, kā vienmēr, valsī rāda profesionālu sniegumu… Gadu simteņu elpu miniatūrā iz Rūdolfa Blaumaņa laikiem ienes skolotāja Daiga Liepiņa un mazais aktieris Agnis. Madlienas skolas direktors Edgars Viņķis kodolīgi un sirsnīgi: «Mazām skolām būt! Tās ir tik kvalitatīvas! Dod bērniem tos pamatus, kas tik ļoti nepieciešami dzīvei! Viņi mācās tālāk arī mūsu vidusskolā un izceļas ar labām zināšanām un dvēselisku audzinātību.» Novada līderis Egils Helmanis nav varējis ierasties, toties skolai atsūtījis netaustāmu un arī taustāmu sveicienu. Viesi, apsveicēji, ziedi, smaidi, asaras, aplausi, aplausi… Daudz labu vārdu tiek direktorei Verai, kas nenoturas nepajokojusi: man tāda sajūta, ka tieku izvadīta, un tad jau tikai labu, labu… Noslēguma tūrē Veriņai it kā negaidīts, bet varbūt gaidīts aizkustinājums: Pētera iedvesmoti, visi kolēģi sevišķi pacilāti dzied Veriņas mīļāko dziesmu «Vecpiebalgas rozes», kuras vārdos noskan arī: «Ja visapkārt Mazozolu pusē atkal baltas ūdensrozes zied…» Dziedam visi. Visi esam vienoti galvenajā – Mazozolu skolai BŪT! Tālāk par pārējo vakars gādā pats: sarunas, atmiņas pie gardām maltītēm, balle, dejas… Mājupceļā starmeši gaismo ceļu, bet ausīs skan – skola ir, bija un būs!