Jāatzīst, ka interese mazinās, piemēram, izdzirdot, ka, pašmāju guru izpratnē, nostāja, ka darba vietu piedāvāšanā priekšroka dodama vietējiem, nevis imigrantiem, ir “nacionālais šovinisms”. Lai gan es zinu, ka ir atšķirība starp to, kā dažus jēdzienus saprot un lieto zinātnē un kā sadzīvē, rodas priekšnojauta par to, kādā, kā saka, mērcē pētniece tēmu redz.
Tomēr problēma ir plašāka. Sabiedrības noskaņas izzinošie pētnieki visbiežāk cenšas apliecināt to, ka viņi nejauc savu personīgo viedokli ar izpētes objektu, braši demonstrējot publikai dažādas aptaujas. Sak, es jau neko, aptauja liecina, ka… un, tēlaini izsakoties, seko piemiegšana ar aci.
Lūk, Eiropas Savienības dalībvalstīs veiktā aptaujā apgalvojumam “imigrācija no valstīm, kuras nav Eiropas Savienībā, vairāk ir problēma” (nevis iespēja) visvairāk piekrīt Kiprā (61%), Grieķijā (60%), Lietuvā (60%), Latvijā (56%) un Maltā (51%). Savukārt portugāļi, spāņi un īri ir tādi malači, ka domā tieši pretēji – ka imigrācija pirmkārt ir iespēja (nevis problēma). Attiecīgi 24%, 29% un 41%. Un? Jā, tādi mēs esam noraidoši. Droši vien tādēļ, ka kompleksaini un tumsonīgi. Tā bija ironija.
Socioloģisks nomērījums ir laba lieta, bet no pētnieka es sagaidītu arī skaidrojumu, hipotēzes par iemesliem. Pētnieks un socioloģiskās aptaujas veicējs nav viens un tas pats. Mēģināšu paskaidrot, lietojot piemēru no reliģijas vēstures. Reformācijas laika Eiropā starp Lutera un Kalvina piekritējiem bija nopietnas savstarpējas pretenzijas. Lai arī gan vieni, gan otri piederēja vienai plašākai ideju nometnei. Pētnieka darbs ir nevis tikai konstatēt pretenziju faktu, bet izprast to cēloņus, jo nebija tā, ka šie ļaudis bija vienkārši pēc dabas kašķīgi un nejauki.
Akadēmisko aprindu intelektuāļi, kurus dažkārt draudzīgi zobgalīgi sauc par olgalvjiem, protams, var vīpsnāt un smīkņāt par aptaujās redzamo, bet tā ir arī cietpaurība, jo dzīvē mēs redzam, ka iebildumi pret migrāciju pieaug visā Eiropā, savukārt eksperti un politiķi, kuri šos ekspertus uzklausa (un apmaksā), atsakās šajos iebildumos redzēt kaut ko vairāk par fobijām.
Muļķīgi arī, ja vienīgās rekomendācijas, ko eksperti var dot lēmumu pieņēmējiem un publikai kopumā, ir aicinājumi labāk iepazīt atbraucējus. Ja mēs nenoliedzam, ka Latvijas iedzīvotāju priekšstati par cilvēkiem no Āzijas vai Āfrikas nav pietiekami, tad patiesībā jautājums pavēršas pret pašiem dāsni apmaksātajiem ekspertiem: un ko jūs esat darījuši lietas labā? Vidusmēra iedzīvotāja pienākums nav meklēt informāciju, lai noskaidrotu atšķirības starp, piemēram, dažādiem novirzieniem islāmā vai to, ar kādu priekšstatu par Eiropu Eiropā ierodas ļaudis no, teiksim, Somālijas.
Jebkurā gadījumā negatīvi ietonētas brīnīšanās par nepatiku pret imigrāciju būtu mazāk, ja vien eksperti vairāk mēģinātu iejusties nevis atbraucēju, bet “iezemiešu” ādā. Bulgāru izcelsmes politikas zinātnieks, klasiskā, ne kreisā, liberālisma pārstāvis Ivans Krastevs pērn formulēja interesantu domu. Vairums no mums apzinās, ka mēs esam mirstīgi kā indivīdi. Šī apziņa cilvēkam ir bijusi klātesoša visos laikos. Tomēr tikai pēdējās desmitgadēs, saka Krastevs, mēs saskaramies ar iespēju, ka arī nācijas var būt mirstīgas, izzūdošas. Tas rada lielu, pamatotu stresu, kuru nevar mazināt ar politkorektiem aicinājumiem būs “atvērtiem un iekļaujošiem”.
