Citēšu, vēstures zinātņu doktores Inetas Lipšas promocijas darbu “Sabiedriskā tikumība Latvijā, 1918.–1940.”. “Likums pieļāva lietot ne tikai narkotikas, kas bija iegādātas aptiekā pret ārsta parakstītu recepti, bet arī tādas, kas bija pirktas nelegāli, jo sodīja tikai par nelegālu narkotiku tirdzniecību. Tā kā paša lietošanai kokaīnu drīkstēja gan uzglabāt, gan lietot, tad pierādīt narkotiku tirdzniecību bija grūti. Turklāt, ja aizturētā tirgotāja kokaīns izrādījās viltots, viņu attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ. Tomēr no 1933. gada vara ieviesa jaunu normu – publiskajā telpā cilvēks nedrīkstēja atrasties narkotiskā skurbumā.” (230. lpp.)
Tātad principā – lai cik noraidoša būtu lasītāja (mani pašu ieskaitot) attieksme pret narkotiku lietošanu – neko skandalozu valsts neplāno.
Tomēr te svarīgi ir: a) nesākt braukt no viena grāvja otrā; b) saprast, ka ļoti daudz ir atkarīgs no tā, cik sabiedrības locekļi paši apzinās savas rīcības sekas.
Pirmās tēzes kontekstā varu, piemēram, norādīt uz “The Economist” publikāciju šī gada 29. jūnijā. Lai gan ietekmīgais nedēļas žurnāls ir liberāls narkotiku jautājumā, tas publicēja (38.–39. lpp.) arī materiālu par to, ka Kanādā pretimnākšana narkotiku lietotājiem īsti nav devusi gaidītos rezultātus un, iespējams, tiks pārskatīta.
Otrās tēzes kontekstā arī būšu piesardzīgs. Pavērsimies uz dzīves jomu, kura ir gan nesalīdzināmi jaukāka un arī mazāk regulēta par apreibinošām vielām. Proti, par seksu. Jūlija sākumā saistībā ar Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra izplatīto informāciju, ka Eiropas Savienības valstīs “strauji izplatās” seksuāli transmisīvās slimības, uzzinājām, ka “Latvijā šī gada piecos mēnešos (salīdzinot ar tādu pašu posmu pērn) sifilisa gadījumu skaits divkāršojies”.
Šī teksta apmēru ierobežojumu dēļ negrasos iztirzāt iespējamos iemeslus. Paļaušanās uz to, ka “to jau mūsdienās viegli ārstē”, paļaušanās uz patēriņa kultūras popularizētajiem uzvedības modeļiem, vēl citi. Jebkurā gadījumā par baigo saprātīgumu šāda tendence neliecina.
Atgriežoties pie narkotikām – nevajadzētu tēmu reducēt uz jauniešu auditoriju, kurai it kā pienākas lielāka iecietība. Šī nelaime skar arī citas vecuma grupas. Jau minētajā Lipšas pētījumā ir epizode (232. lpp.), kura sākotnēji man likās pat amizanta, bet vēlāk nepavisam ne.
“Tomēr ekscesi gadījās arī laukos. 1930. gadā tika konstatēts, ka Bārtas pagasta “Kūķu” māju saimnieks Jēkabs Kalnišķis miris no “pārmērīgas narkotisko vielu (ētera un kokaīna) lietošanas”, ko viņš lietojis kopā ar apkaimes ārstu”. Cilvēki, kuri nav nedz, kā saka, deklasēti, nedz zaļknābji...
Visbeidzot vēlos uzsvērt, ka virziens uz liberalizāciju nozīmē arī lielāku mediju atbildību, pārstāstot zinātnieku pētījumus. Piemēram, “Nature” šī gada 17. jūlijā publicēja pētījumu par psilocibīna ietekmi uz smadzenēm. Nepārstāstot oriģinālu – ir skaidrs, ka to var pasniegt kā pierādījumu gan “par” gan “pret” šīs vielas lietošanai. Atļaušos apgalvot, ka līdz šim vairumā gadījumu zinātnieku darbs tiek atreferēts pavirši, dzenoties pēc sensācijām.
