Ja mēs vēlamies, lai cilvēkiem būtu interesanti domāt un runāt par latviešu valodu, vēlams, lai uzmanības centrā būtu kaut kas aizraujošs, pārsteidzošs. Nevis kārtējā īdēšana. Nevēlos lepoties ar svešām spalvām, tādēļ daži tālāk minētie piemēri ir no valodnieces Janīnas Kursītes jaunākās grāmatas “Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu”.
Ja atļauta vēl ironiska piezīme par valodas tēmas pārliecīgu politizēšanu, tad te vietā Kursītes minētais kāda A. Kaimiņa raksts presē 1935. gadā “Mūsu mājlopiem tikai latviskus vārdus!”. Cilvēks sabēdājies par to, ka saimnieki cūkām dod tādus vārdus kā Edisons, Prezidents, Figaro un Spekulants… Interesanti, ka mūsdienās tik pierastais “paldies” agrāk nozīmēja nevis pateicību, bet gan vēlējumu, lai Dievs palīdz. Šādā nozīmē (“palīdzi, Dievs”) tas parādās vēl 17. gadsimta vārdnīcās, savukārt abās nozīmēs – kā pateicība un kā vēlējums – no 18. gadsimta.
Kursīte izsaka arī minējumu, kādēļ šādi pirmsākumi, un man šķiet, ka iemesls raksturīgs mūsu domāšanai joprojām. Proti, zemnieki ar neuzticību izturējās pret citu, svešu cilvēku uzslavām, baidoties, ka to slēptais mērķis ir skaudība un “ļauna acs”. Tādēļ drošāk – katram gadījumam – nevis pateikties par konkrēto uzslavu, bet, ja tā var teikt, pārvirzīt aizdomīgo slavēšanu citā ceļā – iesaistot augstākus spēkus kā situācijas reālos iemeslus un kontrolētājus.
Ņemot vērā, ka latviešu inteliģence kā fenomens ir relatīvi jauns, mēs varam diezgan droši izsekot, kādi vārdi, kurus šodien uztveram kā vienmēr pastāvējušus un pašsaprotamus, parādījušies ar Ausekļa, Raiņa, Brigaderes vai vēl citu konkrētu cilvēku laipnu roku. Tiesa, ne mazāk interesants gadījums ir vārdi, kurus publika tomēr “nesagremoja” (Gaida iesakņojās, Ausekļa rekomendētais Gaidulis nē…), tomēr paliksim pie visiem zināmajiem.
Kursītes izklāstā sanāk tā, ka Pumpura Lāčplēša kā vārda varēja arī nebūt, jo nedz latviešu pasakās, nedz teikās tāda nav. Ir Krūmukodējs. Priežurāvējs. Stiprais Ansis. Egļuvijējs. Iedomāsimies, ka mums būtu rokopera “Kramugrauzējs” un nevienam nekas te smieklīgs neliktos… Acīmredzot liktenis bija lēmis tā, ka Pumpura tēvabrāļa māju nosaukums bijis variants par Lāčplēša vārdu, un arī Taurupē, kur Pumpurs kādu laiku bijis mērnieks, bijušas mājas ar līdzīgu nosaukumu. Tā teikt, nejaušības loma vēsturē.
Lai gan Latvija ir neliela zeme, aizraujoša tēma ir vārdu – konkrētajā gadījumā īpašvārdu – attīstība, ceļojot no viena novada uz otru. Piemēram, Didžus, turklāt izpratnē “liels, dižs”, līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei galvenokārt bija pazīstams Kurzemē, līdz Raiņa ietekmē kļuva par Didzi. Līdzīgi ar Uldžus. Savukārt Latgalē vēl 20. gadsimtā ļaudis skaidri zinājuši, kādi vārdi (piemēram, Anita) ir raksturīgi “čiuļiem”, tādēļ neder kārtīgiem latgaliešiem.
Tā var turpināt ilgi, tomēr noslēgšu ar rudens laikam piestāvošu vēlējumu būt veseliem. Un zīmīgi, ka prūšu valodā wessals nozīmēja ‘jautrs’. Taisnība vien ir.
