Tātad rudzu maize nepārprotami ir kaut kas Latvijai un latviešiem tradicionāls. Tomēr kopumā centieni kādu ēdamu lietu raksturot kā raksturīgu Latvijai un latviešiem nereti var būt arī nedaudz samāksloti. Piemēram, Astra Spalvēna pamanījusi, ka savulaik trimdā iznākušajās pavārgrāmatās autoriem šķitis, ka produkts iegūst latvisku raksturu, ja vien tam pievieno kādu Latvijas vietvārdu. Rezultātā parādījās "Ķemeru šnicele", "Grobiņas kliņģerīši", "Dunalkas piparkūkas" un "jēra gaļas šķēles Liepājas gaumē", lai gan nav skaidrs, kas šajās šnicelēs un kliņģerīšos ir tik specifisks Latvijai. Tajā pašā laikā ir ēdieni, kuri Latvijā esot parādījušies okupācijas gados, bet nu ir tik pierasti, ka diez vai kāds tos pilnā nopietnībā nosodīs kā "nelatviskus". Piemēram, maltās gaļas mērci un marinētas zivis (par šo produktu veselīgumu neizteikšos).

Ir produkti, kurus mēs uzskatām par latviskai ēšanas kultūrai tikpat raksturīgiem kā rudzu maize. Jāņu sieru, piemēram. Tomēr Māra Grudule, pētot vācbaltiešu tekstus, secina, ka šo produktu un tā paveidus labprāt gatavojuši un patērējuši arī vācbaltieši. Saucot par "Vidzemes balto sieru", "skābkrējuma sieru ar ķimenēm", "paniņu sieru", bet tas nemaina sirdi plosošo nojausmu, ka nav gluži tā, ka šis siers ir vienīgi un tikai mūsu – latviešu – izlolots un ēsts.

Tāpat vērts paturēt prātā to, ka produkti laika gaitā mainās. Te labs piemērs ir ēdiens, ko diez vai kādam mute vērsies vaļā, lai sauktu par latvisku, tomēr tas mums ir ļoti pierasts. Runa ir par rasola salātiem. Ojārs Lāms izpētījis, ka pirmoreiz tas parādās Kurzemes pilsētnieku ēdienkartē jau 17. gadsimtā, tomēr interesantākais ir tas, ka sākotnēji starp sastāvdaļām bijuši siļķes gabaliņi un saldie āboli, un, kā raksta kāds laikabiedrs (Rosīns Lentīlijs), ēdienu "uz dažām dienām notur noteiktā vietā, tā ka tiek iegūts riktīgi smirdīgs maisījums".

Šīs īsās replikas (tā balstīta pērn izdotajā zinātnisko rakstu krājumā "Ēdiena reprezentācijas kultūrā") zemteksts ir šāds... Protams, var un ir pareizi popularizēt kādu produktu, piemēram, rudzu maizi, kā veselībai noderīgu. Tomēr man šķiet, ka ne mazāk svarīgi ir par konkrēto produktu pastāstīt kaut ko negaidītu vai vienkārši interesantu, lai cienījamo jauno paaudzi (un ne tikai) pabikstītu vispār vērst skatienu šī veselīgā produkta virzienā. Man grūti spriest, vai valdības atvēlētā summa ir pārāk liela, ja patur prātā, ka tā paredz ne tikai rudzu maizes slavēšanu, bet arī iepirkšanu un piegādi skolām. Tajā pašā laikā man šķiet, ka finansējums – pat ja tas ir liels – neko negarantē, ja to nepavada humanitārajās un sociālajās zinātnes pašsaprotamais. Proti, ēdiens ir kaut kas vairāk par ogļhidrātu vai olbaltumvielu kombināciju. Pat tik šķietami vienkāršas lietas kā maize vai piens ir ar savu fascinējošu un senu stāstu.