Skaidrojot, kādēļ lēmuma projekts noraidāms, Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs (arī Saeimas deputāts) Igors Rajevs aizkaitināti stāstīja (citēts no stenogrammas): “Ja mēs paskatāmies par to, ko tad mēs darām, lai kontrolētu trešo valstu piederīgo ieceļošanu valstī, kā jūs domājat, cik daudz uzturēšanās atļaujas ir anulētas pirmajos 10 mēnešos šajā gadā? Idejas? Vairāk nekā 18 tūkstoši. Ja jūs uzskatāt, ka tas nav pietiekošais darbs un tā nav kontrolēšana šī jautājuma, nu tad jūs vienkārši nesaprotat, kā šīs lietas darbojas.
Par vīzām. Vīzas ir atteiktas – 139, anulētas – 272. Mēs ļoti labi kontrolējam tos cilvēkus, kuri iebrauc mūsu valstī un kā viņi šeit darās, it īpaši, ja viņi dodas caur mūsu... mūsu valsts robežsardzes kontrolētajiem punktiem. Jā, protams, apgalvot, ka šeit nav nelegālo cilvēku, būtu nepareizi, jo nu viņi var ieceļot arī no citām Eiropas Savienības valstīm, kur viņi iebrauc, bet arī tās lietas mēs kontrolējam, notiek regulāri reidi, un, ticiet man, mums ir pietiekoši daudz informācijas, lai šos jautājumus mēs varētu kontrolēt.”
Paliksim pie skaitļa “vairāk nekā 18 tūkstoši”. Apzinos, cik riskanti ir kaut ko apgalvot, vadoties no personīgās pieredzes, tomēr teikšu, ka tik ievērojamu skaitu es savās ikdienas gaitās Rīgas ielās kaut kā pamanītu. Kaut vai banāli vizuāli. Neesmu pamanījis.
Svarīgais vārds Rajeva tirādē ir “kontrolēt”. Proti, mana versija ir tā, ka uzturēšanās atļaujas tiek anulētas (nav pamata uzskatīt, ka amatpersona melo), savukārt tas, vai konkrētais personāžs arī atstāj Latvijas teritoriju, kontrolēts netiek.
Patiesībā šī ir problēma, ar kuru cīnās gan ASV, gan “vecā Eiropa”, jo jēdziens “nelegālais imigrants” nenozīmē tikai situāciju, kad cilvēks nelikumīgi šķērso robežu. Tā ir arī situācija, kad viņš ignorē konkrētās valsts lēmumu doties prom. Cik saprotu, lielās un relatīvi lielās pilsētās iespējas izšķīst pūlī ir diezgan lielas.
Tomēr tas nenozīmē, ka ar šādu situāciju ir jāsamierinās. Demokrātijās dzīvojošajiem cilvēkiem nereti ir raksturīga sakāpināta personīgās autonomijas izjūta, kas vedina ar aizdomām vai nepatiku izturēties pret situāciju, kad iekšlietu struktūru pārstāvji uz ielas palūdz parādīt dokumentus. “Es neko neesmu nodarījis!” Savukārt dokumentu prasīšanai, vadoties no vizuāliem apsvērumiem, ir pat nosodošs apzīmējums – racial profiling.
Pašironiski novērtējot pašam savu izskatu, pieļauju, ka arī es varu izraisīt kāda tiesībsarga pastiprinātu interesi, un tas, protams, nav patīkami. Tomēr es neredzu citas alternatīvas, jo pretējā gadījumā mēs – ar amatpersonu laipnu piepalīdzēšanu – sevi mānām. Proti, mēs mēģinām sev un citiem iestāstīt, ka ar uzturēšanās atļaujas vai vīzas anulēšanu mērķis ir sasniegts, lai gan anulēšana ir tikai pirmais, juridiski pašsaprotami nepieciešamais solis.
Savukārt Rajeva ironizēšana par to, ka nelegālo imigrantu izraidīšana neuzlabos latviešu demogrāfisko situāciju, bija nevietā. Runa ir par drošību šeit dzīvojošajiem pilsoņiem. Rodas iespaids, ka amatpersonas vēlētājus tik ļoti nicina, ka nepieļauj domu, ka cilvēki var lasīt angļu valodā un tīmeklī paši uzzināt, ko nelegālie imigranti nozīmē Vācijā, Francijā vai ASV. Nav godīgi sasaistīt vēlmi ierobežot nelegālo imigrāciju ar fobijām vai aizspriedumiem. Pareizāk sakot, dažkārt šāda saikne ir, tomēr visbiežāk cilvēki vienkārši nevēlas, kā mēdz teikt, liekas problēmas un apdraudējumus.
