Trešdiena, 30.10.2024 02:12
Adīna, Nadīna, Ulla
Otrdiena, 14. novembris, 2023 19:58

Mandāts bija – būvēt brūkošu tiltu?

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem
Mandāts bija – būvēt brūkošu tiltu?
Andris Upenieks
Otrdiena, 14. novembris, 2023 19:58

Mandāts bija – būvēt brūkošu tiltu?

Andris Upenieks, Ogres Vēstis Visiem

Anete Bērtule LTV «Šodienas jautājumā» mēģināja rast skaidrību par bēdīgi slavenā projekta «Skola 2030» rezultātiem. Jutu līdzi: izspiest kaut kādu sakarīgu atbildi no uzaicinātās kompānijas pat tik loģiskai žurnālistei nebija pa spēkam. 

Žurnāliste atsaucas uz nesen notikušo Saeimas Izglītības komisijas sēdi, kuras vadmotīvs rādījies kā – vienas projekta realitāšu sadursmes. Sēdē piedalījušies deputāti, izglītības eksperti, skolu direktori (direktori nav eksperti?). Starp raidījuma viesiem izbijusī «Skolas 2030» vadītāja Zane Oliņa, Rīgas 3. vidusskolas direktors Andris Priekulis, Valsts izglītības satura centra galvenais eksperts, Rīgas 72. vidusskolas direktors – Pāvels Pestovs. Viedokļu sadursmju centrā ekspertu atzinumi asi un komiski: uz papīra izskatās labi, bet totāli sapināmies meistarībā: tas un tas varētu būt kaut kā pieņemams, bet… Un katra teikuma beigās viens plats un varens – «bet»!

Zane Oliņa vēlāk teiks: «Mūsu mandāts bija būvēt tiltu.» Bet kas viņai šo «mandātu» devis un kas viņai devis vēl vienu «mandātu» taisnoties par pašas loloto, izgāzto projektu tieši tagad, kad naudas notērētas un pati šajā «projektā» nav vairs nekas, jo, jūtot projekta nelāgo galu, savlaikus no turienes aizmukusi? Par Oliņas kundzi nebrīnos, taču negribas aizskart. Bet, ja līdzībās, tad dullās Paulīnes māsa no tās pašas filmas teiktu: «Viens no mums ir traks, un es tā neesmu.» 

Lai to saprastu, nākas pagalam nesakarīgo kundzi pacitēt vārds vārdā: «Ē, es domāju, kad tas laiks, lai mēs varētu paveikt to, kas mums bija jāpaveic, un tas apjoms, mērogs, tas bija milzīgs tam resursam atvēlētam laikam. Ē, mūsu pieeja bija, ē, mums tas jādara šobrīd, jo cita laika un iespējas nebūs. Un (neartikulēta stomīšanās), un absolūti savu labāko iespēju ietvarā darījām to, ko mēs varējām ar tiem cilvēku resursiem, kādi mums šobrīd Latvijā ir, un noteikti ir, ir, ir – par cik mēs arī vērtējam šobrīd projektu un saturu, kur mēs esam.» Šajā vietā mana pieredzējusī kolēģe nespēja valdīt smieklus, bet Oliņa turpina: «Tā pirmā lieta, es teiktu, ka tā pēctecība iepriekšējām satura reformām šeit bija. Mēs tiešām turpinājām to, kas deviņdesmitajos gados iesākts. To, ka tas joprojām ir maratons un nekad nav bijis sprints. Tas tā noteikti ir, tas ir maratons, un tas jāturpina (?! – A. U.). Mums bija jāuzsāk satura ieviešana, tā nebeidzas šodien, un tā nevar beigties šodien?» Te neiztur arī žurnāliste: «Bez materiāliem dot jaunas zināšanas, bet neviens nepasaka, kā to izdarīt?!» Jo tālāk, jo trakāk! Oliņa taisnojusies jau agrāk, ka mācību materiāli nemaz nebija plānoti: tā sakot, raksim grāvi, bet lāpstas nav! No savas bijušās priekšnieces muldēšanā neatpaliek arī Pāvels Pestovs: «Ir tikai normāli, ka šobrīd mēs esam izveidojuši konkrētu (kādu? – A. U.) ietvaru. Mums ir definēti sasniedzamie rezultāti. Un tālāk mēs virzāmies uz priekšu, tas ir absolūti normāli, tā notiek arī citās valstīs. Pēc 5 gadiem mēs kaut ko paprecizējam klāt – un vēl pēc 10 gadiem mēs varbūt ar jaunu atelpu vēlreiz paskatāmies.» Oliņa smīdina tālāk: «Mūsu mandāts bija būvēt tiltu! Konkrētā konteksta ietvarā, un tad tas jautājums bija ļoti svarīgi satikties gan politiskajā kontekstā, gan resoru kontekstā – vai mums tam tiltam pēc tam būs tālāk tie ceļi, kas pievedīs klāt, lai no tā tilta var nobraukt.» Atvainojiet, teju nožāvos no krēsla! Tālāk rakstīt baidos: arī lasītājs var smieklu brīzēs zaudēt līdzsvaru, jo domādams neizdomāsi! Beigas labas, viss labs? 

Nē, Oliņa turpina: «Pamatlieta ir par to, lai mēs skolās pārorientētu veidu, kā mēs darbojamies un domājam, sākot ar to, kas individuāli skolēnam ir vajadzīgs. Un tas ir noteikti par mācību pieeju, par veidu, kā mēs plānojam skolas līmenī saturu. Varam izmantot un arī turpmāk varēsim izmantot visus (!) tos mācību līdzekļus, kas līdz šim ir bijuši.» Pag, bet kāda vella pēc tā reforma, ja sanākusi vajadzība – bez vajadzības? Visbeidzot – sēsties, Zane Oliņa! Par publiskās runas šķībo ekvilibristiku stalts vieninieks, bet no sevis «būvētā tilta» jau esat sen nobrukusi nost! Tikai jautājums, cik šis sāpīgais projekta «čiks» nodokļu maksātājiem izmaksājis? Lai paliek uz labi apmaksāto «ekspertu» sirdsapziņas arī fakts, ka miljoni izsviesti vējā. Sekas loģiskas: bērnu zināšanas kļūst vājākas, skolotāju trūkst. Lērums muļķību! Neviena argumenta, neviena kļūdas atzinuma! Dievs piedos, jo viņi nezina, ko dara?