Toreiz es viņu mīlēju

“Man visa bērnība un skolas laiks tā pagāja – mamma dzer. Tētis nomira pavisam jauns. Arī viņš esot mīlējis uzkāpt uz korķa. Vēlāk mamma apprecējās otrreiz. Patēvs bija vardarbīgs, bet man nekad pirkstu nepiedūra. Toties viņi vairākus gadus skandalējās, kāvās, kamēr izšķīrās. Es diemžēl atrados pa vidu. Tādās situācijās žēloju mammu. Toreiz es viņu mīlēju. Atceros, ka laulībā ar patēvu mamma nedzēra. Tas bija vienīgais ilgākais laika periods, kad viņa bija skaidrā.

Tagad apzinos, ka mamma dzēra jau pirms otrās laulības, jo reiz abas nakšņojām pie dzīvokļa durvīm – mamma nevarēja tās atslēgt, jo bija piedzērusies līdz nemaņai. Nepratu viņai palīdzēt, biju pārāk maza, bet vēlāk iemanījos saprast pat skaļi neizteiktas prasības un spēju prognozēt notikumu secību. Protams, tā bija un ir līdzatkarība – alkoholiķu bērnu sodība pat pieaugušo vecumā. Vecāki alkoholiķi traumē savus bērnus uz ilgiem gadiem,” Alma sāk stāstīt.

Tā ir līdzatkarība

Vecāki izšķīrās, tētis dzīvoja citā pilsētā, tāpēc Almai bērnībā šķita, ka viņš ir tas labais, kurš, ja būtu līdzās, bērna nepanesamo dzīvi padarītu vieglāku. Jo mamma dzēra bieži. Kad nebija skaidrā prātā, tad pēra, iekaustīja, slānīja savu vienīgo meitu. Spārdīja. Zvetēja ar siksnas sprādzi. Fiziskās vardarbības metodes tika izvēlētas atkarībā no izdzertā alkohola daudzuma un mammas noskaņojuma.

Alma ir pārliecināta, ka alkoholiķu bērnus pilnībā saprot tikai alkoholiķu bērni. Tie, kuri paši izgājuši cauri līdzvērtīgai ellei. Tagad, kad Alma ir pieaugusi, viņa... nē, to nevar dēvēt par neizpratni... viņa šausminās, cik absurdi domājusi. Piemēram, kad mamma nāca mājās no dzertiņiem, vajadzēja šķērsot tiltu pār upi. Tilta malā ūdens bija izgrauzis dziļu vagu. Alma naktīs uztraucās par to, ka mamma varētu paklupt un iegāzties upē. Bija gatava izskalojumu aizbērt. Bet kā? “Varbūt var kādam pajautāt, lai to izdara?” Alma nopietni prātoja. Viņas dzirde bija kā savvaļas dzīvniekam – pat aiz vairākām aizvērtām durvīm viņa dzirdēja, kā mamma kāpj augšup pa kāpnēm un kādā kondīcijā viņa ir – skaidrā prātā, iedzērusi vai piedzērusies. Viņa neaizmiga, gaidot, kad mamma atnāks. Ausījās, vai mamma varēs atslēgt durvis. Viņa laikam joprojām mīlēja mammu.

Ikreiz, to atceroties, Alma pārdzīvoja apjukumu, neizpratni, sevis nosodīšanu un pat ieņirgusi par sevi.

Viņa bija kļuvusi par līdzatkarīgo ar visu tam piederošo emociju bagāžu.

Aiz durvīm

Almai ir savs vērtējums tam laikam, kad viņa dzīvoja kopā ar mammu. “Citi to uztvertu un vērtētu citādāk, bet es jutos un dažbrīd aizvien jūtos tā,” viņa saka. Pirmās atmiņas ir no apmēram četru gadu vecuma, kad mamma dzērumā nevarēja atslēgt dzīvokļa durvis. Ilgi knibinājās ap slēdzeni. Bērns pacietīgi stāvēja, pēc tam apsēdās uz grīdas. Arī mamma noslīga blakus. Alma aizmiga. Šīs atmiņu druska uzplaiksnīja pēc daudziem gadiem, kad viņa apmeklēja pieaugušo alkoholiķu bērnu programmas saietus. Meitene pamodās savā gultā, bet nezina, cik ilgi abas bija kluknējušas kāpņutelpā. Pēc tam viņa izjuta kaunu: ja nu kāds redzēja, ka abas sēž uz grīdas? It kā tas būtu viņas kauns.

Vēlāk viņai ļoti bieži bija kauns mammas vietā, par mammas rīcību, par to, ka viņai ir tāda mamma... Apprecējusies Alma kaunējās izstāstīt vīram, kāpēc vairs nesazinās ar mammu. Nevarēja saņemties pateikt skaļi: mana mamma ir alkoholiķe. Itin kā Alma pie tā būtu vainojama.

Mamma ne reizi vien atstāja meitu, pamatskolas skolnieci, aiz durvīm, kad viņa pārnāca no skolas un meklēja dzīvokļa atslēgu zem kājslauķa. Par ikdienas rituālu bija kļuvušas iedzeršanas ar kolēģiem pusdienas pārtraukumā. Pēc tam mamma pagulēja, bet viņas pudelesbrālis un pudelesmāsa devās uz savu mājvietu pusdienot. Alma gaidīja aiz durvīm, kad mamma pamodīsies un dosies strādāt. Mamma pārmeta, kāpēc meita tik agri pārradusies. Ar laiku Alma saprata, ka skaidroties nav vērts. Ar laiku mammu viss kaitināja. Runāji pretī – slikti, piekriti – atkal neder.

Tās bija tikai dažas dzīves ainiņa Almas un viņas mammas attiecībās.

Maizes medības kapos

Gadījās, ka mājās nebija nekā ēdama. Arī mammas nebija. Vasarā jau labi – varēja ieskriet dārzā un izraut burkānu, piešķīt dilles. Rudenī kaimiņdārzā varēja paķert ābolus – lādzīgā kaimiņiene nerājās un pacienāja ar zupu vai uzputeni. Vienīgais, kas mammai patika un padevās, – vārīt ievārījumus un sālīt sēnes ziemai. Ja mājās nebija maizes, vismaz zapti varēja ar karotēm ēst vai uzvārīt ūdeni un sataisīt zaptsūdeni. Dažas reizes Alma meta kaunu pie malas un ieskatījās atkritumu konteineros. Pilsētiņas nomalē, kur viņa dzīvoja, cieņā bija, kā tagad sacītu, zaļais dzīvesveids. Šķidrumus lēja sētā esošajā rezervuārā, ko izsūknēja. Bet atkritumu konteineru pie mājām nebija, tādus nolika tikai pie centra ēkām. Izlikdamās, ka izsviež atkritumu saini, Alma šad un tad tur atrada ko apēdamu. Vēl jau bija draudzenes, pie kurām ciemoties un kuras pabaroja.

Netālu no mājām bija kapsēta. Lielākoties Alma pa kapiem klimta viena. Dažreiz uz kopiņām bija atstāta maizes šķēle un glāzē ieliets degvīns. To smaržu viņa pazina – mamma virtuves skapītī slēpa pudeli, kas oda tāpat. Maizi Alma paņēma bez pārmetumiem, jo gribējās ēst. Uz tās varēja uzziest ievārījumu, un sanāca vakariņas.

Mūžīgā neziņā

Alma nekad nezināja, kas notiks mājās. Tiešām – nekad. Kad vidusskolā klasesbiedrenes rīkoja pidžamu ballītes un prasījās ciemos, Alma negribīgi piekrita. Un vienmēr ar bažām gaidīja, kādā stāvoklī mājās ieradīsies mamma, kaut arī iepriekš bija viņu brīdinājusi par meiteņu saietiem. Atkal jau – kauns, kauns par mammu...

Vislabāk bija tad, kad mamma neatnāca vispār. Jo gadījās, ka viņa ieradās dzēruma neomā un izlamāja visus, kas tobrīd bija ciemos. Jo vecāka kļuva Alma, jo retāk mamma parādījās mājās. Reizēm nedēļām ilgi abas neredzējās.

Starp citu, mammai patika sevi izrādīt kā labu draudzeni, viņa čaloja ar meitenēm, vienlaikus noniecinot meitu: eh, Alma jau dzeju nelasa, viņai tam prātiņš par īsu; Alma neprot zupu izvārīt; Almai nav nekādu talantu. Meitenes jūsmoja: cik tev forša mamma!

Tolaik viņa ienīda savu mammu.

Bērns ir mēsls

Daudzus gadus Alma nedrīkstēja izrādīt emocijas, jo mamma vai nu kliedza, ja viņai tās nepatika, vai arī sita. Ar laiku Alma iemācījās izdabāt un izpatikt, lai varētu kaut cik mierīgi dzīvot. Emocionālās vardarbības rezultātā Alma nespēja izprast savas emocijas. Tomēr viņa to iemācījās, lai gan joprojām atceras mammas mīļāko teicienu: “Bērns ir mēsls, viņam nedrīkst būt emocijas.”

Runāt par ģimenē notiekošo nedrīkstēja, jo mamma bija piekodinājusi klusēt un vēlāk biedēja, ka atdos Almu bērnunamā, ja viņa atvērs muti. Tagad Alma zina, ka tā ir tipiska alkoholiķu ģimeņu taktika.

Pieaugot viņai apnika mammas dzēruma murgi un biedēšana. Alma bija izlēmusi, ka mamma viņu nemīl un viņa nemīl mammu... Viņa gaidīja, kad beidzot varēs pamest elli mājās. Pabeidza pamatskolu un devās uz profesionāli tehnisko vidusskolu, izmācījās par frizieri. Tas viss tikai tāpēc, lai tiktu prom no elles mājās. Agri apprecējās. Vīram bija savs dzīvoklis – viņa vecāki nopirka kā kāzu dāvanu.

Vēlāk, kad Alma apmeklēja pieaugušo alkoholiķu bērnu sanāksmes, viņa uzzināja, ka arī citiem tā bijis: bērns nedrīkst izrādīt savas jūtas un nedrīkst runāt ar citiem par to, kas viņu ģimenē biedē. Ja par to runās, tad par viņu domās, ka viņš nemīl ne māti, ne tēvu, tātad arī vecāki viņu nemīl.

Alma sen nav tā mazā meitene, kas uztraucās par piedzērušās mammas labsajūtu. “Tā bija līdzatkarība, un es, par laimi, to apzinos jau pārdesmit gadu. Šī saprašana man ļauj sevi piebremzēt, kad metos kādam palīdzēt un pati nesaprotu, kāpēc,” viņa saka. Viņa analizē savu rīcību, bet reizēm tik un tā noraujas un tad apzinās, ka iekritusi līdzatkarības lamatās. “Tā ir cīņa ar bērnības mantojumu visu dzīvi,” Alma noteic.

UZZIŅAI

Līdzatkarība psihologu skatījumā

Bērnu līdzatkarība no vecākiem alkoholiķiem, īpaši mātes, ir sarežģīta emocionāla un psiholoģiska parādība, kas ietekmē bērna personības attīstību un turpmāko dzīvi. Psihologi uzsver, ka līdzatkarība šajā kontekstā ir bērna mēģinājums pielāgoties disfunkcionālajai ģimenes sistēmai, kurā vecāku alkoholisms rada nestabilitāti, emocionālu neparedzamību un bieži vien vardarbību.

Kā līdzatkarība rodas?

Bērnu līdzatkarība veidojas ģimenēs, kurās vecāku alkoholisms izraisa pastāvīgu stresu un nedrošību. Psihologi skaidro, ka bērns, cenšoties izdzīvot emocionāli sarežģītos apstākļos, kļūst par emocionālo balstu saviem vecākiem, it īpaši mātei. Bērns jūtas atbildīgs par mātes emocionālo stāvokli un pat cenšas “glābt” viņu no alkohola problēmas.

Šī līdzatkarība bieži sākas agrā bērnībā, kad bērns piedzīvo atkārtotu vilšanos un emocionālu atsvešināšanos. Mātes alkoholisms var būt saistīts ar mainīgu uzvedību: vienu brīdi viņa var būt mīļa un rūpīga, bet nākamajā – dusmīga, agresīva vai pilnīgi atsvešināta. Šī neparedzamība rada bērnā dziļu vajadzību kontrolēt situāciju un pielāgoties, lai saglabātu kaut kādu stabilitāti.

Kā izpaužas bērna līdzatkarība?

Pārmērīga atbildības sajūta: bērns jūtas atbildīgs par vecāku emocijām, uzvedību un pat par ģimenes kopējo labsajūtu.

Pašnovērtējuma problēmas: bērnam var veidoties zems pašvērtējums, jo viņš bieži dzird kritiku vai tiek vainots par vecāku problēmām.

Emocionālā noslēgtība: bērns iemācās apspiest savas emocijas un vajadzības, lai nekaitinātu vecākus vai izvairītos no konflikta.

Perfekcionisms: daudzi bērni cenšas būt ideāli, lai izpelnītos mīlestību un uzmanību.

Atkarība no citu viedokļa: šie bērni pieaugot mēdz būt ļoti atkarīgi no citu cilvēku novērtējuma un apstiprinājuma.

Kādas sajūtas un emocijas rodas bērnā?

Psihologi norāda, ka bērni alkoholiķu ģimenēs bieži izjūt:

• bailes – bērns baidās no vecāku uzvedības un no nākotnes, kas šķiet neparedzama;
• vainas sajūtu – bērns uzskata, ka viņa uzvedība ir izraisījusi vecāku dzeršanu vai problēmas ģimenē;
• dusmas un aizvainojumu – lai gan bērns bieži dusmojas uz vecākiem, viņš šīs emocijas apspiež, baidoties no vēl lielākas atsvešināšanās;
• skumjas un vientulību – alkoholiķu bērni bieži jūtas pamesti un nemīlēti;
• kaunu – bērns var just kaunu par situāciju ģimenē un izvairīties no attiecībām ar vienaudžiem.

Kā to risināt?

Līdzatkarības risināšana sākas ar izpratni par problēmu un emocionālās drošības atjaunošanu. Individuāla vai grupu terapija palīdz bērnam apzināties, ka viņš nav atbildīgs par vecāku alkoholisma problēmām. Terapeiti palīdz pārstrādāt negatīvās emocijas un izveidot veselīgas robežas. Tāpat zināšanas par alkoholisma ietekmi uz ģimeni un līdzatkarības mehānismiem var palīdzēt bērnam saprast savu situāciju un atbrīvoties no vainas sajūtas. Svarīgi ir veidot attiecības ar uzticamiem pieaugušajiem – skolotājiem, radiniekiem vai draugu vecākiem –, kuri var sniegt bērnam stabilitāti un emocionālu atbalstu.

Vienlaikus māksla, mūzika vai sports var palīdzēt bērnam izteikt savas emocijas un atjaunot pašvērtību.