Raksta turpinājumā publicēts mācītāja Mārtiņa Kalēja personīgais viedoklis, jo, kā viņš pats norāda, viņš nevar runāt visas konfesijas vārdā.

Nāku no mediķu ģimenes, mana māte Dr. Daina Kalēja bija ārste. Jautājums par vakcīnu un zāļu lietošanu nav vienkāršs. Vispirms uzsvēršu, ka Bībele neko nesaka ne par, ne pret vakcināciju, arī par ārstniecību tā tieši nerunā, jo tas nav Svēto rakstu uzdevums. Svēto rakstu uzdevums ir gādāt par katra cilvēka nemirstīgās daļas – dvēseles – glābšanu jeb pestīšanu. Raksti liek katram cilvēkam pašam, pēc labākās sirdsapziņas, rūpēties par savu veselību, tostarp apmeklēt ārstu un lietot zāles, kā arī izlemt par vai pret konkrētu vakcināciju, tās veidu un laiku, būtiski nekaitējot ne sev, ne arī citiem.

Ja runājam par vakcināciju kā tādu, tad būtisks aspekts ir klīniskos testos pārbaudītas un laika pārbaudi izturējušas vakcīnas pret noteiktām slimībām, kuras var būt cilvēkam nāvējošas vai cilvēku kropļojošas. Ja cilvēks ir vesels un vakcīnas izpētītas, iegūtas un ražotas ētiskā veidā, būtu tikai saprātīgi tās saņemt, novēršot iespējamo saslimšanas risku. Te gan jāsaka, ka šodien tiek pielietotas un piedāvātas tā saucamās "kombinētās" vakcīnas, kurās vienā vakcinācijas reizē bērns vai zīdainis tiek vakcinēts nevis pret vienu slimību, bet uzreiz pret veselu virkni slimību. Šīm, tā sauktajām kombinētajām vakcīnām, ir novērojams būtiski augstāks blakusparādību gadījumu skaits nekā atsevišķām vakcīnām pret vienu konkrētu kaiti.

Šodien visi steidzas, arī ārsti. Esmu to novērojis, jo man ir četri bērni. Tā vietā, lai ar laika nobīdi ļautu bērna organismam pielāgoties un ļautu pacientam saņemt nepieciešamās vakcīnas pakāpeniski, tiek praktizēta kombinēto vakcīnu ievadīšana. Ja tas ir iespējams, es no tām izvairos un dodu priekšroku atsevišķām vakcīnām. Tas ir līdzīgi kā ar ārstēšanu – kolīdz bērnam ir klepus vai iesnas, viņam parasti ārsts izraksta antibiotikas. Antibiotikas ir nepieciešamas tikai noteiktu slimību un to komplikāciju ārstēšanā, bet bieži ārsti tās izraksta vietā un nevietā, jo vecākiem nav laika ļaut bērnam izslimot slimību ilgākā laika periodā, nelietojot antibiotikas. Protams, būs slimības, no kurām mēs bez antibiotikām nevarēsim izvairīties, piemēram, plaušu karsonis, vidusauss iekaisums, sastrutojumi u.c. Taču bieži, konsultējoties ar speciālistiem, pie mazākām saslimšanām, esmu atteicies no antibiotiku došanas saviem bērniem. Risks ir tajā, ka organisms pierod pie šādas antibiotiku lietošanas, un, ja cilvēkam vēlāk dzīvē ir nopietna vajadzība pēc antibiotikām, var nebūt iespējas, ar ko ārstēt, jo baktērijas ir pielāgojušās un uz tām vairs nereaģē. Tāpat uzskatu, ka, ja cilvēks nav pilnībā vesels, vakcinācija var būt riskanta. Vispirms ir jāizveseļojas.

Otrs jautājumu loks ir veids, kādā notikusi vakcīnu izpēte, sastāvdaļu ieguve unkā notiek ražošana. Ļoti daudzas vakcīnas ir izstrādātas, izmantojot abortos iegūtu embrioloģisku materiālu. Proti, tās iegūtas, nogalinot dzīvu cilvēku. Kristiešiem tas nevar un nedrīkst būt pieņemami. Tā tiek aizskarta šo mirušo cilvēku cieņa. Tas var būt noticis gan izpētes rezultātā, gan vakcīnu izgatavojot, gan tās testējot, kā arī ražojot. Vakcīnas pat pret vienu slimību mēdz būt dažādas un iegūtas, izmantojot dažādas tehnoloģijas. Katra kristieša pienākums būtu pie iespējas lietot tādas vakcīnas, kuru ieguvei nav izmantoti abortētu embriju audi, arī tad, ja tie izmantoti tikai izpētes procesā. Jo, ja mēs tam nepievēršam uzmanību, mēs gūstam sev labumu no citu cilvēku nogalināšanas un sekmējam šādas necilvēcīgas prakses turpināšanos.

Trešais jautājumu loks ir brīvprātība. Nav pieņemami tas, kā Latvijas valsts spieda visiem iedzīvotajiem vakcinēties pret Covid-19 ar nepietiekami pārbaudītām vakcīnām. Tas notika burtiski piespiedu kārtā, atteikuma gadījumā liedzot iespēju iepirkties, saņemt veselības pakalpojumus un pat strādāt. Tik drastiski un nevajadzīgi rīkojās tikai pāris Eiropas Savienības valstis, tostarp Latvija. Man kā mācītājam veselu gadu tika liegts apmeklēt savas draudzes locekļus pansionātā, jo mani tajā neielaida. Cilvēkiem tika liegta iespēja normāli atvadīties no saviem mirušajiem tuviniekiem, daudziem bija liegts strādāt. Pret šādu piespiedu vakcināciju, izmantojot represīvus mehānismus, es pilnībā iebilstu.

Lai Dievs mums katram dod gudrību lietot veselo saprātu un iegūtās zināšanas un ievērot ētikas normas, lai katrā situācijā pieņemtu pareizo lēmumu, kā rīkoties. Turklāt ieteiktu katram uzdot pašam sev jautājumu –labi, par miesas labklājību esmu parūpējies, bet kā ir ar manu nemirstīgo dvēseli?