«Lūšu dravas» zīmols ir pazīstams ar saviem gardumiem, kas gatavoti no medus un dažādām dabiskām piedevām. Viens no jaunumiem – «Zilais brīnums». Tiešām zils medus, kuram pievienoti ananasi un piparmētras, un vēl kāds augs, kas dod košo nokrāsu. Šis un citi brīnumi dažādās nokrāsās ir Leldes radīti. Taču tas nav vienīgais, ko dara Lūšu saime. Ik pa laikam viņi atrod kādu jaunu izpausmes veidu, jo uzskata – tas dod dzīvei jaunu garšu.

«Stropēnus» Jāņa mammas vecvecāki iegādājās, jo dzimtai piederošais Slabadas krogs, kas atradās pie vecā ceļa Daugavas krastā, pēc Ķeguma HES uzbūvēšanas pazuda upes ūdeņos. Tagad to vietu, kur gadu gadiem mita Simsonu saime, iezīmē salas strēmele, telefonā redzamajā kartē rāda Jānis Lūsis. Sākotnēji gan tika apsvērta doma pirkt māju pie Ogres upes, taču vecā krodziniece Anna ietiepās – viņa grib palikt pēc iespējas tuvāk Daugavai un savam dzimtas namam. «Stropēni», salīdzinot ar to, bija necili – arī zemesgabals nebija nekāds labais. Nosprieda, ka nekas – tas tikai pagaidām, gan uzcels jaunu – plašāku, ērtāku – māju. Saveda materiālus, bet tad ienāca krievu armija, sākās karš, un tā tas viss palika. Savā ziņā varbūt pat labi, ka vērienīgos plānus neīstenoja un arī krodzinieki viņi vairs nebija, jo, kas zina, vai tas nebūtu nobruģējis ģimenes ceļu uz Sibīriju. Tā arī mazais namiņš palika tikmēr, kamēr Jānis neuzbūvēja jaunu māju. 

No kolhoza līdz savām bitēm

«Stropēnu» galvenā biteniece ir Jāņa mamma Līga, kura pēc Kaibalas pamatskolas absolvēšanas nolēma apgūt biškopību Vecbebru Tehnikumā. Pēc tā beigšanas 1974. gadā viņa ilgus gadus kopa kolhoza «Lāčplēsis» dravu. Tur iegūtais medus, kā arī ziedputekšņi, kas tika sajaukti kopā ar pūdercukuru, tika pildīti burciņās un sūtīti uz visu plašo «padomiju». Lai gan pēc kolhoza pajukšanas viņa vēl izmācījās par konditori un arī šajā jomā kādu laiku nostrādāja, tomēr nepameta bites, tikai nu to darīja mazākos apmēros savos «Stropēnos», kur Jānis pavadīja bērnības vasaras. Vai jau tad radās doma par Lūšu dravu? Nepavisam. Pirmkārt, Jānim medus īsti nav pie dūšas, jo bērnībā to atēdies, otrkārt – nākotnes karjeras nodomi saistījās ar citām jomām. Latvijas Universitātē pabeidza Sociālo zinātņu fakultāti, pēc tam vairākus gadus nostrādāja Latvijas Televīzijā, kur gatavoja jaunajām tehnoloģijām veltītu raidījumu «Nākotnes parks». Šobrīd jau vienpadsmito gadu vada interešu centru «Lielvārdi». Kā rakstīts uzņēmuma mājaslapā: «Jānis ir tas, kurš no A līdz Z veido video stāstus par «Lielvārdu» mācību līdzekļiem, tehnoloģijām un to pielietojumu – raksta scenārijus, ierunā aizkadrus, filmē video un samontē gatavus video stāstus.»

Arī Jāņa sieva Lelde iepriekš nebija saistīta ar bitēm, viņa ir diplomēta tulkotāja, kas zinības apguvusi Ventspils Augstskolā. Atšķirībā no Jāņa viņai medus garšo, kā pati atklāj – it īpaši tikko atvākots. 

Un te ir vietā teiciens – ar tām bitēm nekad neko nevar zināt. Kad jau bija izveidojuši ģimeni, pēc kāda laika Jānis un Lelde nonāca pie domas – sak, varētu pasākt ko savu. Izprātojušies gan tā, gan šitā, līdz Jānis iesaucās – Eurika! Viss jau tepat ir acu priekšā – zeme, māja, drava! Un medus ir veselīgs produkts, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. «Skaidrs bija, ka neiesim tradicionālo ceļu, ko gāja mamma, – medu pilda burkās un ved uz tirgu. Tas, ka konkurence šajā nozarē ir liela, nav slikti, jo nekas tā neveicina izaugsmi. Tiesa – ir jautājums, vai tu konkurē ar kvalitāti, vai dempingo ar cenu, trīslitru burku pārdodot par vislētāko cenu,» uzsver Jānis. Uzņēmums nodibināts 2013. gadā, un atspērienu tam deva piedalīšanās dažādos projektos, biznesa ideju konkursā (tajā iegūta galvenā balva), ALTUM finansējums, kas deva iespēju uzbūvēt ražotnīti. Tā palēnām tika uzņemti apgriezieni. 

Atšķirīgas arī etiķetes

Kādu augu medus ir «Lūšu dravas» kārēs? Tā kā te apkārt ir pļavas un meži, tad tajā ir pienesums gan no viena, gan otra. Monoflorais (piemēram, liepziedu, griķu, viršu) te netiek vākts, jo tad stropi ir jāvadā pa dažādām vietām, bet te tas netiek darīts. Starp citu, Rīgā, kur ir daudz liepu, uz jumtiem izvietotie stropi ienes labas liepziedu medus ražas. 

«Interesanti ir ar cilvēku garšas izjūtām – pie mums par rapšu medu daudzi rauc degunu – tas ātri sacietē un kļūst pavisam balts, jo tajā praktiski nav minerālvielu. Taču Vācijā tas ir ļoti pieprasīts, jo, pieliekot to tējai, dzēriens nemaina garšu. Un vēl – rapšu medus labi noder maisījumos, jo tā konsistence ir smalkgraudaina,» norāda Lelde.

Lūši ir gandarīti, ka viņu dravas medus paraugos, kas pērn sūtīti analīzēm uz Vāciju, miglošanas atliekvielas nav atrastas. Arī Lūši savulaik lauksaimniekiem iznomāja savu zemi, taču tad atteicās no kultūraugiem savā apkārtnē, jo tie tomēr tiek apstrādāti ar ķimikālijām, kas kaitē gan bitēm, gan medum. Jācer, ka lauksaimnieki ar laiku vairāk ieklausīsies biteniekos un samazinās insekticīdu devas savos tīrumos. 

Lai nebūtu tā, kā citiem, Lūši izlēma meklēt veidu, kā šo veselīgo našķi pasniegt savādāk. Tā vispirms tapa medus ar riekstiem, tad ar citrona piedevu, un tad jau ideju maisam bija gals vaļā. 

Pievērsa uzmanību ne tikai pašam produktam, bet arī iepakojumam, kur tolaik dominēja klasiskās bitītes un lācīši. Nav gan skaidrs, kāpēc izvēlēti tieši lāči, kas taču ir dravu postītāji, turklāt viņus vairāk par medu interesē bišu kāpuri un peru pieniņš, jo tas ir superbarojošs un īsts kārums ķepaiņiem. Vai arī «Stropēnos» kāds no tiem nav iegriezies? Par laimi, nav, jo mežu masīvi apkārt nav tik lieli, un jāpiesit trīsreiz pie galda, lai arī turpmāk viņi te neviesotos. 

«Lūšu dravas» produkti ir pildīti burciņās, kas ražotas no plānas plastmasas (turklāt tās ir izgatavotas Latvijā), un tās rotā tīrā un elegantā stilā ieturētas etiķetes. Starp citu, ir iespējas pasūtīt produkciju ar personalizēti dizainētām etiķetēm – pēc tām vislielākais pieprasījums ir uz Ziemassvētkiem, bet pirms pāris gadiem tās bija populāras kā velte kāzu viesiem (interesanti, ka tās bija īpaši iecienījuši pāri, kuros ir latviešu meitene un puisis – ārzemnieks). «Lūšu drava» ar savām etiķetēm piedalījās arī Biškopības biedrības rīkotajos konkursos, taču sākotnēji tās pieņemtas ar neizpratni – sak, kas tur īpašs?! Lai gan bija gan: puscaurspīdīgas uzlīmes, plombītes atsevišķi, birkas ar striķīti... Ar laiku gan pārējie nozares spēlētāji saprata, ka jādomā par jauniem formātiem. Te gan ir viens «bet». «Varam to uzskatīt par komplimentu, taču pērn etiķešu konkursā bija precedents – pamanījām burciņas, kas ļoti atgādināja mūsējās, bet tās nebija mūsējās. Izrādās, biškopis no Jēkabpils puses bija teju pārkopējis mūsu dizainu. Trakākais, ka viņš ar šo plaģiātu dabūja pirmo vietu,» savu sarūgtinājumu neslēpj Jānis, rādot telefonā abu uzņēmumu etiķetes, un tās tiešām ir ar minimālām atšķirībām. Kad sazvanījušies, lai izteiktu savus iebildumus, saņēmuši atbildi – bet jūsu dizains taču nav patentēts, turklāt mūsējais atšķiras – lūk, jums tur ir taisna līnija, bet mums – slīpa, arī burti nav identiski. Turklāt tas esot viņu bērnu radīts oriģināldarbs un mainīt neko netaisoties. «Noteikti parakņājās pa internetu, kur pasmēlās «oriģinālideju». Tā nu tas ir – ja neaizsargāsi savu preču zīmi, tad atradīsies naski ļaudis, kas to nepakautrēsies izmantot. Un juridiski neko nepierādīsi, bet ētikas latiņa katram ir atšķirīga,» secina Jānis. Tas pats attiecas uz receptēm – tās ātri vien izplatās, un nav jau ko apvainoties – tas ir atvērts tirgus. Tam ir arī pozitīvā puse – motivācija meklēt ko jaunu. Tā tapa jaunums – «Zili brīnumi». Nē, nekādas pārtikas krāsvielas tur nav, visas garduma sastāvdaļas ir dabiskas – «Lūšu dravas» krēmveida medus, liofilizēti (žāvēti aukstumā, tādējādi saglabājot dabiskās garšas īpašības un uzturvērtību) ananasi un piparmētras, kā arī kāds noslēpumains, veselīgs augs, kas produktam piešķir pārsteidzošo krāsas toni.

Tūrisms un disku golfs

«Ar laiku sajutām, ka ar medu vien ir par maz. Diezgan bieži mums kāds vaicāja, vai var braukt uz šejieni ciemos, taču nācās atteikt, jo tādu telpu nebija – arī ražotne ir ļoti maziņa. Tā radās doma uzcelt plašu multifunkcionālu nojumi, kur varētu rīkot svinības un korporatīvus pasākumus un kurā būtu ne tikai galdi un krēsli, bet arī aprīkojums – videoprojektors un audioaparatūra. Daļēji ar vietējās rīcības grupas «Zied zeme» atbalstu tā tapa gatava 2019. gadā, un sākām uzņemt apmeklētājus,» stāsta Lelde. (Saruna notiek lielajā nojumē, malkojot smaržīgu piparmētru tēju un baudot mājas saimnieces gatavotos, vēl siltos siera cepumus.) Tā kā ciemiņu vidū ir arī skolēni, «Lūšu drava» piedāvā viņiem tematiskas nodarbības, kurās jaunākā paaudze var uzzināt daudz jauna par bitēm un biškopību. 

Tā kā Jāņa vaļasprieks ir disku golfs un viņš stāvējis pie šā sporta veida šūpuļa Latvijā, pirms piecpadsmit gadiem ierīkojot pirmo disku golfa laukumu Mežaparkā Rīgā, tad arī «Stropēnos» tam vieta atradās. Tā ir iespēja gan paklausīties noderīgu informāciju, gan izkustēties. Vēl vienas idejas iedzīvināšana dabā ir sākta, taču mazliet nobremzējusies, proti, radīt uz piemājas lauka lielu Latvijas karti ar 600 metru perimetru, iezīmējot valsts galvenos ceļus un pilsētas. Kontūra ir jau izveidota, un no gaisa tā ir labi redzama, taču, lai to attīstītu tālāk, vajag gan laiku, gan resursus. Katrā ziņā iecere nav nobīdīta malā, jo tā būtu labs veids, kā bērniem (un ne tikai) iepazīt Latviju. Iespējams, tas varētu notikt orientēšanās spēles formātā ar dažādiem uzdevumiem kontrolpunktos. 

Pamata darbā «Lūšu dravā» ir tikai Lelde, kura uzņēmusies galvenā tehnologa pienākumus un vada dažādas ar medu saistītas meistarklases, un nu jau viņa ir arī ar nopietnāku pamatu šajā jomā, jo apguva biškopību pieaugušo tālmācības kursos Ogres Tehnikumā. Taču, kā uzsver Jānis, – visas olas vienā groziņā nevajag likt, tāpēc viņš turpina strādāt savā jomā, bet šeit ir tikai, kā pats pasmaida, bezmaksas palīgs, kas raugās, lai tehnika, finanses un dokumenti būtu kārtībā. Uzņēmējdarbībā, lai arī cik liela vai maza tā būtu, nav statiska stāvokļa – ir jārēķinās ar kāpumiem un kritumiem. To, ka tā ir, pierādīja kovidlaiks, kad daudziem bizness apstājās, arī «Lūšu dravā» – produkcija no veikaliņiem nereti atgriezās atpakaļ, arī lielākais sadarbības partneris – lidostas «Duty free» – pārtrauca pasūtījumus. Tagad ar šiem partneriem, kas ir Turcijas uzņēmēji, sadarbība tiek turpināta. Vai tā ir laba reklāma produkcijai? Vairāk savai pašapziņai, jo – kas lielākoties to pērk? Tūristi, kuri, aizbraucot no Latvijas, to iegādājas kā suvenīru. Lielākie noņēmēji tomēr ir vietējie Latvijas ļaudis, uzsver Jānis. 

Atgriežoties pie kovidlaika – tas pats notika ar apmeklētājiem – grupas, kas bija rezervējušas noteiktus datumus, cita pēc citas atsauca savus ieplānotos braucienus. Viena nedēļa bija tāda, kad telefons bija karsts no šādiem atteikumiem, atceras Lelde. Liels ieguvums tad izrādījās labi izstrādātā mājaslapa un iespēja produkciju pārdot internetā, piegādājot produkciju ar pakomāta palīdzību. Tas nu reiz ir ļoti atvieglinājis dzīvi, proti, nav jātērē garas stundas, apbraukājot klientus.

Dejo tautas dejas un nopērk moci

Vaicāti, vai ietu vēlreiz uzņēmējdarbības ceļu, ja zinātu, kam būs jāiet cauri, Jānis atbild, ka viņu gadījumā liels pluss ir tas, ka nebija jāsāk no nulles – jāiegādājas bites un stropi. Mammai tas viss jau bija. Saimnieciskā darbība notika, Jānis ar Leldi tikai piepalīdzēja. Arī šobrīd mammai ir 30 līdz 40 bišu saimes, Leldei – desmit, divpadsmit. «Ja man, piemēram, tajā gadā nav bijis tik daudz laika nodarboties ar bitēm un līdz ar to ienesums nav tik labs, tad varu neuztraukties – vīramātes stropos noteikti būs lielāka raža. Tas ir labs modelis – viņa ir saimnieciskā darba veicēja, un mūsu uzņēmums no viņas iegādājas medu,» paskaidro Lelde. Kā ir ar peļņu – vai iznāk arī sviests uz maizes rikas? Dažam jau šķiet – ja jau ir uzņēmējdarbība, tad noteikti ir lieka nauda, ar ko piesponsorēt to vai šito. Taču «Lūšu drava» ir sīks uzņēmums ar apgrozījumu 30 000–40 000 eiro gadā, bet tā nav peļņa. (Gadi arī atšķiras – sliktākā tiek ievākta tonna medus, labā – trīs.) Tajā pašā laikā tas palīdz uzturēt saimniecību un tās teritoriju kārtībā, iegādāties labu pļaujmašīnu, uzcelt nojumi. Kontā nekāds lielais cipars nav, bet attīstība notiek, bilst Jānis. 

Par ražošanas paplašināšanu – ir jau kādureiz tas apsvērts, bet, lai eksportētu, apjomiem ir jābūt daudzkārt lielākiem. Tad vajag lielus angārus, aprīkojumu, darbiniekus, kuriem jāmaksā alga. Atbildības nasta augs augumā, galu galā būsi noskrējies un nekas vairs nepriecēs. Te ir tā – nu nobruks kaut kas, neiznāks, kā iecerēts, nebūs pasūtījumu, sekas nebūs tik smagas, jo tas nav ģimenes izdzīvošanas jautājums. Ja tas būtu vienīgais balsts, kas zina – varbūt sen jau darītu ko citu vai, tieši otrādi, – būtu attīstījuši šo biznesu daudz pamatīgāk. Bet tad neatliktu nekam citam laika. Arī ceļošanai, jo Jānim ir būtiski kaut vai reizi gadā izrauties ārpus Latvijas. Lelde gan atklāj, ka vislabāk jūtas mājās, arī savā siltumnīcā rosoties. Vēl viņas prieks ir jostu aušana  – var palepoties ar pašas rokām darinātu Lielvārdes jostu. Un ir arī tautas dejas. «Pusmūžā iestājos deju kolektīvā,» teic Lelde, bet Jānis piebilst, ka viņš savukārt pusmūžā nopircis motociklu. 

Un ko Lūšu jaunā paaudze saka par dzīvi laukos? Abi vecākie nav īsti apmierināti, ka draugi nav rokas stiepiena attālumā, bet, no otras puses, tas ir arī labi, jo pasargā no vienas otras muļķības nostrādāšanas, spriež Jānis. Ir savi pienākumi, tā nav pilsēta, kur ir tikai dzīvoklis. Lūk, dēls šodien nopļāva ar traktorīti zāli. Protams, nākas paskubināt, taču pusaudži ir pusaudži, kurš gan tai vecumā ir ļoti tvīcis pēc darba? Varbūt ar laiku arī viņiem būs tāpat kā Jānim, kurš pirms 20 gadiem nevarēja iedomāties, ka dzīvos laukos, bet nu priecājas par to.