Kāda ir bijusi aizvadītā vasaras sezona lauku tūrismā?

Pavasarī bijām nobijušies, ka būs slikti, jo bija liels klusums un situācija pavisam nelikās cerīga. Lauku tūrisma uzņēmējiem likās, ka šoks no kara varētu būt pierimis, bet aprīlis un maijs bija diezgan drūmi mēneši. Taču tad viss aizgāja - sākās vasara un arī rezervācijas lauku tūrismā ļoti strauji pieauga. Arī tagad rudenī lauku tūrisma uzņēmumi saka, ka ir labāks gads nekā iepriekšējais, ir ļoti daudz privātu pasākumu, kāzas un svinības. Ir arī pa kādam ārvalstniekam, bet tikai uz pasākumiem, jo novembrī nav tūristu, kas brauktu uz Baltijas valstīm. Vasara kopumā ir bijusi labāka nekā pagājušajā gadā.

Kāds tam ir izskaidrojums - labie laikapstākļi?

Jā, pirmkārt, labie laikapstākļi. Tas viennozīmīgi ir galvenais - ja ir slikts laiks, tad cilvēki brauc uz Spāniju. Šovasar vispār nebija iemesla kaut kur citur braukt, jo Latvijā vasara bija brīnišķīga.

Arī ārvalstu tūristu bija daudz vairāk, nekā mēs cerējām, kas varētu nozīmēt, ka cilvēki pie kara ir pieraduši, ja to tā var teikt. Ir atgriezušies tūristi no tālajiem tirgiem, no kuriem necerējām tik ātri cilvēkus sagaidīt, piemēram, Japānas, Amerikas, Austrālijas. Arī izstādēs, runājot ar ārvalstu tūroperatoriem, dzirdams, ka potenciālie tūristi nāk, prasa un jau plāno konkrētus maršrutus pa Baltijas valstīm. Cilvēki meklē galamērķus, kas ir citādāki, kas nav pārblīvēti ar tūristiem, meklē kaut ko dabīgu, ne Parīzi, Londonu vai Venēciju. Cilvēki ir daudz izceļojušies uz tradicionāliem tūrisma galamērķiem un tagad meklē kaut ko jaunu, un tur Baltija ir kā svaiga elpa.

Vai tas nozīmē, ka ārvalstu tūristiem karš Ukrainā vairs nav tik liels iemesls uz šejieni nebraukt? Iepriekš viesnīcu nozares pārstāvji stāstīja, ka brīžiem ir sajūta, ka ārvalstu tūristiem liekas, ka Latvija, Baltijas valstis ir tik ļoti tuvu kara zonai, ka 50 kilometru attālumā jau šauj.

Pilnībā tas nav pazudis, un, protams, no tā tūrisma nozarē ciešam joprojām. Turklāt pavisam nesen, runājot ar Skandināvijas kolēģiem, sapratu, ka jo tuvāki tirgi, jo vairāk viņiem ir bail. It kā liekas, ka skandināvi ļoti labi saprot, kur atrodas Ukraina un karš, kur mēs, bet viņi tiešām baidās un baidās ne tikai tādēļ, ka mums blakus ir Krievija, bet arī tādēļ, ka mums ir divkopienu valsts. Viņi domā, ka pie mums ir ļoti daudz nelojālu cilvēku, tādēļ kaut kas varētu notikt. Viņi domā, ka situācija šeit uz vietas nav tik viennozīmīgi mierīga un jebkurā brīdī var izcelties starpnacionāli konflikti. Skandināvijā ir cita situācija un pieredze, līdz ar to iespējamie starpnacionālie konflikti tiek uztverti ļoti nopietni. Tas man bija pārsteigums, jo nedomāju, ka viņi no tā baidās vairāk nekā no bumbām, kas var nejauši uzkrist.

Kuri ir tie ārvalstu tirgi, ar kuriem lauku tūrismā šobrīd var vairāk rēķināties?

Vācieši, nīderlandieši, kas mums ir svarīgākie tirgi, atgriežas. Ar vāciešiem gāja ilgi un grūti, jo viņiem kara tēma vispār ir ļoti sarežģīta un pret to viņi ir ļoti piesardzīgi. Bet vācieši tagad brauc uz Baltiju. Domāju, ka grūtāk mums būs skandināvus dabūt atpakaļ. Izņēmums ir somi, kas brauc, kā arī tālie tirgi. Japāņi ir lielā skaitā.

Pandēmijas laikā bija vērojama izteikta tendence apceļot Latviju. Vai tā ir noplakusi?

Protams, ir ļoti noplakusi, īpaši tūlīt pēc pandēmijas, kad visi devās uz siltajām zemēm, kad tas atkal tika atļauts. Vietējo iedzīvotāju skaita samazinājums lauku tūrismā 2022.gadā bija ļoti liels. Tagad tas pakāpeniski ir atkal pieaudzis, un šis jau ir bijis labs gads vietējo tūristu ziņā. Protams, mēs konkurējam ar Lietuvu un Igauniju. Konkurējam ar cenām, bet cenas mums tomēr ir labākas. Lauku tūrisma uzņēmēji saka, ka grūti ir tas, ka ļoti pieaugušas izmaksas, īpaši darbaspēka izmaksas, taču cenas celt nav iespējams, jo cilvēki negrib vairāk tērēties. Tāpat acīmredzami ir ļoti samazinājies ēdinātāju skaits laukos. Uzņēmēji saka, ka, ja agrāk viesi varēja pavakariņot kādā restorānā vai kafejnīcā, tad tagad lauku naktsmītnes viesi pasūta ar pilnu ēdināšanu, jo acīmredzot izvēles iespējas nav plašas vai nav vispār. Lauku tūrisma uzņēmēji cenas ēdināšanai ir paaugstinājuši, jo to nebija iespējams nedarīt, bet nakšņošanai cenas ir bail celt, jo baidās pazaudēt vietējo tirgu.

Vai tas nerada bažas, ka kāds uzņēmums izmaksu sadārdzināšanos var nepārdzīvot?

Nedomāju, ka ir tik traki. Drīzāk viesu mājas slēdz uz nesezonu, ja redz, ka nav pietiekami lielas ceļotāju kustības. Tiem, kas ir tālāk no Rīgas, tiem, protams, ir grūtāk izdzīvot.

Cik bieži ir tā, ka aizslēdz uz nesezonu, bet pēc tam tā arī vairs nespēj atsākt darbu?

Ēdinātājiem tas bija tipiski pēc pandēmijas, ka ļoti daudzi tā arī vairs neatsāka darbu. Mums noteikumi bija ļoti skaudri, un, nedod Dievs, kaut kas tāds varētu atkārtoties. Biznesam tas bija ļoti nežēlīgi, un to nav iespējams izturēt ne ar kādiem atbalstiem un pabalstiem. Toreiz ļoti daudzi vairs neatsāka darbu.

Visgrūtāk lauku tūrismā ir nodrošināt apkalpojošo personālu, un ļoti daudzi biznesi balstās tikai uz savu ģimeni. Lielākais izaicinājums ir noturēt darbiniekus lauku reģionos, piemēram, labus pavārus. Pilīs, muižās ar to ļoti cīnās, jo, ja esi latiņu pacēlis līdz četrām zvaigznēm, bet nevari dabūt restorānā labu apkalpojošo personālu, tad ir problēmas.

Kāds pieprasījums ir pēc specifiskiem pasākumiem, piemēram, uzņēmumu sporta spēlēm, kāzām?

Tas arī ir pieprasījums no vietējā tirgus - vietējie nebrauc ekskursijās, bet brauc uz pasākumiem. Nesezonā brauc tikai uz pasākumiem, bet vasarās arī apceļo Latviju. Ir atgriezušies arī tādi pasākumi kā ģimeņu salidojumi vairākās paaudzēs, un īpaši populāri tas ir ap Ziemassvētku laiku. Tāpat ļoti daudz ārzemju latviešu brauc, viesu namā saaicina savus radus no visām pusēm un atzīmē svētkus. Ārzemju latvieši arī precas šeit.

Vai ir redzamas atšķirības starp Latvijas reģioniem, kur pieprasījums lauku tūrismā ir labāks, kur sliktāks?

Tas ir grūts jautājums, jo mums nav pilnīgas statistikas un apkopojumu par visām rezervācijām. Pieļauju, jo tuvāk Rīgai, jo viesu namiem iet vieglāk. Pat Kuldīgā nedēļas vidū ir tukšs un kluss. Cilvēki var un grib braukt apmēram 100 kilometru rādiusā ap Rīgu, tur pieprasījums ir lielāks.

Protams, piejūrā sezonā iet ļoti labi, bet nesezonā ir grūtāk.

Savukārt "Jūrtaka" un "Mežtaka" ir ļoti populāra arī nesezonā. Sezonā ir ļoti daudz tūristu, cenas ir augstas, naktsmītnes ir aizņemtas, īpaši jūras krastā, tādēļ vietējie pārgājienu mīļotāji iet arī nesezonā. Tas ir ļoti labi, jo viņi arī nesezonā aizpilda viesu mājas.

Man ir aizdomas, ka Latgalē neiet viegli. Ja speciāli nerīko pasākumus, tad uz Latgali aizbraukt ir tālu, dārgi un arī sarežģīti, kā arī nakšņošanas un ēdināšanas vietas nav tik labā servisa līmenī, kā gribētos. Vasarā tur cilvēku ir daudz, bet nesezonā neiet tik labi. Noturēt cilvēku ārpus Rīgas apkalpojošā sfērā ir arvien sarežģītāk. Latgalē tas ir īpaši sarežģīti. Tāpat, protams, cilvēkiem drošības jautājums ir svarīgs aspekts lēmumā, vai braukt uz pierobežu nakšņot vai nebraukt, jo dažkārt šķiet, ka no meža nāks ārā nelegālie imigranti un ko tad darīt.

Jau gadiem notiek cīņa par to, lai ēdināšanas pakalpojumiem varētu piemērot samazināto pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi, un tas ir aktualizēts arī pašlaik. Cik svarīgi tas ir lauku tūrismam?

Tas būtu ļoti svarīgi arī lauku tūrismā. Mums ir arī tādi uzņēmumi, kas nav PVN maksātāji, bet tādu ir arvien mazāk. Skaudrā patiesība ir tāda, ka ne jau tādēļ laukos zupas šķīvim samazināsies cena, bet tas ļaus uzņēmējam samaksāt piemaksu pavāram. To lauku uzņēmēji ir skaidri pateikuši, ka viņiem trūkst apgrozījuma, trūkst naudas, lai uzturētu ēdināšanas biznesu. Es neticu, ka valsts budžets ļoti ciestu no tā, ja samazinātu PVN ēdināšanai, bet tas ļoti palīdzētu noturēt ēdināšanas biznesu laukos.

Kādas ir tipiskās problēmas, kuras jārisina lauku tūrisma uzņēmējam šodien? Pieminējāt darbaspēku…

Darbaspēks ir milzīga problēma, un par darbaspēku mēs konkurējam ar visu Eiropu. Ļoti daudzi ir aizbraukuši, ir ļoti augsta kadru mainība, ļoti bieži cilvēki staigā no viena uzņēmuma pie otra pat ar ļoti nelielām atalgojuma izmaiņām. Ar ļoti dažādiem paņēmieniem saimnieki mēģina noturēt lojālos darbiniekus. Ļoti bieži ar nakšņošanas peļņu saimnieki uztur ēdināšanu, jo, ja viesiem nedod pat brokastis, tad viesus dabūt ir arvien grūtāk.

Vai ir vēl kādas problēmas?

Nezinu, vai tas ir tipiski tikai lauku tūrismam, bet birokrātijas apjoms ir milzīgs. Piemēram, jau pusotru gadu mūsu valsts nav varējusi pieņemt grozījumus regulējumā, lai "booking.com" un citās ārvalstu rezervācijas sistēmās varētu būt redzami arī PVN nereģistrēti uzņēmēji, un saskaņā ar Eiropas PVN regulu tie varētu norēķināties par šo pakalpojumu ar valsti, nerisinot smagnējo PVN grāmatvedību. Saimnieki tagad ir aizvēruši "booking" rezervācijas, gaidot, kad Saeimai būs laiks viņu problēmu izskatīt. Vai tā ir normāla attieksme pret uzņēmumiem? Birokrātijai neredz galu, un, kamēr to neizskaudīs, nekas nemainīsies. Situācijā, kad nav cilvēku, kas strādā, nav uzņēmumu, valstij nav naudas, sēž milzīgs birokrātiskais aparāts, kurš nespēj neko izmainīt, lai atvieglotu mazajiem uzņēmējiem dzīvi.

Esat iepriekš aktualizējusi jautājumu par pašvaldību konkurenci tūrisma jomā ar privāto biznesu, kas traucē lauku tūrisma attīstībai, - pašvaldības ceļ viesnīcas, rīko pasākumus utt. Vai situācija ir mainījusies uz labo pusi?

Situācija nav uzlabojusies nemaz. Saimnieki saka, ka gadījumi ir palikuši rafinētāki, nevis ir izskausti. Kā Rēzekne "rullē" savu spa viesnīcu, tā "rullē". Esmu visu laiku teikusi, ka ne jau tas nabaga [atlaistais Rēzeknes mērs Aleksandrs] Bartaševičs ir vienīgais vainīgais, kas paņēma aizdevumu viesnīcas celtniecībai. Kāds Rīgā viņam to iedeva, Finanšu ministrijā kāds parakstīja aizdevumu spa celtniecībai pašvaldībai! Nebija ne līguma ar privāto investoru, ne kādam tā spa viesnīca bija vajadzīga. Kāpēc to žurnālisti neceļ augšā un kāpēc tas cilvēks ir viens vainīgs? Celsim augšā, kas to aizdevumu ir parakstījis, un komisiju, kas to apstiprināja!

Pašvaldību kaitniecība privātajam biznesam nav apstājusies ne par kripatu. Tas, kas nedaudz ir uzlabojis situāciju, ir tikai tas, ka valstij un pašvaldībām nav naudas un tagad mēģina budžetus apcirpt. Ir absurdi, ka man tagad jāsaka, ka, cerams, tādēļ, ka pašvaldībām un valstij nav naudas, mazināsies konkurence ar privāto biznesu. Valsts un pašvaldības nav spējīgas vadīt biznesu, ne ēdināšanu, ne viesnīcas, ne gidus, ne riteņa nomas, tas viss nes zaudējumus. Mums ir cerība, ka tādēļ, ka valstij nav naudas, tas apstāsies, vai vismaz ies mazumā.

Aptaujājot saimniekus, nesaņēmu nevienu ziņu, ka kāda pašvaldība būtu atbalstoša - uztaisījusi ceļu, stāvlaukumu vai apgaismojumu, kas pašvaldībai būtu jādara. Nevienu. Tas tomēr ir signāls, ka mums šajā ziņā valstī nav kaut kas kārtībā. Joprojām saprašana ir nulles līmenī, kas ir un kas nav atbalsts uzņēmējiem.

Kādā jomā ir vislielākā pašvaldību iejaukšanās privātajā biznesā? Viesu izmitināšanā?

Viesu izmitināšana it kā netiek ļoti daudz nodrošināta tiešā veidā, bet, ja pavērtējam šo jautājumu dziļāk, tad tās ir ļoti daudz - visas tehnikumu kopmītnes tiek izmantotas kā viesnīcas. Tās nepilda vien savu tiešo funkciju, bet arī plaši tiek izmantotas kā viesnīcas.

Otra sfēra ir pasākumi, ko organizē pašvaldības. Tas arī ir privātais lauciņš. Tie pasākumi, kurus pašvaldības rīko "bez maksas", atņem finansējumu gan skolām, gan bērnudārziem, gan pansionātiem. Tas ir viens un tas pats maks, no kura pašvaldība par to maksā. Privātie jau sen ir pārstājuši konkurēt ar maza apjoma koncertiem, jo tas nav iespējams. Ja pašvaldības koncertu var rīkot bez maksas vai ar ieejas biļeti par dažiem eiro, tad privātais ar ieejas maksu 20 eiro nevar konkurēt. Kā varam atļauties katrā pilsētā rīkot pa pilsētas svētkiem, kas ir tīra padomju atlieka? Privātais sektors ir vienīgais, kas pakalpojumu sfērā var būt efektīvs.

Ar ko pašvaldībām vajadzētu sākt?

Pirmkārt, ir jāsakārto lielā infrastruktūra, lai pie viņiem var atbraukt, lai ir vietas mašīnām, jāsakārto ceļazīmes. Ir jādara viss, lai cilvēki gribētu uz vietas dzīvot, jo viņi jau ir servisa nodrošinātāji, darbinieki. Ar uzņēmējiem ir jārunā. Pašvaldību uzdevums, pirmkārt, ir rūpēties par cilvēkiem, kas tur dzīvo un strādā, īpaši uzņēmējiem, nevis pašiem attīstīt tūrisma biznesu.

Tāpat valstij un pašvaldībām trūkst izpratnes par partnerību. Rēzeknes spa ideja nebūtu nemaz tik nepareiza, ja vien tur būtu privāts investors, kas ar savu daļu jau no paša sākuma piedalās projektā. Pašvaldība, piemēram, piedalās baseina būvniecībā, jo to, iespējams, vajag vietējiem bērniem peldētapmācībai, bet spa, viesnīcu veido privātais partneris. Ir nepieciešama partnerība, un tad arī privātais neļaus tik vieglprātīgi izšķiest naudu, kā tas notiek, ja projektā ir tikai valsts vai pašvaldība.

Kā mainās uzņēmēju skaits lauku tūrismā pēdējos gados?

Nevarētu teikt, ka skaits ļoti samazinās. Tas gan jāmin, ka, tāpat kā visa sabiedrība, arī uzņēmēji noveco un biznesu slēdz ciet. Ne tādēļ, ka bankrotē, bet tādēļ, ka zināmā vecumā jau ir grūti to vadīt. Taču tāpat nāk klāt interesanti tūrisma virzieni, piemēram, uzņēmumi, kas pārstrādā dažādus produktus un uzņem arī tūristus. Piemēram, augļkopji un sidra ražotāji, kuri labprāt uzņem tūristus savās saimniecībās. Viņi ir mazi un viņiem ir svarīgi apmeklētāji, lai popularizētu savu produkciju.

Kopumā uzņēmēju loks lauku tūrismā nesamazinās. Lauku tūrismam par labu nāk tas, ka Latvijā ir daudz mazo un vidējo uzņēmumu, kuri uzņem arī apmeklētājus. Mums ir labi noteikumi, ir atlaides, piemēram, mazajiem alkoholisko dzērienu ražotājiem, noteikumi ir daudz labāki nekā Lietuvā un Igaunijā, tādēļ mums šādu uzņēmumu ir vairāk.

Kāda ir sadarbība starp lauku tūrisma uzņēmējiem? Vai sadarbība ir pietiekama, lai kopīgi veidotu pievilcīgus kompleksos tūrisma piedāvājumus?

Tā ir, ka cilvēkam vairs neinteresē tikai atbraukt uz konkrēto viesu namu pārnakšņot, bet viņi grib vēl kaut ko redzēt, grib aktivitātes apkārtnē. Uzņēmumi tagad daudz vairāk sadarbojas savā starpā, un arī "Lauku ceļotājs" dod pienesumu - mēs uzņēmumus savedam kopā. Tas veicina to, ka uzņēmumi zina viens otru un sadarbojas. Tas, protams, tā nenotiktu, ja tūristam neinteresētu vēl kādas aktivitātes apkārtnē.

Kāda ir sadarbība starp Baltijas valstīm, jo pieļauju, ka ārvalstu tūroperatoriem, īpaši tālo tirgu, atsevišķi katra valsts neinteresē, bet to redz kā vienu Baltijas reģionu?

Viņi ļoti novērtē, ka esam kopā. Baltija ir viens zīmols. Tādā ziņā esam lieli malači, ka visas Baltijas valstis ejam kopā un esam viens galamērķis. Dažreiz igauņi vieni paši pasprūk pie skandināviem, bet Latvija un Lietuva vienmēr ir kopā savā piedāvājumā. Baltija kā tūrisma galamērķis ir ļoti svarīga, lai gan pēdējā laikā modē nāk "lēnais tūrisms", kad tūrists vairs negrib apmeklēt visas trīs galvaspilsētas četrās dienās, bet grib vairāk izbaudīt ceļojumu, tik ļoti neskrienot.

Bet ja, šādi lēni ceļojot, tūrists paliek tikai vienā valstī, tad ir jākonkurē ar Lietuvu un Igauniju?

Protams, mēs konkurējam. Mēs esam viens galamērķis, bet tomēr katra valsts konkurē ar otru. Piemēram, vienā dabas tūrisma projektā esam kopā ar Igauniju, bet tomēr dabas tūrismu visbiežāk bauda vienā valstī - nevar paspēt ar suņu pajūgu izbraukt Latvijā un vēl ar purva kurpēm izstaigāt purvu Igaunijā. Tūristam svarīgāk ir, kā viņš to piedzīvo, nevis kurā valstī. Protams, mēs konkurējam.

Kā varētu vērtēt mūsu pozīcijas lauku tūrismā, ja salīdzinām ar Igauniju un Lietuvu?

Mums ir vislabākie savienojumi ar Eiropu - "airBaltic" šajā ziņā ir liela priekšrocība. Esmu runājusi ar angļiem, un viņi tā arī pasaka, ka Tallinā nevar nokļūt. Tiešajiem reisiem ir milzīga priekšrocība, jo tur arī brauc, bet tiklīdz ir jāpārsēžas... Arī Viļņa šajā ziņā nav labākā situācijā kā Tallina. Rīga viennozīmīgi ir aizsniedzamāka nekā citas Baltijas pilsētas.

Būtu labi, ja būtu "Rail Baltica". Vajadzēja sākt ar sliedēm, nevis stacijām, lai mēs būtu savienoti.

Sabiedriskais transports tūrismā kļūst arvien nozīmīgāks. Vilciens ir numur 1 visā Eiropā. Arī autobusu satiksme ir svarīga. Ir tūroperatori, kas veido tūres Baltijas apceļošanai ar sabiedrisko transportu. Tas ir zaļi, to cilvēki pieprasa, cilvēki negrib braukt ar savām personīgajam automašīnām, ar sabiedrisko ir vieglāk, taču mums sabiedriskais transports nav orientēts uz tūrismu, labākajā gadījumā uz vietējo iedzīvotāju. Daudzas vietas Latvijā ar sabiedrisko transportu nav aizsniedzamas, jo autobusi kursē vien reizi vai pāris reizes nedēļā.

Spilgts piemērs ir vilciens, kas iet uz Liepāju, jo no tūrisma attīstīšanas viedokļa tas ir īsta katastrofa. Ja jaunie vilcieni ir labi, tad, kā teica viens mans kolēģis, ar to vilcienu, kas iet uz Liepāju, noteikti vēl viņa tēvs un vectēvs ir braukuši. Ir sajūta, ka šis virziens uz Liepāju nevienam nav svarīgs. Bet tūrismam tas ir ļoti svarīgs. Tas viss liecina, ka tūrists neatrodas starp prioritātēm.

Kādos projektos asociācija "Lauku ceļotājs" pašlaik piedalās, lai popularizētu lauku tūrismu gan Latvijā, gan ārzemēs?

Tā noteikti ir "Jūrtaka" un "Mežtaka". Nesen "Lonely Planet" uzrakstīja brīnišķīgu rakstu par "Mežtaku" un bija sajūta, ka viņi paši ir izgājuši kādu tās posmu. Ir arī ļoti svarīgi, ka abas šīs takas ir kopīgas Baltijas valstīm, un tas dod mugurkaulu tam, lai mūs popularizētu kā pārgājienu galamērķi. Tādēļ Baltija tiem ceļotājiem, kuri ir iecienījuši dabas tūrismu un pārgājienu tūrismu tajā skaitā, pašlaik tiešām ir topā. Cita lieta ir tā, ka mums joprojām pietrūkst tā, lai mūsu mazos pakalpojumu sniedzējus "sapakotu" vienā tūrisma produktā, ko piedāvāt, un tūrists vienā vietā un vienā stilā varētu lasīt gan par izbraucienu ar kajakiem Rīgā, gan pārgājienu pa purva takām Ķemeros, gan putnu vērošanu Kolkā.

Ja runājam par kulināro tūrismu, tad ļoti būtiska ir spēja mūsu augļus, ogas un arī meža un pļavu veltes iekļaut pārtikas produktos. Šie produkti ir jāizceļ. Tajos nav konservantu, ķīmijas, pasterizētāju un vēl virknes lietu, kas nodrošina ilgu derīguma termiņu, bet padara visus produktus līdzīgus. Mēs ar dabīgajiem produktiem, manuprāt, lepojamies par maz. Turklāt daudz par maz, jo tie ir pilnīgi unikāli. Mēs varbūt nemākam tik daudz un labi siet sieru, lai konkurētu ar Franciju, bet augļus, ogas un citus augus mēs mākam izmantot ļoti labi, un tas mums pašiem ir jānovērtē. Asociācijā mēs tagad esam aizrāvušies ar sidra projektu un kopā ar igauņiem mēģināsim atrast to īpašo garšu un smaržu, kas piemīt tikai Baltijas sidram, jo mums mainīgā klimata dēļ ir ļoti īpatnējas ābolu šķirnes, kuras aug tikai šeit.

Tāpat Baltijas mērogā tagad ir izvērsts militārā mantojuma tūrisma projekts. Turklāt mēs militārā mantojuma piedāvājumu pašlaik mēģinām izveidot ne tikai kā tūrisma produktu, bet arī izdomāt, kā šos stāstus un pieredzi pasniegt skolu jauniešiem. Īstenībā tas ir ļoti interesanti, bet jautājums ir, kā to pasniegt, jo ir arī skaidrs, ka, vienkārši stāvot muzejā pie kastēm ar eksponātiem, jaunieši garlaikojas. Tagad visas Baltijas valstis ir uzsākušas kopīgu projektu, lai tas, kā Baltijas valstis pirms 100 gadiem ieguva neatkarību un kam tās pēc tam ir gājušas cauri, būtu kā kopīgs stāsts un piedzīvojums, kas ir interesants un uztverams ne tikai cilvēkiem, kas paši vēl daudz ko ir pieredzējuši un atceras, bet arī padsmitniekiem. Bet tas ir izaicinājums, un tas nebūt nav viegli. Janvārī būs liels starptautisks pasākums, uz kuru ieradīsies pārstāvji no Beļģijas, Nīderlandes, Lielbritānijas, Somijas, Dānijas un Norvēģijas, lai rādītu, kā viņi savu militāro mantojumu ieliek tūrisma produktos un iekļauj skolu programmās. Es ceru, ka nāks un klausīsies arī mūsu vēstures skolotāji.

Protams, ka projektu ir daudz un dažādi. Piemēram, mājas kafejnīcu dienas jau ir izaugušas par patstāvīgu un populāru pasākumu visā Latvijā.

Kas var būt galvenais piesaistes magnēts Latvijas lauku tūrismam?

Noteikti tas, ka mums ir daudz salīdzinoši neskartas dabas un maz cilvēku. Vienlaikus ir jāsaprot, ka tūristam nevar pateikt - ej uz to pusi, tur ir mežs, būs forši! Tā tas arī nenotiek. Ir vajadzīgas takas, tās ir jāuztur, jāpopularizē. Tie paši pārgājieni ar purva kurpēm Ķemeru tīrelī nebūtu tik populāri, ja nebūtu zinoši cilvēki, kas šo maršrutu izveidoja, un citi, kas pēc tam to popularizē dažādos tūrisma portālos.

Tāpat ir redzams, ka arvien populārāki kļūst tā saucamie individuālie pakalpojumi, piemēram, tas, ka gidu, kas izvadā pa Siguldu un Turaidu, var algot ne tikai tūristu grupas, bet arī viens vai divi ceļotāji. Tādu gidu mums nav daudz un nav daudz pakalpojumu sniedzēju, kas ir gatavi strādāt ar individuāliem klientiem. Taču pieprasījums pēc tā arvien pieaug. Tas, ka kopā ar kādu vecmammu Latvijas laukos var izcept pankūkas un tad ielikt bildi "Instagram", ir daudz interesantāk nekā kārtējā bilde ar Eifeļa torni. Tas mums viss ir, tikai vajag to "sapakot" ekonomiski pamatotos tūrisma produktos.

Vai ir kāda niša, kura būtu jāattīsta, jo tai ir liels potenciāls?

Es vienmēr esmu ticējusi tam, ka veselības kūrēm un citiem piedāvājumiem, kas balstās uz zināšanām par dabu, ir liels potenciāls. Tie ir pirts rituāli, zāļu tējas, veselīgi ēdieni, meža veltes. Tās visas ir jomas, kur mēs esam citādāki nekā vecā Eiropa, kas daudz ko ir pazaudējusi. To visu mums vajag salikt pārdodamos produktos, jo ar to mēs būtu unikāli.

Kādas ir prognozes par tūrisma attīstību laukos nākamajā gadā?

Pašlaik laikam visiem lielākā vēlēšanās ir, lai nenāk nekādi jauni satricinājumi un beidzas karš gan Ukrainā, gan Gazas joslā. Ja tomēr pieņemam, ka viss būs labi, tad mums ir ļoti labas perspektīvas attīstīt savu piedāvājumu. Redzot arī to, kāda ir interese par Baltijas valstīm kā galamērķi, kas ir citādāks - veselīgs, dabisks, skaits, ar labu kvalitāti, interesants, es domāju, ka nākotne ir laba. Arī, ja mēs paskatāmies, kāda Eiropā ir kvalitātes un cenas attiecība, tad mēs esam ļoti konkurētspējīgi. Tāpat mūsu lielais pluss ir tas, ka Latvija nav pārapdzīvota. Protams, tūrismā tas rada problēmas ar darbaspēka piesaisti, bet no otras puses man ir grūti iedomāties daudz valstu Eiropā, kur tu ar ģimeni vai draugiem vari noīrēt viesu māju un blakus ir ezers tikai jums vai apkārtne, pa kuru nestaigā neviens cits. Tā ir diezgan ekskluzīva lieta, un mums ir pamats par to būt lepniem.