Otrā pasaules kara laikā sarkanbaltsarkano vairodziņu ar uzrakstu “Latvija” izmantoja latviešu leģionāri – latviešu karavīri, kurus pretēji starptautiskajām konvencijām okupētāja valsts – nacistiskā Vācija – mobilizēja savā armijā kā okupētās valsts iedzīvotājus. Latvijas Republikā minēto karavīru statusu nosaka likums “Par Otrā pasaules kara dalībnieka statusu”.

Pēc pretlikumīgās mobilizācijas 1943. gadā latviešu leģionāri tika ietērpti nacistiskās Vācijas SS militārajās formās, kas jau bija izstrādātas un saražotas SS vajadzībām un uz kurām nacistu iestādes vairodziņu Latvijas karoga krāsā, tāpat kā citas latviešu atšķirības zīmes, nebija paredzējušas. Ņemot vērā pretlikumīgo mobilizāciju, pēc iesaukšanas leģionāriem bija pat aizliegts pie formas nēsāt SS zīmes. Latviešu leģiona 15. divīzija kā atšķirības zīmi sākotnēji izmantoja arī Latvijas Republikas armijā izmantoto uzlecošas saules zīmi, bet 19. divīzija – senu latviešu zīmi – ugunskrustu. Lai uzsvērtu savu juridisko atšķirību no citām SS militārpersonām, valstisko un etnisko izcelsmi, leģionāri pagatavoja ļoti dažāda izskata vairodziņus, uzšuva paši tos uz nacistiskās Vācijas armijas formas. Nacistu vara samierinājās ar šādu latviešu pašdarbību, taču arī nedefinēja latviešu vairodziņu kā obligātu.

Pēc Otrā pasaules kara notikušais Starptautiskais Nirnbergas tiesas process 1946. gadā pasludināja SS par noziedzīgu organizāciju, vienlaikus atzīstot, ka tas attiecināms uz “personām, kas, piederēdamas pie šīs organizācijas, personiski piedalījušās noziegumu pastrādāšanā, bet tas neattiecas uz personām, ko valsts piespiedusi iestāties par locekļiem tādā veidā, ka tām neatlika nekāda cita iespēja, un ja šīs personas nav piedalījušās noziegumos”. Šo var attiecināt uz absolūti lielāko daļu latviešu leģionāru.

Saeimas 1998. gada 29. oktobra deklarācija “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā” nosaka: Latvijas valdībai ir pienākums rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.

Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības nosoda Latvijas publiskajā telpā izskanējušos paziņojumus, ka sarkanbaltsarkanais vairodziņš Latvijas Republikas karoga krāsās ar uzrakstu “Latvija atzīstams par nacisma simbolu, nav publiski izmantojams pieminekļos un citur publiskajā telpā tikai tādēļ, ka to brīvprātīgi lietojuši latviešu leģionāri. No šī aplamā secinājuma izrietētu, ka saskaņā ar likumu “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” būtu demontējami pieminekļi latviešu karavīriem Bauskā, Džūkstē, Morē, Zaķumuižā, no publiskajām bibliotēkām un veikaliem izņemamas grāmatas un diski ar sarkanbaltsarkaniem vairodziņiem uz vākiem. Ņemot vērā, ka sarkanbaltsarkanais vairodziņš ar uzrakstu “Latvija” ir Latvijas Republikas Zemessardzes formas, bet uzlecošas saules zīme – Nacionālo bruņoto spēku formas sastāvdaļa, šīs zīmes būtu jāaizliedz lietot pie formas. Un tas viss notiek laikā, kad mūsu valsts aizsardzība ir prioritāte! Laikā, kad Latviju apdraud bijusī okupētājvalsts – Krievija!

Latviešu karavīru un politiski represēto apvienības nosoda sarkanbaltsarkana vairodziņa ar uzrakstu “Latvija” dēvēšanu par nacisma simbolu, voluntāru likuma interpretēšanu un aicina valsti mobilizēties aizsardzībai. 

*  

Gunārs Rusiņš, Latviešu virsnieku apvienības valdes priekšsēdētājs
Emīls Gailis, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības valdes priekšsēdētājs
Jānis Aivars Baškers, Latviešu strēlnieku apvienības valdes priekšsēdētājs
Tālis Veismanis, Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs
Aivars Sinka, “Daugavas Vanagu” Centrālās valdes priekšnieks un latviešu karavīru piemiņas biedrības “Lestene” valdes priekšsēdētājs