Senos rakstos tā nosaukums bija Iudiņu (Ūdeņu) ciems. Ja Īdeņu un tās apkaimi var dēvēt par paradīzi, tad jāizlemj, kas grēkāžiem varētu kalpot vīģes lapas vietā. Visticamāk, kāda zivs. Līnis, varbūt līdaka. Izvēle plaša. Latvijas lielākajā ezerā Lubānā, kura krastā Īdeņa iekārtojusies, mīt aptuveni 20 zivju sugas. Vietējie spriež, ka Īdeņa ir vienīgais zvejniekciems, kas neatrodas pie jūras. Toties Lubāns ir Latgales jūra, viņi saka. Un zvejnieki tur dzīvojuši kopš aizvēstures.
Zvejnieku svētkus Īdeņā rīko jūlija otrajā pusē. Tad visi ceļi ved arī uz Nagļu pagasta lauku tūrisma sētu «Zvejnieki», kur saimnieko Anna Macāne. Latvijā viņu pazīst pēc dalības radījumā «Īstās latvju saimnieces 2022». Pirms dažiem gadiem mūžībā tika aizsaukts «Zvejnieku» saimnieks Jānis Macāns. Daudziem viņš palicis atmiņā kā lielisks stāstnieks un harismātisks cilvēks. Jānis un Anna pieņēma lēmumu pārcelties uz Latgali, uz dzimtas mājām Īdeņā. Pirms tam ģimene mitinājās Rīgas pievārtē, Piņķos. Nepatika. Toties Īdeņa viņiem šķita kā paradīze zemes virsū, abi nolēma iesaistīties lauku tūrismā. Ārvalstu ceļotāji savulaik par Īdeņu uzzinājuši, meklējot pēc vārdiem «dabiska pārtika, skaista daba». «Zvejniekos» ticis godā celts un plaši popularizēts Latgales kulinārais mantojums. Arī pavārs Mārtiņš Sirmais devies uz Īdeņu kulinārajos piedzīvojumos. Starp citu, «Zvejnieku» mājas būvētas vietā, ko savulaik izlozē laimēja Jāņa vecaistēvs. Ārzemniekiem bijis grūti noticēt, ka zeme tik skaistā vietā dalīta šādā veidā. Anna smej, ka īdeņieši allaž dzīvojuši pēc pašu likumiem, jo ceļu uz sauszemi izbūvēja tikai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Līdz tam ļaudis izmantoja laivas, ierīkoja pagaidu laipas, brida kājām. Salinieki bijuši pašpietiekami, Īdeņā pastāvējusi nerakstīta kārtība un goda kodekss. Ja padomju varas pārstāvis milicis pa vienu galu salā iebraucis, tad pa otru ārā nav izkļuvis, kaut kur pazudis, – daudznozīmīgi noteic «Zvejnieku» saimniece. Protams, kam īdeņiešiem vajadzīgs milicis, ja viņi paši pratuši veidot savu dzīvi un uzturēt kārtību…
Īdeņā mājas būvētas gar ūdens malu, un tāda kārtība ir palikusi. Ciemā saglabājusies vēsturiskā apbūve – ēkas izvietotas nevis gar ceļu, bet gan stāvajā ezera krastā, jo satiksmei un zvejai galvenokārt izmantotas laivas. Zvejnieku mājām ir niedru jumti, uz ezera pusi nav logu, lai skarbie vēji neizpūš siltumu. Tā ir Īdeņas unikalitāte. Bet ne tikai tā. Pie Lubāna ezera bijusi pirmā apdzīvotā vieta Baltijā pēc ledāju atkāpšanās, te ticis apstrādāts dzintars un bronza. Ja kāds nenotic, Anna rāda zinātniskus izdevumus. Tad cilvēki brīnās. Skatās arheoloģijas grāmatās un uzzina, ka Īdeņas apkārtnē bija divi seni pilskalni, atklātas vairāk nekā 30 seno cilvēku apmetnes, 23 no tām – akmens laikmeta. Un daudz, daudz dzintara rotu. Viens no pilskalniem diemžēl norakts.
Japāņu un dāņu devums
Spriežot pēc statistikas, šogad Īdeņā dzīvo 53 iedzīvotāji. Nevarētu sacīt, ka viņu būtu bijis daudz arī iepriekšējos gadu simtos. 1897. gadā ciemā bijušas 13 sētas ar 283 cilvēkiem. Divdesmit pirmajā gadsimtā iedzīvotāju skaits no vairāk nekā 70 stabili sarucis līdz 50 ar nelielu astīti. Cilvēka nesabojāto ainavu novērtējuši dāņi un japāņi, ar kuru palīdzību pirms daudziem gadiem tapusi Teirumnīku purva taka. Turpat Īdeņas pievārtē, Lubāna mitrājā. Japāņi, tur nonākuši, uzreiz teikuši – neko pārveidot nedrīkst, jāļauj dabai rīkoties! Savukārt dāņi bijuši sajūsmā, redzot tik lielu purvu, jo lielākā daļa pašu purvu esot nosusināti. Anna, viņa arī vietējā gide, piebilst, ka kopš takas ierīkošanas ekskursanti no Dānijas atbraukuši vien pāris reižu.
Vieni izstrādājuši projektu, otri finansējuši, un taka gatava. Tā apmet plašu loku – 800 metru pa koka laipām, turpinās 700 metru pa priežu meža ceļu. Ejot klusums tāds, ka var dzirdēt, kā asinis pulsē deniņos. Dīvaina sajūta. Nevienas skaņas. Pat putni respektē purva retrītu. Pie Teirumnīku ezeriņa ir pāris peldvietu. Pie tām novietoti gari koki, lai var izmērīt dziļumu, jo ezers nav sekls. Nav radusies izdevība pārbaudīt, vai ezera ūdens tiešām ir tik mīksts, ka šampūnu nevajag, lai varētu matus izmazgāt. Bet vietējie tā apgalvo.
Anna sūkstās, ka daudzi ogotāji purva ogas novāc negatavas. Mellenes, zilenes, dzērvenes… Tirgū pirmās ogas maksā dārgāk, tās gatavina mājās, bet uzturvērtība tādam produktam – nekāda. Purvs visskaistākais esot pavasarī – maijā. Tad viss zied aizgūtnēm. Daba šoruden satrakojusies, un pavasara augi vaivariņi uzsākuši ziedēšanas sezonu arī septembra beigās. Vairākās vietās takas malā tie nekautrēdamies rāda baltos ziedu kamoliņus. Pavasarī purvs priecē ar rožainajām andromedām, gaišzaļām purva šeihcērijām, kam dots tik intriģējošs nosaukums, bet pats augs ir pagalam necils, vizuāli – ne vēsts no izslavētām šeihu bagātībām. Ir arī mīlīgās, pūkainās spilves, sārtās rasenes, kas no saviem matiņiem tiešām birdina rasas lāses… Pilsētniekam nenobrīnīties, redzot purva dzērveni ziedam. Atgādina miniatūru Alpu vijolīti. Indīgais velnarutks un purva rūgtdille ir indīgi augi, tos labāk atstāt neaiztiktus!
Mežs sagaida ar tikpat apdullinošu klusumu, ko laiku pa laikam pieklājīgi pārtrauc putnu sarunas. Kāda ziņkāra vārna nolēmusi pieskatīt mežā gājējus, bet arī tā aizlido pie savām sugas māsām. Kad nokāpj no platās takas, tad kājas attopas dažādu nokrāsu sūnās. Šis ir viesmīlīgs mežs, tādā grūti apmaldīties. Un nav bail, lai gan vilki un lūši labprāt saimniekojot. Redzēti arī lāča ķepu nospiedumi.
Visērtāk koka dēļu taka pieejama kājāmgājējiem. Ar velosipēdu – ne, arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem un ar bērnu ratiņiem taka ir grūti izbraucama, bet viņi noteikti var doties pastaigā pa meža ceļu. Lietainā laikā dēļu laipas ir slidenas un vietām sabojātas – jāuzmanās. Tās tiek atjaunotas, bet ne uzreiz. Pie Teirumnīku dabas takas iekārtota atpūtas vieta, informācijas stends, piknika vieta, tualete, auto stāvvieta.
Unikāls purvs: trīs vienā
Teirumnīku purvs un tā apkārtne ietilpst Lubāna mitrāja kompleksā – starptautiskas nozīmes aizsargājamā teritorijā. Purva teritorija 159 hektāri, tajā atrodas trīs īpaši aizsargājami biotopi, bet atļaušos apgalvot, ka slinkākiem dabas draugiem tas patiks savas unikalitātes dēļ. Kompaktā teritorijā ir augstais jeb sūnu purvs ar zemā jeb zāļu purva un pārejas purva elementiem. Trīs vienā! Purva vidū atrodas nepilnus 10 hektārus plašs ezers. Tā krasti ir stāvi, dziļums var sasniegt četrus metrus. Augstajā purvā attīstība notiek ļoti lēni – kūdras slānis pieaug vidēji par milimetru gadā. Tūkstoš gados izaug tikai metrs. Ar cilvēka mūžu nepietiks, lai piedzīvotu ezera pārveidošanos par zāļu, pārejas un pēc tam augsto purvu. Viss notiek lēni, jo dabai steiga nepiedien.
Par laimi, visas purva attīstības stadijas var aplūkot Teirumnīku purvā. Vērīgs un zinošs dabas vērotājs purva veidus pazīs pēc augiem. Zemajā jeb zāļu purvā aug cūkauši, vārnkājas, grīšļi, ko papildina kosas un purva papardes. Pārejas purvā parādās grīšļi un sfagni, jau minētās šeihcērijas, dzegužpirkstītes. Augstajā jeb sūnu purvā kūdras slānis ir biezāks, tur labi jūtas sfagni, spilves, dzērvenes, vaivariņi, virši, rasenes, andromedas.
Latgales jūra, dabas liegums un Miķelis Gruzītis
Vēlreiz jāuzsver Lubāna ezera mitrāja spilgtā savdabība – tas tiek uzskatīts par pirmo iedzīvotāju parādīšanās vietu Latvijas teritorijā, mājas uzbūvētas pakalna virsotnē. Pareizāk sakot, pilskalna vietā, jo reiz tur stāvējusi pils. No augstākā punkta saskatāms Lubāns, tā kopējā platība ir 8200 hektāru. Ja to ietilpinātu uz Ogres novada kartes, ezers aizpildītu Jumpravas pagasta vai Ķeipenes pagasta teritoriju.
Latgales jūra jeb Lubāna ezers izveidojies pirms 10–13 gadu tūkstošiem ledāju kušanas rezultātā. Pagājušajā gadsimtā pavasara palos ezers izkāpa no krastiem un appludināja plašu teritoriju, vairākas reizes lielāku nekā pats ezers. Plūdi ilguši no 70 līdz pat 270 dienām. Ko iesākt Lubāna krastos dzīvojošiem, ja gandrīz visu gadu viņu zemi klāj ūdens? Jāpārveido Lubāna ezera krasti, izveidojot dambjus un kanālus. Tādā veidā iespējams regulēt ūdens līmeni. Un nu Lubāns ir viens no lielākajiem iedambētajiem ezeriem Eiropā.
Lubāna mitrāja komplekss ir iekļauts Eiropas nozīmīgāko putnu vietu sarakstā, pavasara migrācijas laikā tur vienlaikus uzturas tūkstošiem ūdensputnu. Lubāna ezers un Īdeņas dīķi ir viena no nedaudzajām baltā gārņa ligzdošanas vietām Latvijā. Vairāki putnu vērošanas torņi gaida ikvienu, kurš vēlas lūkot lidoņus savām acīm. Ieskatāmies Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā. Dabas liegums «Lubāna mitrājs» izveidots, lai nodrošinātu Latvijas lielākā iekšzemes mitrāju kompleksa vienotu aizsardzību. Tas ir unikāls Eiropas un pasaules nozīmes dabas komplekss ar izcilu nozīmi daudzu īpaši aizsargājamo sugu populāciju un biotopu saglabāšanai. Lubāns un zivju dīķi ir viena no svarīgākajām ceļojošo ūdensputnu atpūtas un barošanās vietām Latvijā, kā arī viena no piecām labākajām ligzdošanas vietām 29 Eiropas īpaši aizsargājamām putnu sugām: mazajam ērglim, jūras ērglim, ziemeļu gulbim, griezei, ķikutam u. c. Kopumā teritorijā novērotas 224 putnu sugas, no tām 185 tur ligzdo.
Dabas liegums «Lubāna mitrājs» ir lielākais iekšzemes mitrājs Latvijā. Dabas liegums izveidots, lai aizsargātu purvus, meža masīvus, palieņu jeb klāņu pļavas un mitrājus ap Lubānas ezeru. Neliela atkāpe. Pirmais Lubānas novada domes priekšsēdētājs bija Miķelis Gruzītis – vīrs ar samtainu balsi. Dāmas vai ģība, klausoties viņa dziedāto dziesmu «Aiviekstes ozoli», kurā bija vārdi: «Un kad tu bridīsi ziedošos klānos, Aiviekstes ozoli rītausmā kvēl.» Pagājušā gadu simta deviņdesmito gadu hits. Kas ir klāni? Periodiski applūstoši pazeminājumi, periodiski applūstošas purvainas pļavas ezeru, upju krastos. Tas, par ko te rakstīts iepriekš – Lubāna ūdeņu appludinātās teritorijas. Pavasaros Lubāns pelnījis jūras nosaukumu, jo tā ūdens iekaro vairākus simtus kvadrātkilometru. Ap ezeru esošie klāni katru pavasari applūst vairāku simtu kvadrātkilometru platībā, zem ūdens nonāk pat apkārtnes meži, kad virs ūdens rēgojas vien jauno koku galotnes. Tad vairākas nedēļas ūdenī var doties ar laivām (ne motorlaivām!), bet zinātāji brīdina, ka apmaldīties un iekulties nepatikšanās ir viegli. Jāuzmanās. Prātīgiem ļaudīm daba dod iespēju ieraudzīt tās pirmatnējību un pat nežēlību – ūdens noklāj zemi līdz horizontam, ļaujot maldīties trīs priedēs jeb labi zināmā apkārtnē.
Vēlreiz jāuzsver Lubāna ezera mitrāja spilgtā savdabība – tas tiek uzskatīts par pirmo iedzīvotāju parādīšanās vietu Latvijas teritorijā. Ir pieradīts, ka cilvēka klātbūtne šajā vietā bijusi vēl paleolīta laikā. Tur bijis viens no lielākajiem neolīta dzintara apstrādes centriem Eiropas teritorijā.
_______________________________________________________
Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Par publikācijas saturu atbild laikraksts “Ogres Vēstis Visiem”
SIF_MAF2024
