Danči trolejbusā

Pirms daudziem gadiem divas draudzenes vienojās aizvadīt veco gadu un sagaidīt jauno 11. novembra krastmalā Rīgā, lai pievienotos daudzskaitlīgajam svinētāju pulkam, vērotu salūtu, baudītu karstvīnu un laistos neprātīgās dejās zem sniegpārslu mirgas. Tāds bija viņu skaistais plāns. Taisnību sakot, ieceri iztēlē bija uzbūrusi viena no viņām – tā, kura allaž uzņēmās organizēt kultūras pasākumus, kas, diplomātiski izsakoties, nereti beidzās tā, kā nu beidzās. Šai dāmai gadījās iekulties neikdienišķās situācijās. Šis Vecgada vakars nebija izņēmums.

Vēlā 31. decembra pēcpusdienā “kultūristes” mājokļa durvis tika laipni atvērtas ikvienam daudzdzīvokļu nama kaimiņam. Vakarā ieradās arī viņas draudzene, kā iepriekš norunāts. Abas iemalkoja karstvīnu, aizpļāpājās un attapās, ka ir pēdējais brīdis skriet uz pieturu, lai ar sabiedrisko transportu pagūtu laikus nonākt krastmalā.

Kā par sodību, trolejbuss kavējās. Viņas mīņājās pieturā, bet nevarētu sacīt, ka tāpēc garastāvoklis būtu ar mīnusa zīmi. “Uz mājām neiesim!” abas bija vienisprātis. Neviena cita braucēja nebija. Cauri šķidrajai sniega segai beidzot izlauzās trolejbusa ugunis. “Puse uz pusi, ka paspēsim līdz divpadsmitiem,” optimistiski secināja “kultūriste”. “Kā būs, tā būs,” viņas draudzene bija reāliste.

Trolejbusā brauca viņas abas, konduktore un vadītājs. “Priecīgu jauno gadu!” visi savstarpēji apmainījās ar laipnībām. Nākamajā pieturā iekāpa divas jautras būtnes. Atkal tika novēlēts priecīgs un laimīgs nākamais gads, kurš nenovēršami tuvojās ar gaismas ātrumu. Jautrās būtnes izvilka dzirkstošā vīna pudeli un divas glāzes. Bija bez piecām minūtēm divpadsmit, 11. novembra krastmala – vismaz piecpadsmit minūšu brauciena attālumā. Četrotne zibenīgi sapazinās un vienojās, ka skaļi skaitīs līdz divpadsmit un pēc tam atkorķēs dzirkstošo vīnu. Kā pēc komandas visas četras paskatījās konduktores virzienā. Viņa smaidīja un māja ar galvu. 

Kad pulkstenis nosita divpadsmit, korķis ar blīkšķi tika izšauts un burbuļūdens sapildīts glāzēs. Jautrās būtnes izdzēra pokālus sausus, piepildīja tos un piedāvāja pārējām. “Neatteiksimies!” “kultūriste” un viņas draudzene saskatījās. Konduktore pieklājīgi argumentēja, ka viņa nedrīkstot baudīt pat mazu malciņu, jo… darbs. Tāpēc viņai rokās tika iespiests maišelis ar mandarīniem un piparkūkām. Vismaz kāda kompensācija par darbu Vecgada vakarā. Tādu pašu dāvanu saņēma arī trolejbusa vadītājs.

Kamēr divas jautrās būtnes centās iztukšot atlikušo dzērienu, “kultūriste” atcerējās par savu sūtību un laidās jestrā dejā, kuras izcelsmi bija grūti noteikt: ne īsti Vīnes valsis, ne ačkups, pat ne tradicionālais galops. “Nevajag izsamist!” viņa uzmundrināja pārējos, sizdama tikai sev, karstvīnam un burbuļūdenim saprotamu ritmu ar kājām. Pēc brīža dancotājai pievienojās abas jautrās būtnes, bet ceturtā notiekošo fotografēja. Iedomājieties – ar filmiņu fotoaparātu! Un labi, ka tā, jo nu vismaz ir saglabājusies taustāma liecība.

Kad tika šķērsots Vanšu tilts, dejas pilnveidojās līdz akrobātiskiem elementiem pie stieņa. Tolaik trolejbusos tādi bija. Alumīnija (laikam). Visticamāk – no izturīgāka materiāla. Konduktore spurdza aizgūtnēm. Trolejbusa vadītājs turējās kā vīrs, bet smiekli viņa ūsās nebija noslēpjami. Visbeidzot atraktīvā kompānija lūdza konduktorei atļauju nofotografēties kopbildei. Viņa piekrita. “Kultūristei” šī fotogrāfija ir saglabāta. Viņa gribētu to atdot jaukajai konduktorei, ar kuru kopā tika sagaidīts jaunais gads. Varbūt šajā Vecgada vakarā notiek brīnums un toreizējā konduktore šo izlasa un atsaucas?

Mežā zem eglītes

Vidvuds allaž ir uzsvēris, ka nesvin ne laicīgus, ne reliģiskus svētkus. Viņa dzīves filozofija ir saistīta ar hinduisma filozofisko tradīciju, ar jogu, meditāciju, sevis pilnveidošanu. “Un pat ne mazāko egles zariņu? Pat ne šampanieša glāzi?” viņa draugi un paziņas jau sen meta mieru tamlīdzīgai tincināšanai. Vidvuda dzīvoklī nekad nekas neliecināja par ziemas saulgriežiem un Jaungadu.

Tajā Vecgada pievakarē viņš, kā ierasts, devās skriet. Maršruts gadu gadiem zināms. Kārtīgs līkums piemājas mežā, daži kilometri gar ezeru, atpakaļ mežā, tikai pa citu ceļu, knašs joziens gar šosejas malu un, skat, piecpadsmit kilometri pievarēti. Vidvudam patika nesteidzīgs riksis, tāpēc viņš ārā pavadīja vairākas stundas. Kājas nesa pašas, jo maršruts labi zināms. Laiku pa laikam viņš apstājās un izpildīja elpošanas vingrinājumus, izstaipījās un baudīja klusumu. Reti viņš bija sastapis vēl kādu vēlīnu skrējēju vai gājēju. Jo īpaši ziemā. Vidvudam tas patika, jo nebija jāpārtrauc savs domu plūdums un jāapmainās ar dziļu domu neizsakošām frāzēm ar svešiniekiem.

Tālumā midžinājās uguntiņas – tās bija egles, ko ļautiņi izrotājuši ar spīguļiem, bumbām un elektriskajām gaismiņām. “Labi, ka vismaz necērt un nenes mājās, tik un tā pēc nedēļas izmetīs,” Vidvuda tīrajā, gaišajā prātā savu tumšo švīku ievilka tik tikko sajūtams cilvēka niecīgās dabas nosodījums. Viņš iekampa plaušās lielu malku priežu meža gaisa un turpināja riksi.

Kājas ķērās. “Dīvaini! Laikam koki sakrituši un nav novākti. Bet vēja nebija, no kurienes tad koki un zari radās?” skrējējs pavirši nodomāja un ļāva prātam darboties pašplūsmā. Jo tālāk viņš skrēja, jo biežāk klupa. Vidvuds atskārta, ka nepazīst apkārtni. Viņš bija apmaldījies! Ne gluži trīs priedēs, bet labi zināmā vietā gan. “Hjūstona, mums ir problēma!” viņš skaļi atkārtoja savulaik no kosmosa kuģa “Apollo 13” ekipāžas mutes izskanējušo frāzi.

Skaidrs kā diena, ka problēma bija. Vidvuds neņēma līdzi mobilo tālruni, lai skrienot nekas netraucētu būt kopā ar sevi un dabu. Viņš paskatījās rokaspulkstenī. Pusstunda līdz gadu mijai. Protams, viņam tāds notikums dziļi vienaldzīgs, tomēr… Kā lai atrod ceļu mājās? Tumšs. Nedaudz sniga, bet tas situācijai nekā nepalīdzēja. Ne telefona, ne lukturīša. Neviens cits neprātis, visticamāk, pa mežu neskries, visi normāli cilvēki gaida jaunā gada atnākšanu. Vidvuds saberzēja nosalušos vaigus un degunu un grozījās pa perimetru. Uz kuru pusi doties? Kur ir mājas?!

Viņš nolēma skriet, kur acis rāda. Precīzāk izskatoties, tumsā acis nelīdzēja – neko daudz saskatīt nevarēja. Kad klupdams krizdams bija kūlies starp kokiem vismaz ceturtdaļstundu, Vidvuds ieraudzīja plaiksnām atblāzmu. Bija salūtu laiks. Jaunais gads klāt. Turp viņš devās, kā smejies, uz gaišo tāli.

Vēl pēc piecpadsmit minūtēm Vidvuda ausis sasniedza līksmi spiedzieni. Viņš sekoja skaņai un gandrīz iekrita rokās ģimenei, kas svinēja Jaungada atnākšanu mežā zem izrotātas eglītes. Visi ar gavilēm uzņēma Vidvuda parādīšanos no biežņas. Vidvudam vienā rokā iespieda piparkūku, otrā – karstvīna krūzi. Viņam pat nenācās piesmiet savus principus, jo karstvīns bija bezalkoholisks. Vidvuds jutās laimīgāks nekā… Tobrīd viņš nezināja, ar ko salīdzināt. 

Dažas stundas paskrēja nemanot. Smiekli, sarunas, rotaļas, jo svinētāju pulkā bija bērni. Vidvudam neļāva aiziet, uzjautrinoties, ka viņam atkal piesitīsies nejaukais vadātājs. Kopā ar lustīgo ģimeni viņš rīta agrumā izgāja no meža un pie sevis brīnījās, ka paša mājas bijušas gandrīz rokas stiepiena attālumā. Izrādās, viņš kūlies uz riņķi vien. Nudien, vajātājs vainīgs!

Uzminiet, vai Vidvuds pēc tam mainīja Jaungada sagaidīšanas paradumus? Protams, nē. Un, dodoties pastāvīgajā skrējienā, telefonu Vecgada vakarā viņš aizvien atstāj mājās.

Ķeizargrieziens dzemdību nodaļā

Avīzes redakcijā tika gatavots nākamā gada pirmais numurs. Kāds ierosināja, ka varētu veidot reportāžu no dzemdību nodaļas. Pirmais gada bērniņš, laimīgā mamma, dzemdību nodaļas profesionālās darbinieces…

Dežūras avīzē tika plānotas gada sākumā, tāpēc visi jau laikus zināja, kuram kritīs loze strādāt svētkos. Šoreiz nepaveicās visjaunākajai darbiniecei. Bet pienākums ir pienākums – jāpilda! Tika sazvanītas slimnīcas, piekodināts, lai savlaicīgi informē par dzemdētājām.

Pienāca Vecgada vakars. Atskanēja zvans: “Brauciet!” Korespondentei būtu gribējies, lai aicinājums skanētu vēlāk, kad gadu mija jau sagaidīta kopā ar ģimeni. Bet neko darīt – ja jābrauc, tad jābrauc. Kopā ar fotogrāfu viņa ieradās medicīnas iestādē. Tur preses pārstāvjiem lika uzvilkt bahilas, halātus un cepures, uzlikt sejas maskas. Nē, togad par kovida esamību neviens pat nezināja! Tāda bija kārtība un prasības.

Viņi dīdījās uzgaidāmajā telpā, aiz garlaicības bildēja viens otru, pļāpāja ar personālu, dzēra tēju, uzkoda piparkūkas un gaidīja. Dažiem bērņukiem bija savi plāni, viņi atsteidzās vēl vecajā gadā, 31. decembrī, pirms pusnakts. Iecerētajai reportāžas koncepcijai tas nederēja. Drošības labad fotogrāfs jaundzimušos un viņu mammas tomēr sabildēja, korespondente uzklupa jaunizceptajām māmiņām ar apnicīgiem jautājumiem, sak, kā jūtaties, vai zināt, kādu vārdu mazulim dosiet, un tā tālāk. Tolaik nebija mūsdienu skarbās datu aizsardzības, vien tik, cik pašiem un ārstiem pieļāva ētika un morāle. Ja kāda mamma nevēlējās, lai viņas teiktais vai foto parādītos avīzē, to respektēja. Un tādas māmiņas bija.

Tuvojās pusnakts, un pēkšņi sākās jezga. Personāls rosījās, gatavoja operāciju zāli. Uz pacientu pārvietošanas ratiem ieripināja sievieti. “Mēs… mums reportāža… pirmais šogad jaundzimušais… jūs piekrītat?” jauniņā žurnāliste apjukusi vaicāja. “Labi, labi, dariet, kas jādara,” mierpilni atteica dzemdētāja. Viņas vārdi deva zaļo gaismu. Preses pārstāvjiem atļāva vērot, kā notiek ķeizargrieziena operācija. Fotogrāfs bildēja operāciju zālē, žurnāliste skatījās aiz operāciju bloka loga. Gada pirmajā stundā mazulis bija klāt. Puika.

Ne tikai puika bija klāt, bet arī jaunais gads bija iestājies nemanot, nebija laika pat novēlēt laimīgu jauno gadu. Ne sev, ne citiem.

Reportāža izdevās. Žurnāliste un fotogrāfs par to saņēma balvu. Izcilas bildes un sirsnīgs vēstījums.

Žurnāliste tagad reizēm prāto, nez kā puikam dzīve iegrozījusies. Viņai ir sajūta, ka bijusi līdzdalīga viņa piedzimšanas mistērijā. Pat ne sajūta – viņa to redzēja, tur bija!