Mani mati – mana bagātība

Reiz pat biju vizītē pie triholoģes jeb matu ārstes. Viņa nesaprata, ko es vēlos. Vizītes gaitā purināju savu biezo galvas rotu un klāstīju, ka esmu ievērojusi – mazgājot izbirst par piecpadsmit matiem vairāk nekā parasti. Triholoģes sejā parādījās tas, ko viņa par mani domāja, bet nepateica skaļi. Skaļi viņa saglabāja inteliģenta cilvēka iezīmes un teica, ka iemesla uztraukumam neesot. Bet, ja es satraucoties par izkritušo matu skaitu, kas vispār ir normas robežās, varot dzert vitamīnus, kas gan neesot obligāti. Nepavisam nevajagot tā darīt, tomēr, ja es jutīšoties emocionāli labāk, tad...

Apzinos, cik uzjautrinoša ir mana matu fobija, bet tik un tā laiku palaikam tai ļaujos. Joprojām pēc matu mazgāšanas valdos, lai nepārskaitītu izbirušos. Joks, protams, tomēr... Mani mati – mana bagātība!

Esmu frizējusies gan pie meistariem ar skaļu vārdu, gan pie pilnīgi nezināmiem iesācējiem. Ir gadījies braukt pie frizieres ar diviem transportiem turp un ar diviem atpakaļ. Milzīgs laika patēriņš, bet trīs vai četrus gadus tā darīju. Diemžēl mati man ataug ļoti ātri, tāpēc ceļu pie frizieres vajadzēja mērot katru mēnesi – lai nokrāsotu sirmās ataugas un aplīdzinātu to, kas izstīdzējis ārpus normas.

Nenoliedzu, ka esmu slinka, tāpēc mēdzu arī izvēlēties ātrāko veidu, kā nokļūt pie friziera. Piemēram, darbavietas tuvumā. Pat atradu tādu meistaru, prominentu konkursu uzvarētāju. Tomēr, kad sākās kovids, nācās meklēt citu iespēju nocirpt galvas rotu, jo uz darbu vairs nebraucu. Turklāt visnotaļ jaukais un ātri strādājošais frizieris slēdza savu cirptuvi un pārcēlās uz citu pilsētu. Un, kā vēlāk atklājās, viņš patiešām bija pamanījies matos izgriezt dīvainus caurumus. Profesionāļa brāķis, tā teikt.

Tā nu klīdu no viena friziermeistara pie cita, kamēr noenkurojos kādā no sava mikrorajona frizētavām. Slinkuma dēļ, protams. Kā skanēja reklāma? Tuvāk mājām, tuvāk sirdij? Gluži kā par mani un frizieri Žeņu, kurš man iemācīja pieņemt notikumus vēsu prātu.

Ai, sīkums vien!

Viendien nolēmu ielūkoties piemājas frizētavā, kurai biju gājusi garām ar spēcīgi noenkurotu priekšstatu, ka tur nekā laba nebūs. Ne man, ne maniem matiem. Lai gan… minūtes gājiena attālumā no manas mājas. Desmit gadus biju gājusi garām durvīm ar nepretenciozu uzrakstu “Frizētava” un nekad nebiju tās atvērusi. Sākumā, protams, mani vadīja splīns – nu nefrizēšos nožēlojama paskata frizētavā! Toties tagad steigšus vajadzēja skaistu galvu, tāpēc metu pie malas untumainību un vēru durvis cerībā, ka iegūšu vēlamo efektu.

Laipna sieviete pavēstīja, ka meistars Žeņa gaidīs mani rīt. “Ļoti labi griež sievietēm,” viņa piebilda. Es smaidīju kā perfekti izcepts rausītis – pa visu seju.

Nākamajā rītā biju klāt. Friziere krāsoja matus kādai dāmai, bet uz dīvāniņa sēdēja un pa telefonu tarkšķēja vīrietis spilgtā džemperī. Dzirdēju, ka viņš skandalēja ar meistariem par nepadarītiem darbiem, par izmaksām, par termiņiem. Negribot biju lieciniece visam, ko viņš teica. Friziere vairākas reizes uzsauca: “Žeņa!” Vīrietis turpināja runāt. Es turpināju stāvēt. Beidzot friziere neizturēja un uzbrēca: “Žeņa, tev kliente!”

Žeņa pielēca kājās, atvainojās, apsēdināja mani krēslā un ķērās pie darba. Krāsoja, mazgāja, masēja galvu, grieza, dungoja. Neko nerunāja, tik un tā jutos apmierināta. Baudīju un atpūtos. Žeņa beidza rīkoties ar šķērēm un fēnu. Paņēma spoguli, sagrieza mani krēslā tā, ka apreibu. “Nu, ir labi?” viņš jautāja, spogulī rādot mana pakauša attēlu. “Jā,” ar dziļu izelpu piekritu. Žeņa atkal savirpināja krēslu, un es attapos jau ar seju pret spoguli. Uzliku brillītes. Bez tām es neredzu tālāk par savu degungalu. Oi! “Te ir dīvaina garuma šķipsnas,” rādīju Žeņam. “Jā, jā, sīkums, es parasti pielīdzinu, kad mati ir sausi,” viņš paberzēja savu degunu, mierīgi attrauca un paķēra šķēres. Šņik, šņak, mati tika apgriezti.

Mājās konstatēju, ka pārāk līdzeni nošņāpts nebija, bet tāda sīkuma dēļ nebojāšu garastāvokli. Ataugs!

Izvēle: aiziet vai palikt

Pagāja divi mēneši. Jau ne vienu vien rītu, ieskatoties spogulī, sodījos, ka laiks doties pie friziera. Un tā diena pienāca. Ieskrēju frizētavā, lai pieteiktu vizīti pirmdienā. Tur bija arī Žeņa, kurš smaidīja un teica: “Es tevi atceros!” Smaidīju arī es – elementāras pieklājības manieres man nav svešas. Žeņa bija gatavs mani frizēt. Es neiebildu.

Tagad zinu, ka nav prātīgi pirmdienas rītā doties pie friziera, turklāt piemājas meistara. Jo Žeņa mani sagaidīja saburzītā izskatā, saguris un lēnīgs. Kad apsēdos krēslā, viņš godīgi pavēstīja, ka vakar zaguļal. Tas darīja aizdomīgu. Apsvēru – celties un aiziet vai palikt sēžam un ļauties notikumu plūsmai. Vilinājums piecelties bija liels, par laimi, atcerējos savu moto, ka mati ataugs. Un kur gan es skriešu, sirmajām matu cirtām plīvojot...

Tikmēr Žeņa jauca krāsu, jokoja, runāja bez apstājas, un es uzzināju, ka vakar viņš esot ļoti svinējis, pazaudējis dokumentus, atradis, taču pazaudējis telefona pinkodus, tāpēc nevar pierakstīties pie ārsta. Tam visam pa starpu viltīgi ierosināja, ka mēs abi arī varētu zaguļaķ. Es strikti atteicos.

Par laimi, Žeņa neņēma ļaunā, sapratu, ka viņam piemīt savdabīgs humors. Negaidot matu meistars novaidējās: neredzot, kur pazudušas brilles. Tās viņam bija uz deguna, starp citu.

Viņš nokrāsoja man apmēram pusi matu, līdz attapos pajautāt, cik būs jāmaksā. Žeņa mierināja, ka viss būs kartībā. Todien viņš bija ārkārtīgi runātīgs, pat ritmiski izkliedza rindas no zviedru četrotnes “ABBA” dziesmas “Money, money, money”.

Žeņa veikli nopindzelēja man pieri un uzjautrinājās, ka es atgādinot indiāni. Sapratu, ka proces pošol un nav vērts to apturēt. Pēc tam viņš elsa un pūta, kamēr notīrīja savus ķiņķēziņus un iesmērēja pieri ar indiešu aptiekā pirktu avokado eļļu. Starp citu, ļoti laba eļļa, uzreiz noņem apsārtumu. Žeņa šo smāķi nežēloja.

Pirmdiena tā arī nepienāca

Ļāvos notiekošajam. Žeņa rosījās, uzvārīja un pasniedza tēju. Vēlāk viņš ilgi mazgāja manus matus, grieza un veidoja, līdz nonāca līdz rezultātam. Tas viņu neapmierināja. Viņš nekavējās to pavēstīt. Pēc frizētavas krēslā pavadītām pāris stundām nespēju formulēt viedokli, vai man uz galvas redzamais izskatās labi vai tomēr slikti. Žeņa bija ārkārtīgi neapmierināts. Sev par pārsteigumu, es nenervozēju. Joprojām atcerējos moto, ka mati ataugs.

Atvadoties Žeņa mani kritiski nopētīja, pateica, ka viņam nepatīk, kā pats nokrāsojis matus, un aicināja atnākt pirmdien. Nākamnedēļ. Tad viņš pielabošot savu brāķi. Man krāsa patika, bet šķita, ka griezums gan bija šķībs. Tomēr pirmdien pie Žeņas neaizgāju. Sabijos par kārtējo rezultātu.

Uzskatu notikušo par savu mistiķa Karlosa Kastaņedas mācību Žeņas stilā.