Gluži otrādi – Rihards ir laucinieks ar darbu Rīgā, ar plašu skatu uz dzīvi, joprojām mīl savu bērnības zemi un paliek uzticīgs tai. Liekas, ka tādām un līdzīgām pārdomām viņam vienkārši neatliek laika. Viņš dzīvo savā laikā un iet laikiem līdzi.

– Pirmais, kas ienāk prātā, par tevi domājot, ir visiem taviem draugiem, ieskaitot mani, zināmais: tu neesi iedomīgs.
– Priecājos, ja mani draugi tā domā. Esmu ievērojis loģisku sakritību, ka ar sevi lielās tie, kuriem īsti nav, ar ko lielīties, bet tie, kuriem ir, tie nedižojas. Izskaidrojums tam varētu būt vienkāršs: viss, ko esmu sasniedzis, nav manis viena paša radīts, izcīnīts. Otrkārt, daudz ko nosaka paškritika: ja ar sevi būtu ļoti apmierināts, diez vai no manis kaut kas būtu iznācis, nemaz nerunājot par to, ko no manis vēl varētu sagaidīt. Un vēl. Patiešām nedomāju, ka esmu kaut kas īpašs.

– Runa varētu būt arī par bezgala daudzināto personības pašvērtējumu, pašcieņu?
– Patiesībā par tādām kategorijām nevajadzētu lauzīt galvu, kaut gan dažādos kursiņos, diskusijās jauniešiem cenšas iegalvot: darbs tikai pacelt pašapziņu, un viss aizies kā pa dēli. Nu nē! Ja, piemēram, darbā vai jebkurā saskarsmē ar cilvēkiem īpaši piedomātu, kā izskatos, laikam izskatītos pēc muļķa. Protams, katram svarīgi būt ar sevi kaut cik mierā, vai ne? Lielā mērā par to gādā personīgā uzņēmība, uzcītība, slinkums, vīrišķība, gļēvums – viss kopā.

– Sanāk pacīnīties pašam ar sevi?
– Tādu cīņu – vairāk vai mazāk manāmu – ar sevi izcīna jebkurš, kas nav gatavs nolaisties tik zemu, lai kļūtu vienaldzīgs pats sev. Godīgam pašvērtējumam ir jēga tikai tad, ja esi gatavs nemelot. Ja esi gatavs aiz slēgtām durvīm dot patiesu liecību sirdsapziņas tiesā. Jārēķinās, ka ne viss tur būs patīkams. Jāliek aiz auss zināmais: labāk par sevi pasmīnu pats, nekā citi pasmīn par mani.

– Redzams, ka ar cieņu un pietāti izturies pret gados vecākiem cilvēkiem. No kaut kurienes tas taču tev nāk?
– Nekā jauna neatklāšu. Cilvēks sākas no ģimenes, skolas, draugiem, starp kuriem nav tikai mani vienaudži. Man nepatīk vīzdegunīgā, stilīgā čalošana: sak, mēs jaunie, mēs tie īstie čaļi, vecie neko nesaprot… Iespējams, ka 27 gadi darījuši gudrāku, bet, šķiet, arī tīņa vecumā ar aplamu maksimālismu neslimoju, arī mani draugi savus senčus nav niecinājuši.

– Nemaz nav pārspīlēti teikt, ka sirdi esi atdevis sportam. Tam taču bijuši labi paraugi. Saprotams, ka man tiktāl grūti tevi izvaicāt, ciktāl neuzprasos uz komplimentiem. Vai nevarētu kaut kā neitrāli?
– Nu, tad diez vai mācēšu pastāstīt! Bet labi, vismaz mēģināšu. Jāsāk atkal ar ģimeni un skolu. Tētis Guntis bija kaislīgs slēpotājs, basketbolists, vieglatlēts. Tēta draugs – otrs Guntis – arī bija tāds pats: kā stāsta, abi caurām dienām uz mazā dīķīša situši hokeju, cauriem vakariem skolas sporta laukumā mētājuši bumbu, spēlējuši volejbolu 1:1…

– Draugiem draugu attiecības?
– Ir, ar ko un par ko parunāt brīvi, atklāti. Pabumbojamies un, ko tur slēpt, reizēm paniekojamies ar kādu aliņu, uzspēlējam pokeru, kur bez galvas uz pleciem nekāda spēle nesanāk… Vienu no Guntiem saucam par vietējo Kreipānu: neprasiet, ko viņš sporta lietās zina, paprasiet, ko viņš nezina! Savulaik Guntis tika uzskatīts par savas komandas smadzenēm. Kā smejies, spēlē nevis ar bumbu, bet galvu! Kad bumba ielido tālu krūmos, saucam, eu, kur galva palika? Pie labiem draugiem pieskaitu arī vienaudžus Dāvi, Juri, Edvīnu un vēl veselu strīpu labu čomu.

– Kā skolā?
– Labāk patikuši stingrie skolotāji, prognozējamie: labi zinājām, ja būsim tādi, tad skolotājs būs tāds, un nemaz nemēģinājām pārbaudīt kāda pacietību. Klases audzinātāja bija stingrā angļu valodas skolotāja Baiba Sīmane, matemātiku pat slaistam iedzina skolotājas Daiga Bombāne, Inese Grise, latviešu valodu Mārīte Grīnhofa…

– Ko deva skola?
– Mums tajā laikā bija viena no modernākajām datoru klasēm rajonā, lietpratīga, pacietīga un saprotoša informātikas skolotāja Inese Grise: varbūt arī tā iespaidā tagad strādāju tā saucamajā IT jomā – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā Rīgā par informācijas sistēmu vadošo speciālistu. Sporta skolotājs joprojām ir mana autoritāte – ne tikai sportā.

– Nesen aprunājāmies kā lietpratēji. Teici, ka savā volejbola komandā «Lēdmane» (Entuziastu volejbola līgā) esi specializējies pirmā tempa uzbrukuma pozīcijā, spēlējot ar vienu cēlāju…
– Jā, tas ir augstāks līmenis. Bet skolā iedzītais nemainās: nemitīgi jābūt spēlē, nepārtrauktā kustībā, nedrīkst atslābināties un arī sasprindzināties, ātri jākustas, ātri jādomā, jāzina sava vieta jebkurā spēlētāju izkārtojumā, jābūt acīgam, viltīgam. Kā jau runājām, jāspēlē ar galvu, jābūt labā fiziskajā kondīcijā: blokā, uzbrukumā vienas spēles laikā jāveic vismaz 150–200 maksimāli augstu lēcienu, arī aizsardzībā jāraujas vaiga sviedros – zibenīgi kā atspolei.

– Esi sabiedrisks. Kāda projekta iznākumā, kuru kūrēja Tautas nama vadītāja Inese Daugaviete, skolas galā ierīkots pieklājīgs pludmales volejbola laukums. Ik vasaru Ķeipenes svētkos arī volejbola turnīrs. Pats spēlē, pats organizē.
– Reizēm esmu kritisks. Bet ar muti vien nepietiek, jāņem rokā lāpsta un jāiet pa priekšu: vai tad grūti? Svētku viesi melno darbu neredz, un tas nav arī jāredz: ir taču svētki!

– Interesē jauniešu domas. Piemēram, tavas domas par obligāto valsts militāro dienestu?
– Protams, ka jābūt. Ja godīgi, reizēm kauns par atrunāšanos, izvairīšanās mēģinājumiem. Kas cits mūs sargās, ja ne paši? Bet visam jāsākas no skolas. Nav ko lielīties, bet mēs par tizleņiem nemaz nevarējām izaugt: skolas sportiskais rūdījums pavada ik soli arī tagad: gan darbā, mājās, atpūtā, gan sirdslietā – volejbolā…

– Kas ir patriotisms?
– Mīlestība. Mīlestības apgarota attieksme pret savu ģimeni – māti, tēvu, bērniem, savu mīļoto, valsti, Tēviju.

– Īpašības, kuras vērtē augstu?
– Paļaušanos uz otru, vārda turēšanu, spēju uztvert humoru, māku jokot, runāt, spēju paklusēt.

– Ko nevari ciest?
– Tukšu muldēšanu, lielību, liekulību, pielīšanu, vārdu nesakritību ar darbiem.

– Kas ir vīrišķība?
– Godīgums. Drosme uzņemties atbildību, atzīt kļūdas, aizsargāt vājāko. Spēja just līdzi otram. Atzīt savu vājumu. Neslēpt asaras – arī tā ir vīrišķība.

– Un sievišķība?
– Maigums, mīļums. Ģimenes līdzsvars. Aso stūru izlīdzinājums.

– Mīļākais ēdiens?
– Burgeri. Mammas gatavotās karbonādes, kotletes ar krietnu piedevu klāstu. Garšo saldumi: mammas biezpiena mājiņas ir debešķīgas!

– Mīļākais dzēriens?
– Ūdens. Dabiskās sulas. Khm, arī alus ir labs dzēriens, ja nenopļorzājas.

– Par ko jaunieši sarunājas?
– Par visu. Arī par politiku. Viedokļi dažādi, bet, ja sākam iekaist, draudzīgi vienojamies – pieņemt otra domas un palikt pie savējām.

– Kas nepatīk politikā?
– Neīstums. Saka vienu, domā otru, dara trešo. Vai, piemēram, Kariņam tagad tā jāuztiepj, ka prioritāri tikai darāmie darbi, nevis koalīcija kā instruments? Tālab svarīgi gan darbi, gan līdzekļi. Tā sakot, no svara gan spēle, gan komanda.

– Tiešām jāpilda tavs uzstādījums sarunas noslēgumam, ko man šeit neērti rakstīt?
– Jā! Obligāti! Man gribas apliecināt, ka esam draugi, ka joprojām esat mans skolotājs autoritāte, no kura tik daudz nācies mācīties. Paldies par draudzīgumu, jokiem, par stingrību un disciplīnu, kas man tik vajadzīga dzīvē, darbā un volejbola laukumā.

– Paldies par sirsnīgo sarunu!

Andris Upenieks,  Ogres Vēstis Visiem