Ja ar šīs sentences pirmo daļu kaut kā galā tieku, ar otro ne vienmēr: ātrumā izšauts vārds nereti domā tikai tad, kad jau izšauts. Bet ne par to, drīzāk par tiem vārdiem, to salikumiem, kuri piezogas nemanāmi, arī nedomājot, bet, iespējams, skumdina un aizskar vairāk par prastu lamāšanos. Saprotama arī dažādu svētku tamadu uzspēle ar jūsmu intonācijās, bet ar atvieglotu vārdu satura lietojumu un atvieglotu stāju – tādai kā atvieglotai publikai. Nekā jauna un nekā ļauna tur it kā nav, bet nereti sāpi jūtošajam trāpa dziļi. 

Kādā svētku runā saklausīju nepārprotamo, jau daudzkārt dzirdēto un daudz kritizēto – «lai kā arī iet, lai cik baisa ir pasaule, mums ir savas mājas, un mēs nekad neesam tik labi dzīvojuši kā tagad». Mēs? Kuri mēs? Riskanta un neapdomīga valoda, jo tepat tuvumā un tālumā zinu cilvēkus, par kuriem sāpīgi brīnos, no kā viņi iztiek, kā uztur ģimenes, audzina bērnus un skolās laiž. Nesaukšu vārdā, jo nebūs taktiski, ētiski. Maza sieviņa raujas vaiga sviedros, ātri grābj lapas un pārvietojas teciņiem vien, teciņiem vien. Aprunājos. Nē, viņa nežēlojas, gluži otrādi, atgaiņājas ar pierasto – ir jau labi, citiem vēl grūtāk: nav ne pastāvīga darba, ne iztikas. Sieviņas nosauktā algas summa (uz rokas) nepārliecina, ka «ir jau labi». Bet viens otra izpratnē mēs esam mēs un neprasām, kuri mēs, jo paliekam vienoti. Kad sākās karš Ukrainā, kāda pazīstama ne tuvu turīga kundze pacilāti stāstīja, ka nupat esot Ukrainai noziedojusi 20 eiro. Viņas situācijā tā nebija maza summa. Visu cieņu visiem, kas zina un lieliski saprot solidaritātes jēgu ne vien cilvēcības vārdā, bet arī pašu drošības nozīmē. Kopā ar viņiem varu teikt, ka arī es un ka mēs.

Ir ko padomāt. Ja lietuvieši kaujas bairaktara iegādei trīs dienās saziedoja vairāk nekā piecus miljonus, mēs divās nedēļās līdz pašu solītajam miljonam tā arī netikām. Žēl, ka mūsu bija tik maz, jo vairāk saziedo tie, kuri rīkojas pēc principa – nav svarīgi, cik, svarīgi, ka visi. Ja mēs būtu visi, vai tad, uz katru rēķinot, tie pāris eiro būtu daudz? Un atkal – mēs un mēs… Kad kungiem sev pie algām jāpieliek simti, tūkstoši, bet citiem pāris grašu žēl, ka atkal mēs esam mēs? Nē, kā ar cirvi malkas bluķīti skaldot, katrs uz savu pusi aizlec – «jūs» un «mēs»: kopā tie vairs nav salipināmi. Arī bagātie raud? Diez vai. Pašas JV kontrolētajos LSM melns uz balta raksta apakšvirsraksts: «Pašreizējā Evikas Siliņas («Jaunā Vienotība») un arī vairums iepriekšējo valdību pēdējo 15 gadu laikā ir solījušas mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā. Tomēr algu atšķirība par vienu un to pašu darbu Rīgā un reģionos šodien var sasniegt pat vairākus simtus eiro». Ir vēl trakāk: portālā «Delfi» virsraksts patiesi šokē: «Saeima ceturtdien, 21. novembrī, noraidīja Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas virzītos grozījumus Valsts kontroles likumā, kas paredzēja no 2026. gada 1. janvāra atļaut revīzijas iestādei vētīt parlamenta tēriņus». Saeima ir ārpus likuma? Pret balsoja arī Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa (ZZS), kura iepriekš šīs izmaiņas atbalstīja. Kas ir Saeima? Valsts pilsoņu, vēlētāju vēlēta likumdevēja institūcija, parlaments vai valsts valstī? Atkal mēs – un jūs, vara un mēs? 

Satriecoši! LTV rāda, kā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) reorganizācija skars Rundēnus. Tas ir pierobežas ciemats Ludzas novadā, uz kuru neved neviens (!) asfaltēts ceļš. Kameras fiksē bedrainu, izdauzītu ceļu, kura pieveikšanai līdz tuvākajai slimnīcai un atpakaļ nepieciešamas 2 stundas laika! Sliktās sasniedzamības un netālās Terehovas robežkontroles vietas dēļ brigāžu punkts šeit esot izveidots pirms 15 gadiem. Gadu gaitā samazināts darba laiks, tagad paredzēts, ka trīs mediķu vietā Rundēnos strādās divi. Vietējais ģimenes ārsts devies pensijā, arī feldšerpunkta nav. Kāda mamma: «Laukos vajag ātros, jūs saprotat?!» Kas tas ir? JV skandētā valsts drošības prioritāte? Tas esot tādēļ, ka NMPD budžets samazināts par 1,6 miljoniem. Tā tik liela, valstij nesakasāma summa, ja šī kantora vadītāja Liene Cipule, kuru agrāk cienīju, spēj augstprātīgā tonī (kundze no centra) runāt ar pašvaldību vadītājiem un pašas vadītā dienesta apcirpšanu pasludināt kā galīgu, negrozāmu un akmenī cirstu dogmu. Runa par neatliekamās (!) palīdzība dienestu? Nē, runa par cilvēkiem! Par mums – un «mums»!